Prezidenta balva un 5000

Pagājušajā nedēļā, gluži negaidot, nāca piedāvājums startēt Valsts Prezidenta balvas izcīņā Valmierā, kas ir vienas no lielākajām vieglatlētikas sacensībām Latvijā un norisinās ik vasaru jau kopš 1995.gada. Prezidenta balvā savā starpā sacenšas sportisti, pārstāvot četrus Latvijas novadus, kā arī Rīgu, bet īpašus kausus no prezidenta saņem augstvērtīgākā rezultāta īpašnieks gan vīriešu, gan sieviešu konkurencē visu disciplīnu kopējā vērtējumā.

Pirmo reizi piedalīties tādās kārtīgās vieglatlētikas sacensībās, pārstāvēt Vidzemes komandu un otro reizi sacensībās skriet 5000 metru distanci - tas viss bija par iemeslu, kāpēc ilgi nebija jādomā līdz devu savu piekrišanu dalībai šajās sacensībās. Pirms divām nedēļām Mežaparkā uzskrēju LSC sacensībās 10 km distanci pa asfaltu, kur, noskrienot ar rezultātu 32'43", sapratu, ka tāds ātrāks skrējiens lieti iederas arī treniņprocesa atsvaidzināšanai, un tāds noteikti būtu arī skrējiens Valmierā. Prezidenta balvas pieteikumā bija atrodami deviņu sportistu vārdi, kas nozīmēja, ka atšķirībā no pagājušā gada, kad uz starta izgāja vien pieci dalībnieki, vismaz šoreiz konkurence būtu lielāka, un arī dalībnieku sastāvs liecināja, ka vairums dalībnieku varētu būt aptuveni tādā pat līmenī kā es - tātad kāds ar ko kopā skriet noteikti būtu un būtu cerības, ka kāds arī nedaudz pavilktu uz, iespējams, labāku rezultātu.

Man pašam jau sen nav nekāds noslēpums, ka ātrums ir mana vājā vieta, un, lai arī 5000 metri nav gluži 200 vai 400 metri, kur bez ātras skriešanas no nopietna rezultāta nekas nesanāks, tomēr arī pieciem kilometriem ātrums ir vajadzīgs, un tāpēc uz nekādu īpašu dižu rezultātu nemaz nevarēju cerēt, jo ilgi skriet varu, bet priekš šādām īsākām distancēm manas ātrās muskuļu šķiedras gatavas nav - droši vien tāpēc, ka to ātro šķiedru man vispār ir ļoti maz. Pirms 4 gadiem Aizputes stadionā skrēju 5000 metrus kaut kādos vietējos mačos, kur startēja, šķiet 3 vai 4 dalībnieki. Toreiz paliku otrais ar rezultātu 16'51", bet šeit uzdevums bija noskriet ātrāk par 16 minūtēm, varbūt pat ap 15'40".

Visu nedēļu ilgušais karstums nekur nebija pazudis arī no Valmieras, un kaut arī pa ceļam uz Valmieru vietām lietus uzlija, taču Daliņa stadionā vairāk par 10 lietus pilēm, kas nopilēja 2 minūtes pirms mana starta, nemanīja. Vēl vairāk, karstums bija tik jūtams, ka nepilnu desmit minūšu laikā, ko iesildījos stadiona apkārtnē, biju paspējis nosvīst tā, ka sviedri lija aumaļām. Uz starta no deviņiem pieteiktajiem bija ieradušies vien septiņi sportisti, un, pēdējā brīdī vēl aunot kājās aizlienētās naglenes, starta brīdis pienāca pavisam ātri.

Pats skrējiens man patiešām patika. Lai arī precīzu starplaiku man nav, taču no komentāriem trases malā varēja dzirdēt, ka praktiski visi apļi tika veikti 1'15"-1'16" tempā, un skrējiens sanāca ļoti vienmērīgs. Protams, vienmērīgs tas bija tikai pulksteņa izteiksmē, jo, jo tuvāk nāca finišs, jo skriet palika grūtāk, un enerģijas rezerves un spēki strauji gāja uz beigām. Skrējiena laikā paspēju pabūt gan piektajā, gan ceturtajā, gan trešajā vietā, dažus beidzamos apļus pat skrēju mazās grupiņas priekšā kā otrais, jo līderis jau bija teju pusapli priekšā pārējiem, bet beigās pēdējam aplim enerģija, lai kāpinātu tempu līdzīgi kā tuvākie konkurenti, atlikusi nebija. Tā nu arī pēdējo apli noskrienot savā tempā, kādā biju skrējis visu distanci finišēju kā piektais ar rezultātu 15'47" un vēl 48 simtdaļas.

Ar rezultātu esmu visnotaļ apmierināts, lai gan vēlreiz pārliecinājos, ka nav man ne īsti pienācīga ātruma distancei kopumā, vēl jo vairāk kaut kādas slēptās rezerves, lai beigās pārslēgtos vēl citā ātrumā un kaut uz brīdi nodarbināt ātrās muskuļu šķiedras. Izjutu arī sacensību sajūtu, jo praktiski visus divpadsmit ar pusi apļus 3-4 sportisti skrējām plecu pie pleca, un brīžiem bija gan nelielas grūstīšanās, gan kāju ķeršanās. Vienā brīdī arī gandrīz sanāca negadījums ar kādu mazu bērnu, kurš nejauši izskrēja uz skrejceļa tieši mums priekšā, taču viss, par laimi, beidzās bez starpgadījumiem.

Vai drīzumā startēšu vēl kādos vieglatlētikas mačos? Drīzāk jau nē, jo tomēr šoseja šķiet tuvāka, bet jebkurā gadījumā šī bija laba iespēja pārbaudīt pašreizējos spēkus arī stadionā, un nu būs papildus motivācija tam, lai vēl cītīgāk treniņos piestrādātu pie ātrumā attīstīšanas.