Braucu pēc ceturtās, atbraucu ar otro

Liepājas pusmaratons bija kas jauns ne tikai man, bet arī pārējiem vakardienas skrējiena dalībniekiem. Kā nu ne, ja tas notiek pirmo reizi, kas tāpēc vien ir ievērības cienīgs moments. Bet arī pirmajai reizei liepājnieki bija pacentušies varen kārtīgi. Protams bija jau arī šis tas, kas pietrūka - visvairāk laikam pulkstenis finišā, bet citādi, šķiet, ka Liepājā ir atrodama pagaidām labākā pusmaratona trase Latvijā. Distance trīs garākos apļos ir foršāka kā četri īsāki apļi; tas viens uzkalniņš apļa otrajā kilometrā nav uzskatāms par nopietnu iebildumu tam, ka trase patiešām ir ļoti līdzena, un arī tas, ka ap septiņdesmit astoņdesmit procentiem no apļa, pateicoties liepu kuplajiem vainagiem, ir skrienami pa ēnu, nozīmē, ka pat karstā laikā vismaz glābiņš no tiešiem saules stariem ir atrodams. Protams, startu varētu taisīt arī agrāk no rīta, kad saule vēl nav uzkāpusi visaugstākajā punktā un karstums ir mazāks -skriešana noteikti būtu vieglāka, bet nu apstākļi jau visiem vienādi.

Salīdzinājumā ar pusmaratonu Ventspilī pirms mēneša, šoreiz konkurence par pirmo sešinieku solījās būt nedaudz mazāka, un, izpētot pieteikto sarakstus, redzēju, ka no tiem, kas mani Ventspilī apskrēja ir pieteikušies Valērijs un divi lietuvieši, bet pārējie konkurenti būtu ņemami, un tā nu uz Liepāju braucu ar domu, ka ceturtā vieta varētu būt diezgan droša, bet arī augstāk tikt nez vai būs iespējams.

Stāvot startā, pamanīju, ka viens no spēcigajiem lietuviešiem nav ieradies, kas nozīmēja, ka iespējamā ceturtā vieta tika koriģēta par vienu vietu augstāk. Vispār jāpiemin arī tas, ka biju šausmīgi priecīgs, ka organizatori bija mani ielikuši tā saucamo elites skrējēju sarakstā, kas nozīmēja, ka pretstatā vairumam dalībnieku, kam uz krūtīm bija numurs ar skaitli virsū, man uz tā bija rakstīts vārds un uzvārds. Kaut arī startā jau mūždien cenšos nostāties kaut kur tuvāk pašam sākumam, tomēr šāds numurs deva iespēju oficiāli startēt pirmajās rindās, un arī vārds uz numura, šķiet, dažiem skatītājiem trases malā ļāva mani uzmundrināt saucot vārdā, kas patiešām bija forši. Bet atgriežoties pie pašas skriešanas - startā, tieši tāpat kā Ventspilī, pa priekšu aizskrēja tautas skrējiena ātrākie skrējēji, ar viņiem kopā arī ātrākais lietuvietis Jankunas, nedaudz tālāk Valērijs, tad vēl viens lietuvietis, kas Ventspilī palika uzreiz aiz manis un tad jau bijām neliela grupiņa, kurā skrēju es, vēl divi pusmaratona skrējēji un vēl pāris tautas skrējiena sportisti.

Priekšā skrienošie, neskaitot otro lietuvieti, no skatiena pazuda diezgan ātri (līkumotais un krūmiem apaugušais veloceliņš gar jūru, gan arī neļāva ļoti tālu uz priekšu saskatīt), un sāku jau domāt, ka ātruma starpība starp mani un pirmajiem ir pārsteidzoši liela, galīgi lēnu jau neskrēju, bet atstarpe līdz viņiem sākuma pieauga šķietami pārāk strauji. Pēc trešā kilometra sekoja pārsimts metru skrējiens pa ne pārāk līdzenu gājēju/veloceliņu, kur līdz nākamajam gadam organizatori varētu ierosināt Liepājas domi uzliet jaunu segumu, citādi zem kājām bija jāskatās itin bieži. Tad sekoja kļūda, ko pirmajā aplī pieļāva lielākā daļa skrējēju, turpatpakaļ posmu gan turp, gan atpakaļ izskrienot pretējā virzienā. Tajā brīdī no savas grupiņas biju palicis vairs viens, un drīz pēc apgriešanās beidzot noķēru arī sev priekšā skrienošo lietuvieti, līdz ar to izvirzījos trešajā vietā.

Otrā apļa sākumā pa gabalu pamanīju dzeltenā tērptu skrējēju, kas bija lietuvietis, kurš sākumā bija aizskrējis visiem pa priekšu. Vai nu pārāk ātrais sākums, vai arī kāds cits iemesls, bet viņa ātrums attiecībā pret mani bija samazinājies man par labu un ar katriem simts metriem jutu, ka viņam ar vien tuvojos. Iespējams, ka tas nedaudz arī mani mudināja pielikt soli, bet visbeidzot vietā, kurs pirmajā aplī biju apsteidzis otru Lietuvas sportistu, paskrēju garām arī Jankunas. Vēl nedauz viņš man iesēdās astē, bet drīz vien jau skrēju viens pats, cenšoties gan arī sevi nedaudz piebremzēt, jo jāskrien tomēr vēl bija vairāk kā viens aplis, bet jutu, ka tik viegli kā pirmajā aplī nebūt vairs neskrienas, kaut arī jutos salīdznoši labi.

Nu un pēc atkārtotas izlīkumošanas pa parku, klāt bija arī trešais aplis, kurā uzdevums bija skaidrs - censties noturēt uzņemto tempu un attiecīgi neļaut nevienam sevi noķert. Līdzjutēju un skatītāju saucieni un masāžas apsolījumi no trases malas ļāva saglabāt visai raitu soli, kaut grūti pamazām sāka palikt, un tāds patiešām jūtams sagurums kājās iestājās vien apmēram divarpus kilometrus pirms finiša. Tad arī sākās darbs ar galvu, lai piespiestu kājas kustināt uzņemtajā ritmā. Beigas gan varēja izvērsties gaužām neveiksmīgas, jo ap pusotru kilometru pirms finiša blakus strūklakai neveiksmīgi ieliku kāju notekrenē, kas par laimi nebija tik dziļa, lai potīti izgrieztu līdz galam - citādi skrējiens tur varēja arī beigties. Tā nu vēl pēdējie pārsimts metri, kuros pacentos vēl nedaudz uzkāpināt, un tad jau arī finišs.

Pulksteņa finišā nebija, tāpēc vien pēc kāda laika, kad rezultāti jau karājās pie dēļa uzzināju, ka distanci esmu pieveicis ar rezultātu 1:10:02, kas ir mans visu laiku otrs labākais rezultāts pusmaratona distancē. 2.vieta un šāds rezultāts bija, kas patiešām iepriekš negaidīts, tāpēc par pasākumu bija jo īpašs prieks. Pēc finiša bija pelde (drīzāk viļņu uzņemšana) jūrā, kas noteikti vēsajā ūdenī bija laba relaksācija kārtīgi pastrādājušajiem kāju muskuļiem, tad jau apbalvošana, ne pārāk veiksmīga pusdienu izvēle kādā Liepājas ēstuvē un ceļš pie auto stūres uz mājām. Pēc garās dienas sagurums patiešām bija liels, un miega devu organismam vajadzēja lielāku kā ierasts. Un nu, kad Liepājas pusmaratons ir garām, nākamais nopietnais skrējiens gaidāms Kuldīgas pusmaratonā pēc trim nedēļām - redzēs, vai arī šogad rīkotājiem izdosies saglabāt Baltijas karstākā pusmaratona godu.