Šī gada Kāpu nobeidzu 9.vietā, un jāsaka, ka, lai arī precīzāka orientēšanās visu trīs dienu garumā man pat pie lielas veiksmes būtu atnesusi vietu uzreiz aiz trijnieka, tomēr iegūtais rezultāts ir apmēram tāds, kādu biju gaidījis pirms braucu uz Alūksni.
Ne tik labās lietas šajā Kāpā bija:
- Maksimāls fizisko spēju trūkums - visas trīs dienas spēka pietika vien aptuveni pirmajiem pieciem sešiem kilometriem, un tas šķiet arī bija galvenais kļūdu un paviršību vaininieks
- Pirmās dienas kartes apšaubāmā kvalitāte - salīdzinot ar veco karti, vairākās svarīgās vietās šis tas jaunajā kartē iezīmēts nebija kā nākas
- Nepārdomāta dzirdināšana, vismaz elites grupām - pirmajā dienā dzert pirmo un vienīgo reizi dabūju tikai pēc vairāk kā 50 minūtēm no starta, beidzamajā dienā dzirdināšanas bija jau divas, taču tik un tā kopumā to izvietojums distancē bija patālu no noteikumos minētā - ik pēc 25 minūtēm, ja distance kopā virs 40 minūtēm
- Pārāk lielais karstums
- Joprojām iztrūkstošā iedzīšana pēdējā dienā
- Necerēti labs veikums otrajā sacensību dienā, kad finišēju ar piekto rezultātu - kā nekā WRE diena
- Laba un lēta ēdināšana - daudzajās Alūksnes ēstuvēs varēja atrast ko vien sirds kāro, vien žēl, ka nokavējām izdevīgo pusdienu piedāvājumu "saules centrā", kurš vakaros pēc sešiem un brīvdienās neesot spēkā
- Lieliska "kultūras programma" - domāju, ka tiem, kas Kāpā bija pirmo reizi visi koncerti, uguņošanas, dejošanas, maršēšanas noteikti paliks atmiņā. Tur gan liels nopelns pašu alūksniešu (laikam jau galvenokārt Viļņa Veļķera) iniciatīva
- Starts sprintā 2.dienas vakarā - finišēju trešais, lai gan, ja ne kļūda, kurā joprojām vainoju aplamu leģendu, un ja ne daļas sportistu ceļa izvēle caur aizliegto vietu, kur uz aizliegto variantu varēja ievinnēt pat pusminūti, tad būtu turpat kur pirmie - pats brīnos, ka distances beigās esmu ticis pie vairākiem pirmajiem laikiem garajos etapos. Tomēr tik un tā daudzie ceļu varianti padarīja patiešām interesantu šo sprintu, un vismaz ieguvu pārliecību, ka sprintā tomēr varu iztikt bez kļūdām. Sprints, gan droši vien atstāja arī savu noguruma devu manās kājās, taču nedomāju, ka pēdējā dienā tāpat būtu varējis diži ātrāk paskriet
- Interesantā distances beigu daļa Alūksnes parkā Kāpas pēdējā dienā - tas bija labs pavērsiens distancē, kur nācās pat pielietot sprinta iemaņas, pēc ļoti "zaļā" meža lielākajā distances daļā.
- Interesantā valdes sēde - ar runām par projektiem, stratēģijām un citām lietām
- Trīs dienu atpūta no ierastā dienas ritma
- Ļoti ceru, ka beigas problemātiskajam treniņu procesam kāds tas ir bijis līdz šim
- Skrējiens distancē šortos pirmajā dienā - ja neskaita divas satikšanās reizes ar nātrēm, kā rezultātā vakarā kādu laiku aizmigt nevarēju, tad citādi pa mežu skriet šortos ir tīri forši
Un jā, šodien biju arī pie traumatologa saistībā ar savu celi, par kuru vairāki Kāpā šausminājās. Tā vairs nav Jukolas trauma, bet ieilgusī trauma no 10MILAs, kad sasitu to pašu celi. Diagnoze ir prepatellārs bursīts, taču par laimi nekādas infekcijas tur nav, un es varot mierīgi trenēties un censties celi vairs netraumēt. Tātad ļoti ceru, ka tas ir sākums jaunam treniņu ciklam.
Prieks, ka viss labi ar celi!!! Un +1 3. dienas novērtējumam. Bišku par daudz jau bija tā sprinta, bet vienalga interesanti!
AtbildētDzēstNu tajā fotkā tas celis izskatās stipri briesmīgāks :p Tavējais jau arī neizskatās vesels, bet nu ok ka vari trenēties ;)
AtbildētDzēstNu veci ar to bursītu uzmanies gan. Man ne no kā pērnajā vasarā pēkšņi sāka sāpēt elkonis (tā ka nevarēju gulēt). No rīta ķirurgs apskatīja un atsūca šķidrumu. Tas man tāds aktūts bursīta gadījums ar zemādas iekaisumu. 3 nedēļas pa māju ar roku kaklā(pirmo nedēļu ar 38 temperatūru) un pilns antibiotiku kurss. Elkoni jūtu vēl tagad.
AtbildētDzēstKā tādi rodas? Infekcija vai arī sasitums (nevajag nemaz stipri) 'pareizā' vietā. No kā bija man pat īsti nezinu. Ar visiem dakteriem, ko esmu runājis - visi vienā vārdā saka => ja negribi vēlreiz šķidrumu pumpēt ārā, sargā locītavu!
Nu šis radās maija sākumā Zviedrijā, kad pakritu uz akmeņainas takas un ar celi pa akmeni. Patiesībā pirmās nedēļas pat nekādu īpašu pazīmju, ka sasitums ir bijis nopietnāks kā vienkāršs nobrāzums, nebija. Tā šķidruma krāšanās sākās tikai pēc aptuveni mēneša.
AtbildētDzēstBet nu jā, arī tagad ārsts teica, ka, jāsargājas, lai nedabū tur pušu un nedabū infekciju tur iekšā - tad sākšot strutot, palikšot divreiz lielāks un sarkans, sākšot pulsēt un tad būšot jāgriež vaļā.
rezultāti Renār apsvecami ar tādu traumu, tikai nesaprotu kāda vella pēc tu 1. dienā skrēji ar šortiem, vai lai izrādītu visiem savu celi? ;)
AtbildētDzēst