Biatlonisti un bokseri ēd pa lepno, maratonistiem - diēta

Gluži nejauši lielajā LR likumu datu bāzē www.likumi.lv uzgāju noteikumus ar nosaukumu "Noteikumi par Latvijas Olimpiskās vienības sportistu ēdināšanas izdevumu apmēru", kas nosaka dienā pieļaujamo sportistiem ēdināšanai tērējamo naudu, par kuru nav jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis kā par gūto labumu, ko maksā Olimpiskā vienība. Tas, ka šādi noteikumi eksistē nav nekas slikts, taču mani vairāk pārsteidza sporta veidu dalījums.

Noteikumos figurē trīs sporta veidu kategorijas jeb slodzes grupas - tehniskais, izturības-spēka un spēka, un summa, ko var saņemt šo sporta veidu sportisti, atšķiras - attiecīgi Ls 7.72, Ls 11.30 un Ls 14.60. Pie tehniskajiem veidiem pieskaitīti četri - šaušana, kērlings, loka šaušana un mākslas vingrošana, izturības-spēka kategorijā jau ir krietni vairāk sporta veidu, piemēram, snovbords, slidošana, teniss un arī garo distanču skriešana. Nu un 'spēka' slodzes grupā ir tādi sporta veidi kā slēpošana, riteņbraukšana, bokss, biatlons, īsās un vidējās skriešanas disciplīnas un vieglatlētikas mešanas disciplīnas (interesanti, ka lekšanas disciplīnas vispār nav minētas).

Tad nu lūk - tas, ka ir dalījums slodzes kategorijās vēl nebūt nekas, bet tas, ka atsevišķos sporta veidos ēdienam būtu jātērē vairāk naudas kā citos, it sevišķi, kas manā izpratnē ir diezgan līdzīgi enerģijas patēriņa ziņā, to gan es nespēju saprast. Atzīšu, ka, piemēram, kērlings man nešķiet fiziski smags sporta veids un nepieciešamais enerģijas daudzums dienā varētu būtiski neatšķirties no aktīva ar sportu nesaistīta cilvēka dienišķā enerģijas patēriņa (kērlingisti droši var oponēt), taču ielikt garo distanču skriešanu  un vidējo distanču skriešanu vai slēpošanu vai peldēšanu dažādos ēdienu grozos - tas man nav saprotams. Protams, ir dzirdēts, ka slavenais amerikāņu peldētājs Maikls Felpss dienā notiesā ap 8000 kalorijām, taču neticu, ka biatlonisti vai kalnu slēpotāji ēd vairāk par maratonistiem.