Pusmaratons Ventspilī

Šogad Latvijas skriešanas pasākumu rīkotāji ir sasparojušies vēl vairāk kā iepriekšējos gadus, un no aprīļa līdz pat oktobrim var atrast kādu pusmaratonu tepat Latvijā, kur izbaudīt skriešanas prieku. Aprīlī skrēju pusīti Mežaparkā, kas gan vairāk bija kā ātrāks treniņš, maija galvenais mačs bija maratons Diseldorfā, līdz ar to abus maija pusmaratonus izlaidu, bet vasaras mēnešos biju nolēmis, ka pusmaratoni jāapmeklē kā nākas, tāpēc 19.jūnijā izvēle krita par labu Ventspils pusmaratonam, nevis lielajam orientēšanās stafešu pasāumam - Jukolai, kurā līdz šim biju startējis ik gadu kopš 2005.gada.

Tā kā pērn pirmajā Ventspils pusmaratonā neskrēju, tad šis pasākums priekš manis bija kas jauns, bet no atsauksmēm biju dzirdējis, ka pasākums ir labs, trase laba un patiesībā tā arī bija. Vienīgais apstāklis, kas varēja patraucēt pilnīgu pasākuma izbaudīšanu, bija nepātraukti mainīgās laika prgnozes sacensību dienai, kas brīžiem solīja pat kārtīgu pērkoan negaisu tieši sacensību laikā. Braucot uz Ventspili, vēl nopriecājos, ka praktiski viss brauciens pagājis bez lietus un Ventspilij mākonis būs aizgājis garām, bet, iebraucot Ventspilī, lietus sāka līt tik stipri, ka logu tīrītāju slotiņas knapi spēja attīrīt logu. Taču lietum bija lemts visai drīz mitēties un līdz starta brīdim vienīgās liecības par lietu bija peļķes uz ielām un skriešanai varen piemērots laiks ap +15-+16 grādu siltumā.

JRK

Pirms starta biju izlēmis, ka skriešu bez pulksteņa, paļaujoties vien uz sajūtām, jo jau Prezidenta balvā pārliecinājos, ka tādā veidā skriešanas brīvība ir daudz lielāka.  Starts pret nelielu uzkalniņu, un tad jau drīz vien priekšā izveidojās grupiņa ar ātrākajiem satelītskrējiena un pusmaratona dalībniekiem (šķiet kopā kādi desmit divpadsmit skrējēji) un nedaudz aiz viņiem bija mūsu mazā grupiņa četru piecu skrējēju sastāvā. Ielas vēl pilnībā nožuvušas nebija un tāpēc vietām kājas nedaudz slīdēja uz slapjā asfalta, bet tā kā pārsvarā pamats bija bruģis, tad šī bija maza problēma. Pulksteņa trūkumu pirmajos kilometros kompensēju ar Kristapa palīdzību, kurš, blakus skrienot, man ik pa laikam ziņoja par mūsu ātrumu pie kilometru atzīmēm. Pirmais nedaudz vairāk kā piecu kilometru aplis pagāja diezgan mierīgi, part varbūt pārāk mierīgi, jo kopējās organisma sajūtas bija ļoti patīkamas, vien kājas jutās ne pavisam svaigas, jo, lai arī neliela atpūta pirms mača bija, tomēr aizvadītās nedēļas kājas tik un tā ir tikušas nodarbinātas visnotaļ daudz.

Otrā apļa sākumā Jānis Arseņikovs no mūsu mazās grupiņas veica nelielu izrāvienu un drīz vien pieķēra priekšā skrienošo lietuvieti un Māri Ābeli, bet mēs ar Kristapu tā arī skrējām kādas desmit sekundes aiz viņiem, lai gan bija jūtams, ka palēnām pietuvojamies. Apļa pēdējā kilometrā viņu grupiņu pieķērām, un, lai arī pirmajā brīdī bija doma, ka varētu pasēdēt viņiem astē, taču izlēmu, ka jāskrien kā nākas un viņus visus trīs kopā ar Kristapu apdzinām, bet mums astē iesēdās vien lietuvietis, savukārt Māris ar Jāni pamazām iepalika.

Trešajā aplī turpināju aptuveni tādā pat ātrumā, ka otrā apļa beigu daļā un gan no Kristapa, gan lietuvieša līdz apļa beigām biju atrāvies jau apmēram 10 sekundes, tad arī man ziņoja, ka esmu septītajā vietā, kas nozīmēja, ka tikt sešiniekā, kam pienācās naudas balvas nesanāks, jo priekšā sestās vietas skrējēju sasaktīt nevarēju, kas nozīmēja, ka atstarpe ir diezgan liela. Pēdējā apļa sākumā jutu, ka sāk palikt pat pārāk silts, jo starp mākoņiem jau spīdēja saule, bet sapratu, ka skriet jau vairs nav atlicis daudz, tāpēc par to, ka ir pārāk karsti, vai sāk palikt grūti, domāt nedrīkst. Bet tā kā nepārtraukti bija jāapdzen skrējēji, kas bija vēl trešajā aplī, tad acis kur piesiet bija, un temps salīdzinājumā ar trešo apli vēl nedaudz pieauga. Pēdējā apļa trešais un ceturtais kilometrs bija psiholoģiski grūtākie, jo nogurums jau pamazām pieauga un tieši šajos kilometros visjūtamākaiss bija vējš, kas pūta sejā, bet, kad līdz beigām bija aticis vien kilometrs, tempu nedaudz kāpināju un galu galā finišēju 7.vietā ar čipa laiku 1:11:18 (bruto laiks 1:11:20).

Pirms mača bija doma, ka par sešinieku varētu pacīnīties vien tad, ja kāds no ātrākajiem neierodas vai izstājas, bet tā kā abi pieteiktie etiopieši bija aizstāti ar diviem visnotaļ spēcīgiem krieviem, tad vietu ziņā izpildīju praktiski maksimālo prognozi - spetītā vieta kopā un trešā no latviešiem, jo bez abiem kieviem priekšā finišēja arī divi lietuvieši. Prieks arī, ka Kristaps spēja ieskriet desmitniekā, ko pirms starta arī biju nolicis kā sasniedzamu mērķi. Arī par savu sniegumu esmu visnotaļ apmierināts, jo taktiskā ziņā skrējiens sanāca praktiski ideāls, un arī sajūtas skrienot bija ļoti labas. Ja būtu 10 sekundes ātrāk, būtu šī gada ātrākais pusmaratons, jo Varšavas pusmaratonā marta beigās noskrēju ar rezultātu 1:11:11, bet gan jau šis šogad šogad vēl tiks pārspēts. Un vēlreiz pārliecinājos, ka skriešana sacensībās bez pulksteņa patiešām ir forša padarīšana, bet par šo tēmu, iespējams, pat būs jāuzraksta atsevišķi.

Un jā, arī ventspilnieki bija pacentušies patiešām labi - gan laba trase, gan daudz līdzjutēju praktiski visas trases garumā, gan smukas medaļas un saldējums pēc finiša, gan garšīgas pēcskrējiena pusdienas. Patīkami bija arī tas, ka, distancē skrienot, dzirdēju daudz uzmundrinājuma saucienus veltītus tieši man no citiem skrējējiem, par ko liels paldies viņiem. Un, protams, liels paldies arī maniem personīgajiem līdzjutējiem un līdzbraucējiem par lielisko kompāniju. Nākamais pusmaratons tad nu Liepājā jūlija vidū.