15-03-2010:
No rīta neliela rīta rosmīte 16 minūšu garumā, lai kārtīgi pamostos. Pēc tam brokastis un tad jau pamazām taisāmies uz kartes treniņu. Līdz kartei nepilni 25km, bet pa kalnu ceļiem braukt īpaši ātri nevar un tāpēc ceļā pavadījām gandrīz stundu. Spānijā tā vien šķiet īstu mežu (nu vismaz tādu latvisko) nav, un arī šī karte El Chorro Norte ir patiesībā lielākoties dzeltena - atklāta ar nelieliem krūmājiem, vietām kādiem kokiem. Taču karte ir ļoti kalnaina un stundas laikā savācu ganrīz 400m kāpumu. Karte gan vietām uzzīmēta visai neizprotami un tāpēc orientēšanās ne visur vedās gana raiti, leilākoties jau traucēja tas, ka punktu vietās nekādu lentīšu vai mietiņu nebija, līdz ar to pārliecības, ka esi īstajā vietā arī nebija. Un apvidus arī nedaudz atšķirās no kartē zīmētā, jo lielo plūdu dēļ, kas viņiem te laikam pirms kāda laika bija bijuši, kartes malā esošā ezera līmenis bija cēlies visai pamatīgi - daļa kartes vismaz 3-4 horizontāļu augstumā bija zem ūdens.
Pēc rīta treniņa atgriezāmies mūsu dzīvesvietā. Atceļā cerējām iepirkt veikalā ko ēdamu, bet, protams, "siesta" to patraucēja, jo pēc pulkten 14iem veikals ciematā bija ciet, toties noskaidrojām, cikos varam braukt iepirkties vakarā. Pēcpusdienā ar Andri nolēmām iekarot vakardienas ieraksta bildē redzamo kalnu. Skrējiens un kāpiens augšup 50 minūšu garumā ar kāpumu ap 700 metriem mūs beigu beigās uzveda 1000m augstajā virsotnē. Nedaudz papriecājāmies par lielisko skatu, uz akmeņu krāvuma uzliku arī savu akmeni (tā teikt uz atgriešanos) un tad jau devāmies lejup pa kalna otru pusi, jo somu biedriem bijām teikuši, ka prom būsim vien aptuveni stundu, kas beigu beigās ievilkās stundas un 40 minūšu garumā ar visu lejup skriešanu. Ceļš lejup sākumā veda pa kalna nogāzi, kur pretstatā augšupceļam nekādas takas nebija, kā rezultātā kājas uz asajiem augiem tika saskrāpētas visai pamatīgi. Pēc tam jau lejup skrējām arī pa ceļu, un ceļā uz mājām paspējām arī pārbrist upi. Te gan jāpiebilst, ka tā upes brišana bija vien tāpēc, ka viena no ciemata ielām iet caur upei - tieši tā "caur" upei, jo pat ciemata kartē upe ir zīmēta plūstam pāri ielai (dabā visai spēcīgā straume ielas un upes krustpunktā ir dziļumā nedaudz virs potītēm). Un treniņa beigās, protams, neiztika līdz nokļūšanai līdz mūsu mājai, kas atrodas ~150m virs ciemata, kas nozīmē, ka pašās treniņa beigās nācās atkal izjust kārtīgu kāpumu.
16-03-2010:
Tā kā šodien no Somijas ielidoja vēl divi somi, tad šodienas treniņprogramma bija paredzēta nedaudz citādāk. Tika izlemts, ka brauksim uz 120km attālumā esošo pilsētu Rondu, kur uzskriesim sprinta treniņu pilsētas kartē, savukārt pēc tam skriesim terniņu kartē, kurā pirms pāris nedēļām notika pasaules ranga (WRE) sacensības. Mēs ar Andri devāmies uz Rondu pa taisno no mūsu mājas, savukārt somi devās uz Malagas lidostu pretī pārējiem diviem somiem, un pēc tam arī viņi plānoja doties uz Rondu.
Pēc papusdienošanas un pārtikas krājumu papildināšanas devāmies uz lielo karti, kur bija paredzēts skriet otru treniņu, kā arī sastapt no Malagas atbraukušos somus. taču karte izrādījās militārās zonas teritorijā (laikam, kas līdzīgs Ādažu poligonam), un, aizbraucot līdz paredzētajai starta vietai, pē pāris minūtēm pie mums piebrauca militārais auto un paziņoja, ka esam aizliegtā zonā un, ka mums jādodas prom. Braucot no turienes laukā, satikām pretī braucošos somus un noziņojām "jaunumus". Tad nu no iecerētā treniņa nekas dižs nesanāca un kopā ar Andri nolēmām atceļā iebraukt vakardienas kartē un uzskriet treniņu tur. Karte gan uz abiem mums bija paņēmusies tikai viena, taču tik un tā ik pa brīdim sanāca paorientēties katram no mums. Pusotras stundas garumā kāpelēšana/skriešana pa kalnaino karti patiesi nogurdināja, taču vēl bija priekšā ceļš mājup. Atceļā piestājām ciematā un, kāpjot laukā no mašīnas, ar durvju stūri trāpīju pa kāju, to pārsitot un līdz ar to tā pagaidām ir lielākā nometnes trauma. Rīt izskatās atkal ir paredzēta liela braukāšana...
Nemaz neizklausās labi, tad jau labāk pa Latviju trenēties, ja par savu naudu. Ja Virkia apmaksā, tad jau var pamāžoties..:)
AtbildētDzēstNu ar maksāšanu nav tik traki. Pašiem vien jāēd par savu naudu.
AtbildētDzēstšķiet ka tā ir ļoti laba ekskursija un smags treniņu darbs! Paveicās ar klubu, kas maksā.Cik zinu, tad citiem gan nav tā, ka somu klubi sedz, ja nu bagātais klubs no Tumes!Pieredze Tev ir tāda, ka te latvijā var tikai skaust tie, kam nekad mūžā nav bijusi iespēja tikt uz siltām zemēm pavasarī! Cerams, ka lidmašīnas nav par savu naudu. Cik īsti ceļš uz turieni maksā? Lai var sākt krāt naudu!:)
AtbildētDzēstNu gan jau, ja laicīgi sūta biļetes, tad var dabūt krietni lētāk. Ja pēdējā brīdī tad tuvu 200 latiem sanāks.
AtbildētDzēst