Talkas vietā "Cēsu pavasaris"

Kur pēdējos trīs gadus aprīļa beidzamajā svētdienā ir bijis atrodams Rencis? Cēsīs. Un arī šogad jau ceturto reizi piedalījos skrējienā "Cēsu pavasaris". Nezinu, vai lielā talka bija pie vainas vai varbūt kāds cits iemesls, bet dalībnieku, šķiet, bija mazāk kā iepriekšējos gadus. Var jau būt, ka beidzamajā laikā saradušies skrējieni nu ir tik daudz, ka uz visiem neizbraukāt, un tāpēc arī Cēsu skrējiena vietā kāds izvēlējies uzskriet kur citur. Bet galu galā ne jau dalībnieku skaits Cēsīs ir tas galvenais. Laba trase, iespēja sajust sacensību atmosfēru un paskriet ātrāk kā treniņos, un satikt sen neredzētus ļautiņus - visu to Cēsīs varēja izbaudīt.

Šajā nedēļā pašsajūta nav bijusi ideāla, tāpēc bija doma, ka skrējienā ļaušu vismaz sākumā citiem skriet pa priekšu, un tad jau tālāk manīs, kas ir kas. Realitātē pirmos trīs kilometrus patiešām pa priekšu ar nelielu atrāvienu skrēja vietējais Jānis Lingarts, taču, noskrienot līdz Gaujas tiltam, viņu noķērām, un tad drīz viņš arī sāka kļūt lēnāks un nebija pagājuši ne pieci kilometri no starta, kad jau uzņēmos skrējiena vadību. Jānis tad arī pamazām atkrita, bet cieši aiz muguras turējās Andrejs Dmitrijevs, kurš būtībā neatkāpās no manis ne soli, lai gan brīžiem pat mēģināju biežāk mainīt ceļa puses, lai viņš man tik ļoti nesēdētu aiz muguras aizvējā. Galu galā paša pēdējā kāpuma galā apmēram 300 metrus pirms finiša Andrejs no manas aizmugures "iznāca", uzkāpināja un kaut arī visticamāk nopietni pacīnīties nebūtu spējis, bet arī īpaši necentos viņam atlikušo gabalu turēt līdzi - kā dažs labs droši vien teiktu - par maz gribēju finišēt pirmais. Tā nu finišēju otrais ar rezultātu 46'10" (organizatori savos rezultātos gan rakstīja 46'17"). Prieks arī, ka Kristapam izdevās finišēt trešajā vietā, kas nozīmē, ka JRK pārstāvji ir godam finišējuši tikai godalgotajās vietās.

Brauciens uz Cēsīm bija arī pēdējā iespēja iekustināt kājas sacensību režīmā pirms brauciena uz Vāciju, kur nākamsvētdien, 8.maijā startēšu Diseldorfas maratonā. Šī brīža sajūtas gan ir diezgan mānīgas, bet tad jau pēc nedēļas tikai varēs novērtēt, vai kopš pērnā gada debijas Florences maratonā ir manāmi kādi uzlabojumi manā maratona formā. Galu galā pēc "gandrīz debijas" pusmaratonā pirms diviem gadiem Valmierā, tam rezultātam pusmaratona distancē man īsti pietuvoties vairs nav izdevies nevienā no nākamajiem pusmaratoniem. Ceru, ka ar maratonu būs citādi...