Pēdējam ierakstam kāds blociņa lasītājs pievienoja komentāru ar jautājumu par, manuprāt, nepieciešamajām treniņu metodēm orientieristiem fiziskās kondīcijas uzlabošanai. Tā kā līdzīgus jautājumus esmu saņēmis arī iepriekš, tad pacentīšos savas domas saistībā ar šo jautājumu aprakstīt nedaudz garākā atbildē.
Tā kā orientēšanās būtībā sastāv no divām lietām - skriešanas un kartes lasīšanas, tad fiziskajām spējām ir liela nozīme. Tu vari spēt ļoti labi noorientēties apvidū, bet, ja nevarēsi ātri paskriet, tad no tā visa būs maza jēga. Lai arī man nav nekādu īpašu pretenziju pret citiem sporta veidiem un to iekļaušanu treniņprogrammā, tomēr uzskatu, ka galvenajam uzsvaram (procentuāli droši vien vismaz 70-80%) būtu jābūt liktam uz skriešanu. Visi pārējie sporta veidi ir noderīgi kā atslodzes treniņi. Cenšos gan izvairīties no traumatiskām aktivitātēm, piemēram, futbola, jo, vairākus iepriekšējos gadus ziemā to spēlējot, bieži vien bija problēmas ar dažādām kāju traumām un sasitumiem. Kopš pagājušā gada cenšos arī šad tad paslēpot, ja ir kāds brīvāks brīdis, taču vairāk tāpēc, ka tas ir diezgan forši, nevis būtu labs atspaids treniņiem, lai gan neapšaubāmi kaut vai skriešanā nodarbināto muskuļu atslodzei tas ir gluži labi.
Tajā pat laikā, manuprāt, neapšaubāmi nozīme ir arī dažādiem vingrojumiem. Neesmu līdz šim saskatījis vajadzību pēc atsevišķas vingrošanas nodarbības, piemēram, reizi nedēļā, taču cenšos pēc katra treniņa minūtes 5-10 pastaipīties, pavingrot, reizēm palekt ar lecamauklu.
Taču jebkurā gadījumā jāskrien ir daudz, un arī mana pēdējo gadu pieredze rāda, ka treniņos lielāka jēga ir no skriešanas ne ļoti lēnā tempā. Sacensībās vidējais ātrums ir ap 4:30 min/km varbūt pat ātrāk, kas apvidū ir sasniedzams ar krietni lielāku piepūli nekā vienkārši skrienot pa takām. Taču treniņos pierodot kaut vai ceļiem skriet vismaz tikpat ātri, sacensībās šo ātrumu noturēt ir daudz vieglāk. Piedevām pie pietiekami liela apjoma fiziskā izturība izveidojas pietiekami liela, lai arī, skrienot sacensībās pa mīkstāku segumu, tas būtu vienkāršāk izdarāms. Taču nenoliedzami skriešana treniņos pa kalniem (cik nu tie mums lieli ir) it sevišķi sezonas sākumā arī ir nepieciešama, lai kājās to spēku dabūtu.
Nu jā, un otra lielā daļa no orientēšanās sporta ir orientēšanās prasmes, kuru pilnveidošana gan pēdējos gadus man ir bijusi otrā plānā, galvenokārt tāpēc, ka man patīk skriet un tīrai skriešanai daudz labāka ir skriešana pa stingru pamatu. Tāpēc labāk izvēlos skriet pa takām nevis kaut kur pa apvidu. Lai gan šis ir arī iemesls, kāpēc aizvien orientēšanās sacensībās bez kļūdām neiztieku, jo darba ar karti ir bijis pārāk maz.
Paldies, Renār, par Tavu plašo viedokļa izklāstu.
AtbildētDzēstCeru, ka jaunie censoņi un arī ne tik jaunie censoņi šo izlasīs un izdarīs secinājumus un korekcijas arī savās fiziskajās aktivitātēs. Neviens no Latvijas orientieristiem neskrien Valmieras pusmaratonu tik ātri kā Tu, un no labākajiem ir jāmācās...:))
Pag, pag. Ne jau aatraakais maratona skreejeejs buus aatraakais orienteeshanaas sacensiibaas. Renaars jau piemineeja, ka orienteeshanaas sastaav no 2 daljaam un arii taa otra dalja (orienteeshanaas tehnika) ir regulaari jaatrenee. Nepietiek ar skrieshanu vien, lai vai cik ljoti taa patiktu.
AtbildētDzēstEs gan neesmu nekāds speciālists, bet vai tad nav tā, ka ja visu laiku skrien un citādiem sporta veidiem atvēl maz laika, tad:
AtbildētDzēstpirmkārt, vasarā gūtās traumas tā līdz galam netiek saārstētas;
otrkārt, tiek trenēta tikai ļoti šaura muskuļu grupa, kā rezultātā rodas ķermeņa muskuļu attīstības disproporcija (ceru var saprast, ko ar to domāju) un var iedzīvoties kādas pavisam neplānotās kaitēs, tīri tāpēc, ka cilvēks jau nav radīts tikai skriešanai.
To, vai šī treniņu filozofija ir pareiza, pierādīs vai nepierādīs rezultāti. Varbūt, ir jāņem vērā arī citu pasaules elites veču pieredze? Lai nav "jāizgudro velosipēds" no jauna. Ir jāatrod zelta vidusceļš starp fizisko un garīgo. Varbūt ir jēga pie slodzes trenēt smadzenes. Teiksim skrien un risini matemātikas uzdevumus. Pie augsta pulsa to nav nemaz tik viegli izdarīt.
AtbildētDzēstHmm, es gan tā neteiktu ka skrienot ir šaura muskuļu grupa trennēta, lai turētu augumu skrienot darbojas visas muskuļu grupas, pat vēdera, un roku. Protams netik daudz kā kā kāju, kas glavenokārt darbojas. Un dažādie kāju muskuļi arī tiek nodarbināti skrienu pa kalniem , ne taciņam, taciņām un stadionu.
AtbildētDzēstBet nekādas dizproporcijas (vismaz tā kā šis vārds apzīmē) nerodas.
Un traumas jau neesaārstēs, ja arī pāries uz citu sporta veidu, vajag vnk saudzējošo režīmu. Un vairāk vai mazāk citiem sporta veidiem, kas tādu slodzi un tā trennētu ķermeni ir arī pamatā skriešana.
Un jautājums diskusijai nebija par orientēšanās domāšanas daļas treniņu, bet gan pa fiziskā stāvokļa uzlabošanu, tāpēc man šķiet daži komentāri šeit ir lieki.
Kā trenējas Hubmans? Es nevaru atrast viņa mājas lapā par šo tēmu, varbūt kāds zin no komentētājiem?
AtbildētDzēstkatrs mēs esam savādāks. un ne tas kas der vienam, der citam. protams, ka trenēšanās pamatā ir organisma pieradināšana k-kam. cilvēka organisms lieliski pielāgojas jauniem apstākļiem, tieši tāpēc tas pamazām pakļaujas pieradināšanai pie lielām slodzēm jeb treniņiem. un protams, ja vēlies veikt ātri orientēšanās distanci, kas sastāv no 2 komponentiem, tada tieši tas tev arī ir jādara treniņos. tātad pēc teorijas, būtu katrā treniņā jāskrien orientēšanās distance. diemžēl viss nav tik rožaini, jo katru dienu veicot garu, smagu skrējienu pa šķēršļotu apvidu, varētu iestāties ievērojams nogurums... tādā veidā varētu trenēties aptuveni 3-4 reizes nedēļā un progress būtu ievērojami lēnāks... tieši tāpēc mēs aizvietojam orientēšanos ar skriešanas treniņiem pa ceļiem, ar atsevišķiem tehnikas treniņiem u.t.t. ... pamainam treniņu veidus, iedodam slodzi uz citiem muskuļiem... ja mums būtu jāskrien 2 gadi pret kalnu, lai pienācīgi uztrenētu kādu specifisku dziļo muskuli, tad varbūt ar speciāliem vingrojumiem mēs to varam izdarīt 2 mēnešu laikā... tur jau arī slēpjas visa tā treniņu metodika;)
AtbildētDzēst