Varšavas pusmaratons

Citiem sestais, citiem vēl tikai pirmais

Pēc lielās slimošanas brauciens uz Varšavu nelikās diez ko nopietns pasākums, vismaz ne sportiskā ziņā. Taču īsumā varu teikt, ka bija krietni labāk kā biju gaidījis, un viesošanās Varšavā sanāca gluži jauka. Galu galā arī no Varšavas līdz šim tā īsti redzējis neko daudz nebiju (ja neskaita daudzās caurbraukšanas un vienu pēcpusdienu pavadīto Varšavas ZOO, kavējot 8 stundu autobusa stāvēšanas laiku), tāpēc papildus skriešanai iznāca arī laba ekskursija.

Pusmaratona trase un
fonā milzu plakāts ar visu dalībnieku vārdiem

Nedēļas gaitā treniņos galvenais uzdevums bija pieradināt atkal kājas pie kustēšanās, un vienīgā ātrā skriešana bija pāris kāpinājumi piektdienas vakarā, bet citādi kaut cik tuvu mača tempam nebiju skrējis vismaz divas nedēļas, līdz ar to nebija pat īsti skaidrs, cik daudz plaušas ļaus un cik ātri viss organisms būs gatavs skriet. Vēl būdams Latvijā, spriedu, ka 1:14-1:15 būs ļoti labs rezultāts, dažs gan sprieda, ka stunda un 13 minūtes man būšot pa spēkam. Sestdien, staigājot pa Varšavu nospriedu, ka labs mērķis varētu būt nezaudēt vairāk par 3 minūtēm pirmajai sievietei. Viesojoties pusmaratona EXPO, trāpījām tieši uz elites sportistu prezentēšanu. Tā kā Kenijas sportistus organziatori bija saaicinājuši diezgan kuplā skaitā, tai skaitā arī trīs sievietes, tad šāds mērķis šķita gluži labs.

Manu vārdu arī bija ierakstījuši lielajā plakātā

Jau nedēļas vidū tapa skaidrs, ka brīvdienās Varšavā nedēļas vidū esošos +10 grādus nomainīs krietni vēsākas temperatūras, taču, zinot, ka saulē silts ir arī +2 grādos, par to daudz nebēdāju. Pusmaratona rīts patiešām pienāca diezgan dzestrs, taču debesis bija skaidras un saulē bija gluži patīkami, vien vējš pūta diezgan jūtami visa rīta garumā, līdz ar to ēnā gan bija pavēss. Tas gan nemazināja daudz dalībnieku apņēmību pieveikt pusmaratona distanci. Pieteikušies bija ap 5500 dalībnieku, bet finiša protokolā lasāmi 4698 uzvārdi, tā ka pēc Florences maratona, šis bija otrs lielākais skriešanas pasākums, kurā esmu piedalījies.

Mistiskais Ginesa rekords pirms starta -
"2 minūšu lēkāšana zvaigznītes pozā'"
vai kaut kas tamlīdzīgs.

Startā stāvēju kādā 6-7 rindā - elites skrējēji ~20, un tālāk skrējēji ar sarkanajiem numuriem, starp kuriem biju arī es. Starts tika palaists diezgan negaidīti un tad jau skriešana varēja sākties. Kā parasti neliela burzma un pagrūstīšanās pirmajos metros, taču pa malu tiku diezgan brīvā skriešanas zonā, un tad jau varēja skriet brīvāk un dalībnieki jau sāka retoties. Ātrākie skrējēji (sākumā šķita, ka viņi bija aptuveni desmit, bet patiesībā laikam apmēram divdesmit) attālinājās diezgan ātri, bet otrā grupiņa bija ar ātrākajām sievietēm sastāvā un viņu tempa turētājiem, un vēl dažiem līdzskrējējiem, un tās aizmugurē pirmos 2-3 kilometrus turējos arī es. Jutu gan, ka viņi skrien nedaudz ātrāk kā man gribētos, tāpēc centos tomēr skriet savā tempā un grupiņa sāka nedaudz attālināties, taču, lai arī atstarpe starp mums bija tā īpaši strauji nepieauga.

Kaut kas no ekskursijas -
 līdzjutēja un karaļa pils

Pirmajos kilometros arī nebija īsti nojausmas, cik ātri skrienu. Sajust to, ka tādā tempā varu skriet, nebija problēmu, taču, cik ātri tas ir, to gan nezināju. Pie ceturtā kilometra aiz muguras dzirdēju, ka angliski kāds skaļi komentē, ka ideāli skrienam jau ēctri kilometri un visi pa 3'24", tad nu vismaz bija skaidrs temps. Piektā kilometra beigās skrējiena maršruts veda lejup no kalna, lai tālāk vestu skrējējus pāri tiltam uz Vislas otru krastu. Tajā brīdī jau biju palicis viens - aizmugurē vairs īpaši nevienu nejutu esam, bet priekšā 'pirmo sieviešu grupiņa' jau bija attālinājusies apmēram 40-50 metru attālumā. Skrienot pāri tiltam, pamanīju sestā kilometra atzīmi trases malā, nu vismaz bija skaidrs, kur jāskatās, lai turpmāk varētu kontrolēt skriešanas tempu. Vienam skrienot, nepatīkamākais bija tas, ka visu vēju nācās uzņemt tikai un vienīgi uz sevis, tas, iespējams, arī bija iemesls kāpēc priekšā esošā grupiņa attālinājās, jo kopā vējam pretoties tomēr vieglāk, ik pa laikam priekšā pamainoties.

Noskrienot no tilta, gar upes malu pagriezāmies atpakaļ virzienā uz centru, un tur arī vējš bija mazāks, tāpēc skriet kļuva patīkamāk, un drīz vien jau apdzinu vienu no Kenijas sportistēm, kas bija atkritusi no līderu grupiņas. Un pamazām jutu, ka atkal sāku nedaudz tuvoties 'pirmo sieviešu grupai', kurā bez divām atlikušajām kenjietēm un vienas poļu sportistes skrēja vēl kādi septiņi vīriešu kārtas pārstāvji. Pie devītā kilometra atzīmes trase veda augšup uz tiltu, lai atgrieztos atpakaļ Vislas kreisajā krastā. Un jau šajā augšup posmā manīju, ka, augšup skrienot, atstatums līdz priekšā skrienošajiem rūk straujāk nekā līdzenuma posmā.

Latvijas karognesēja
 (visticamāk ne no Latvijas)

Pie 10.km atzīmes biju pēc 33 minūtēm un 40 sekundēm, kas liecināja, ka otrie pieci kilometri veikti 16'40" prestatā 16'58" pirmajos piecos kilometros. Tā ka laikam tomēr sanāk, ka grupiņai biju pietuvojies dēļ tā, ka biju nedaudz ātrāk sācis skriet (un varbūt vējš bija vairāk mugurā, bet jebkurā gadījumā temps bija pieaudzis) un nu vairs no priekšā skrienošajiem šķīra vien 4-5 sekundes, kas pie 5.km atzīmes bija gandrīz 10 sekundes, bet pie 6-7km šķiet vēl vairāk. Tālāk gan maršruts veda vairāk pa apbūvētām pilsētas ielām ar biežākiem pagriezieniem un atstatums līdz priekšā esošajiem ik pa laikam svārstījās, līdz beidzot īsi pirms 13.km atzīmes kontaktu ar viņiem biju atjaunojis un nu jau skrēju grupas aizmugurē.

Starta iežogojumā

Drīz vien atkal maršruts izgriezās uz krastmalas un ātrums šķiet nedaudz pieauga un atkal jutu, ka grupiņa sāk attālināties. Pēc brīža gan no grupiņas arī atdalījās abas Kenijas sportistes, kam arī temps bija kļuvis par ātru un viņu elsošanu varēja dzirdēt vairāk kā labi. Pēc brīža, šķiet pie 15.km (te laiks pēc mana pulksteņa bija 50'35" (lai gan oficiālajos rezultātos parādās 50'22"), apdzinu abas kenijietes un viņu tempa turētāju. Tad sekoja gandrīz kilometru garš skrējiens cauri tunelim, kura laikā atkal pieķēru grupiņu ar vadošo sieviešu sportisti un pārējiem līdzskrējējiem, un, izskrienot no tuneļa, jau biju ar viņiem kopā un jutu, ka iespējams pat varētu skriet nedaudz ātrāk kā skrien viņi. Vēl pēc neilga laika paskrējām garām atbalstītāju pulciņam, kur dzirdēju arī atbalsta vārdus sev un tad jau pamazām jutu, ka grupiņa man aizmugurē sāk nedaudz atpalikt, pa priekšu vien redzamības attālumā skrēja un aizvien attālinājās viens sportists, kurš arī tai grupiņai visu laiku skrēju gabaliņu pa priekšu.

Es grupas galā.
Apmēram trešais kilometrs.

Aptuveni pēc kilometra sekoja diezgan pagarš un salīdzinoši stāvs kāpums kāda puskilomera garumā, un tā kā no vienas puses biju pārliecināts, ka skriešanā pret kalnu esmu stiprāks par pārējiem, tad šķita, ka vismaz kalnā mani nenoķers, taču atlikušos trijos kilometros līdz distances beigām visu laiku skrēju ar domu, ka tik mani aizmugurējie nenoķer. Lai arī tempu centos kāpināt, bet arī nogurums pieauga, tad pilnas pārliecības par to, ka netikšu atkal panākts nebija. Tomēr laikam arī aizmugurējiem spēki bija patērēti ne mazums un godam arī savu atrāvienu noturēju un finišā sekotāji finišēja pēc piecām sešām sekundēm.

Finišā (neko daudz gan redzēt nevar)

Galu galā finišā ieņēmu 18.vietu, vienpadsmito no 'baltajiem' sportistiem ar rezultātu 1:11:14 (neto laiks 1:11:11), ar ko biju vairāk kā apmierināts, jo tas krietni pārspēja pirms starta plānoto un cerēto. Arī vietas ziņā tas bija praktiski dienas spēju maksimums, jo, ja neskaita 17.vietā esošo, kas finišēja 17 sekundes pirms manis, tad augstākai vietai jau vajadzēja skriet zem stundas un deviņām minūtēm. Skrienot, protams, jutu, ka ne kājas īsti ir beidzamajā laikā dabūjušas skriet šādā ātrumā, ne arī plaušas jau spēj strādāt ar pilnu jaudu, taču priekš pēcslimošanas perioda ar rezultātu esmu ļoti apmierināts. Piedevām tas ir kļuvis arī par manu otru ātrāko laiku pusmaratonā pēc skrējiena Valmierā 2009.gadā. Un cerams, ka turpmākās nedēļas veselība nostiprināsies un ar skriešanu ies uz labo pusi, jo pavasara maratons jau ir noskatīts, bet kāds laiciņš līdz tam vēl ir.

Šopēna soliņš vecpilsētā -
vēl kaut kas no ekskursijas

Pēc finiša izmantoju izdevību iemēģināt organizatoru piedāvāto masāžu. Un tad jau steidzāmies atpakaļ uz viesnīcu pēc mantām, lai varētu laikus izrakstīties no viesnīcas un braucām atpakaļ uz sacensību centru, kur tiku pie smukas trofejas par uzvaru bankas darbinieku klasifikācijā (jā, viņiem papildus kopējam un vecuma grupu vērtējumam bija arī šāds vērtējums, kā arī vēl atsevišķs vērtējums studentiem, medicīnas darbiniekiem, militāristiem, mediju cilvēkiem un vēl vairākās kategorijās). Pēc apbalvošanas nobaudījām finišētāju pusdienas un atlikušo laiku līdz lidmašīnai vairāk pavadījām nesteidzīgi izpētot Varšavas iepirkšanās vietas, jo ekskursiju pa Varšavas vecpilsētu un kultūras objektu baudīšanu paspējām jau sestdienā. Katrā ziņā nedēļas nogale Varšavā bija izdevusies, par to liecināja lielais nogurums mājupceļā un arī vēl šodien, jo rīta skrējienā organisms deva signālus, ka vakar tas tomēr ir skrējis.

Pauze procesā

Laikā, kad o-izlases kandidāti dzīvoja pa nometni Ventspilī, bet Valērijs Lisabonā laboja rekordu, Rencis dzīvoja pa istabu. Ne jau tāpēc, ka negribētos neko darīt - skriet gribējās ļoti, ar katru dienu arvien vairāk. Taču vairāk kā mēnesi ilgā skriešana ar brīžiem pārejošu klepu (aukstā vējā savilkt plaušās vēso gaisu nemaz nav grūti, jo vieglāk to izdarīt, ja paskrien nedaudz ātrāk) un ik pa laikam manāmām pazīmēm par temperatūras vai slimības klātbūtni, galu galā rezultējās kārtīgā ārstēšanās kūrē.

No rīta konstatētā temperatūra pie ārsta galu galā tika apzināta, kā izstaigāts (vai varbūt izskriets?) plaušu karsonis, peribronhīts, kaut kāda vīrusa paliekas un vēl auss iekaisums, ko visu pastiprināja pirms divām nedēļām piedzīvotais kritiens uz asfalta, kad ne tikai tiku pie pamatīga roba zodā, bet arī visai stipri atsitu galvu, kas par sevi ik pa laikam atgādina ar zināmām galvassāpēm. Lai no šī visa tiktu vaļā tika nozīmēta vesela čupa zāļu un mājas režīms ar, protams, atturēšanos no skriešanas.

Pagājušajā nedēļā tiku skrējis vien pirmdien, pirms tam piektdiena un sestdiena arī tika pavadīta pusslimā stāvoklī un bez skriešanas, bet nu jau kopš pirmdienas pamazām cenšos kustēties, jo dakteres vārdiem, neliels sportiņš šobrīd esot vajadzīgs, lai organismu iekustinātu. Pirmā treniņskrējiena sajūtas gan bija tādas it kā nebūtu skriets trīs gadus, jo kājas vispār neklausīja (kā nekā iepriekšējās sešas dienas praktiski pa māju vien bija staigāts), bet nu var teikt, ka ar katru dienu sajūtas skrienot kļūst labākas. Un jācer, ka no ziemas neveseluma stāvokļa pamazām būšu ticis vaļā, un pavasari varēšu izbaudīt pilnībā vesels. Varētu jau domāt, ka tā būs mācība turpmākiem gadiem, ka pie pirmajām slimības pazīmēm no skriešanas jāatturās, ātro skriešanu vēsajā laikā jāaizstāj ar skriešanu manēžā un ārsta padoms jāmeklē laicīgāk, taču uz tiem pašiem grābekļiem mēdzam kāpt atkal un atkal, tāpēc būtu labi, ka uz priekšdienām no šī ņemtu vērā kaut mazumiņu.

Visvairāk pārdzīvoju par to, ka izrautās nedēļas no treniņprocesa būs pabojājušas manus pavasara sezonas sportiskos plānus vai, precīzāk sakot, cerētos rezultātus, jo izkritušas ir ne vien pēdējās divas nedēļas, bet arī šī un droši vien nākamā nedēļa būs vairāk tādā saudzējošā režīmā bez nopietna specifiskā treniņdarba. Tāpat krietni pasen biju pieteicies Varšavas pusmaratonam, kas šo svētdien norisināsies Polijas galvaspilsētā, un tā kā biļetes un viesnīca jau sen tika nomaksāta, tad kaut vai ekskursiju pa Varšavu būtu grēks laist garām. Uz starta līnijas jau droši vien arī iziešu, taču cik tā skriešana būs nopietna droši vien sapratīšu vien, stāvot uz starta līnijas. Katrā ziņā tuvāko dienu uzdevums ir iekustināt kājas tiktāl, lai 21 km pievārēšana nebūtu pārāk apgrūtinoša.

Miera sajūta

Ierasts, ka beidzamos gadus ziemas beigās sāku skaitīt dienas līdz pirmajām sacensībām, sāku biežāk pārdomāt par to, ka tuvojas sezona, atlases sacensības visādiem čempionātiem, un vispār gandrīz klāt ir brīdis, kad varēšu uz citu fona ar saviem rezultātiem salīdzināt savu starpsezonā ieguldīto darbu. Taču šogad ir citādāk.

Iepriekšējo gadu iekšējo nemieru ;sogad ir nomainījusi diezgan patīkama miera sajūta. Iemesli gan tam laikam ir vairāki - gan tas, ka orientēšanās sezonas plāni ir miglā tīti, jo nezināmā un jaunā atlases "sistēma" īpaši neko neļauj plānot šajā jautājumā; gan arī tāpēc, ka bez orientēšanās sporta diezgan daudz domu un spēka tiek veltīti skriešanai, un šajā jautājumā gan jau šādi tādi plāni sāk iezīmēties, katrā ziņā marta beigās esmu ieplānojis braucienu uz Varšavas pusmaratonu, kas, lai arī vairāk plānots treniņnolūkos, taču pazīstot sevi, gan jau nekāda skriešana tikai ar "pusspēku"  nesanāks. Pasākums tur gan diezgan grandiozs, jo pusmaratona distancei jau šobrīd pieteikušies teju 5000 skrietgribētāji.

Vēl viena beidzamā laika aktivitāte, kas saistīta ar skriešanu, ir iesaistīšanās VSK Noskrien rīkotajā akcijā "Uzdrošinies noskriet", kuras laikā 15 cilvēkiem tiek dota iespēja pirmo reizi mūžā pievarēt pusmaratona distanci Rīgas maratona ietvaros 22.maijā. Oficiāli mans postenis šajā akcijā ir konsultants, lai palīdzētu topošajiem pusmaratonistiem ceļā uz nosprausto mērķi. Iedvesmai un motivācijai, arī viena mana pērnā gada treniņnedēļa ir tikusi rakstā par to "Kā skrien citi?". Katrā ziņā man vienmēr ir bijis prieks redzēt arvien vairāk cilvēkus skrienam, un ja man ir iespēja šo visu kaut nedaudz kaut kā atbalstīt un sniegt kādu padomu, tad iesaistīšanās šādā akcijā patiesi ir vērta.