Karstums, kultūraugi un mīnus 3 kilogrami

Vispirms jau vērts pieminēt, ka vakar nopirku savam POLAR pulsometram jostai jaunu bateriju. Josta neizmantota karājās mājās kopš pagājušā gada janvāra beigām, un treniņos pulsu mēdzu šad un tad paskaitīt vienkārši ar roku, taču pirms pāris dienām nolēmu, ka varētu atkal pamēģināt paskriet ar jostu. Vakarā treniņā gan pirmajās minūtēs šķita, ka bateriju esmu pircis velti, jo pulkstenis uzstājīgi rādīja 77 sit/min, un atmiņā atausa, ka pērn jostu biju pārstājis vilkt, jo tā tika sākusi rādīt aplamus ciparus. Taču pēc kāda laika pulsa rādījumi tomēr kļuva tādi kādiem tiem jābūt, un tā nu tagad esmu ticis pie pulsa mērījumiem treniņos. Redzēs gan cik ilgi ar to jostu skriešu, jo baigi ērti jau ar kaut kādu uzparikti ap krūtīm skriet nav, un piedevām tagad siltā laikā, šad un tad skrienot bez krekla, sanāks vēl iesauļot to jostu kā gaišāku svītru :)

Šodien biju iecerējis garāku treniņu, un patiesībā pēdējais garais treniņš, šķiet, bija vien maija vidū. Īsti normāls jau neesmu, jo skriet devos pulksten divos dienā, kad karstums bija jūtams pēc pilnas programmas. Taču apņēmies biju, un tā nu apbruņojies ar jostu ar ūdens pudelītēm, un, protams, arī ar pulsometra jostu, devos skriet. Jāsaka gan, ka pulsometrs karstā laikā ir vien iebiedēšanai derīgs, jo domāju, ka pulss karstuma dēļ bija vismaz 20 sitienus augstāks, nekā tas būtu normālos laikapstākļos.

Saskaņā ar manis paša noteikto grafiku ūdens dzeršanai (baigi daudz ūdens tajās mazajās pudelītēs nesaiet, kaut arī tās bija četras) noskrēju gandrīz stundu, taču pulss aizvien kāpa un viegli nebija. Tā nu pēc stundas skrējiena nolēmu piestāt, grāvī noskaloju seju, rokas no sviedriem, saslapināju galvu un cepuri, kuru sargāšanās no saules nolūkos biju uzvilcis, brītiņu pamielojos ar mellenēm un skrēju tālāk.

Ka ceļš jau bija pagriezies māju virzienā nolēmu nogriezties pa kādu iepriekš neskrietu ceļu, kuru kaut kad biju kartē pētījis. Uz tā sastapu arī vienu meža zvēru - vai nu nelielu mežacūku, vai varbūt tas bija dusmīgs jenotsuns - ātrumā īsti nepaspēju apskatīties, jo tas sabijās vēl vairāk par mani un iemuka krūmos. Tā nu skrēju pa šo ceļu cerībā, ka tikšu līdz elektrolīnijai vai gāzes vadam, ko tā miglaini atminējos kartē redzējis, taču kad tiku līdz gāzes vadam, tas izrādījās pilnībā aizaudzis un tā nu skrēju tālāk. Taču, kā tas manos jauno ceļu meklējumos nereti gadās, ceļš beidzās. Tā kā biju skrējis pa to gandrīz minūtes desmit, tad negribēju griezties atpakaļ, un izlēmu iet laukā uz blakus esošo tīrumu, aiz kura vajadzēja būt Ogresgala šosejai. Šoseja kaut kur tālumā bija, taču, tiekot pie lauka sapratu, ka tik vienkārši līdz tai tikt nebūs.

Priekšā bija milzīgs lauks ar rapšiem, tuvumā tāda iepriekš nebiju bijis, taču pa to tikt uz priekšu īsti iespējams nav, jo visi saķērušies viens pie otra. Tā nu sapratu, ka jāmēģina iet gar lauka malu, nedaudz arī mēģināju paskriet, bet īsti paskriet nevarēja. Tiku līdz lauka tālākajam stūrim, kas patiesībā bija vēl tālāk no šosejas nekā biju sākumā, kad tiku pie lauka, un domāju, ka varbūt jāiet atpakaļ mežā, taču tur aiz krūmiem bija vien ļoti aizaudzis un nātrēm pilns izcirtums, kuru, šortos mēģināt šķērsot, nu nekādīgi negribēju. Atgriezos uz lauka malas un turpināju gar to virzīties līdz rapši beidzās un to vietā sākās milzīgs lauks ar ķimenēm. Nekad nebiju redzējis, ka tādā daudzumā audzē ķimenes. Lai vai kā, pa ķimenēm brist bija daudz vieglāk, tāpēc devos iekšā tajās, un pa sēšanas virzienu iet bija tīri viegli, tālāk no lauka malas gan ķimenes bija padevušās lielākas un tāpēc iešana kļuva apgrūtinātāka (tāpat jau diez ko viegli nebija tādā karstumā pilnīgi atklātā laukā). Tad starp ķimenēm uzgāju kaut kādu zvēru iemītu taku un pa to nolēmuu doties uz meža pusi. Meža malā atkal bija daudz nātru, tāpēc turpināju brist gar ķimeņu lauka malu, taču tad otrpus krūmu pudurim, kuram pa vidu tecēja grāvis, pamanīju mednieku torni zvēru vaktēšanai, un sapratu, ka tur jābūt kādai takai. Kā izrādījās, tad tornis bija blakus kviešu laukam, kuram pa vidu bija kviešiem neaizaudzis traktora riepu iebraukts ceļš. Pa to tad lēnā riksītī devos laukā uz šoseju. Galu galā visa ņemšanās pa šiem laukiem prasīja minūtes divdesmit. Kā tas izskatījās uz lielās kartes, var redzēt šeit, bet te ir mazā kartes versija (ar melno līniju ir mans ceļš, un tie krāsainie ir rapšu (sarkans), ķimeņu (zaļš) un kviešu (tumši violets) lauki.

Ticis atpakaļ uz šosejas atsāku normālu skriešanu, taču karstums bija varen iespaidīgs un tā nu pēdējo kāpumu pirms mājām pat izlēmu uzsoļot, jo citādi pulss vispār būtu uzkāpis debesīs, lai gan skrēju nu jau pavisam lēnām. Galu galā treniņu godam pieveicu, mājās jau sekoja veldzēšanās ar ūdeni no dārza šļūtenes, kas karstumā sakarsušo ādu, kura uz beigām vairs pat īsti nesvīda (laikam viss jau bija izsvīsts), krietni atveldzēja. Un galu galā vērts pieminēt, ka intereses pēc nosvēros pirms skriešanas un tieši pēc skriešanas, un mana šīsdienas atrašanās treniņā dienas karstākajā laikā bija samazinājusi manu svaru par 3 kg - laikam tieši tik daudz biju izsvīdis.

Skaidrs, ka karstums nākamnedēļ laikam vēl īsti nemazināsies, taču sestdien tik un tā esmu izlēmis startēt skrējienā apkārt Vaidavas ezeram. Pagājušogad tur arī skrējiena laikā bija varen karsts.