Sajūtu skriešana

Skriešana ir varen labs veids kā tikt pie labām sajūtām. Daba, brīvība, citi skrējēji, patīkamā pēcskrējiena sajūta un vēl milzumdaudz citu lietu ir tās, kas skrējienā rada patīkamas sajūtas. Jā, mēdz būt arī reizes, kad sajūtas nav tik labas - kad karstums nav izturams, kad enerģija beigusies, bet līdz finišam vēl labs gabals skrienams, kad vienkārši ir grūti. Bet vairumam no mums ir kaut kāds mērķis, kāpēc mēs skrienam, kāpēc no jauna aujam kājas un dodamies skriet, par spīti grūtajām reizēm. Un labās sajūtas ir viens no šiem dzinuļiem.

Taču tāpat kā skrējiens rada sajūtas, arī mēs varam radīt patīkamu skrējienu, vadoties no savām sajūtām, tādā veidā arī sekmējot labas sajūtas skrējiena beigās. Sacensības daudziem ir cīņa - cīņa ar konkurentiem, cīņa ar pulksteni, taču bieži vien tieši cīņa ar pulksteni ir tā, kas, vismaz man, traucē pilnībā izbaudīt skrējienu. Skrienot pulkstenī tiek salīdzināts temps ar iepriekšējās reizēs iespēto, tiek salīdzināts temps ar cerēto vai vēlamo ātrumu, taču tas rada papildu spriedzi, it sevišķi reizēs, kad faktiskais temps atšķiras no vēlamā. Tāpat, piemēram, stadionā temps ir vienmērīgs, bet asfalta skrējienos bieži vien trases reljefs nav pilnīgi līdzens un temps var būtiski mainīties atkarībā no tā, vai skrējiens ved pret kalnu vai lejup no tā, un, ieciklējoties uz konkrētu tempu, var piemirsties, ka kāpumā temps dabiski saruks. Arī šogad maratonā Diseldorfā, pārāk cenšoties noturēt iepriekš cerēto un sākumā uzņemot ātrumu, organisma enerģijas rezerves beidzās, kad līdz maratona finišam vēl bija daudz kilometri skrienami. Galu galā pulsktenis jau nezina kādas ir tavas šodienas sajūtas, cik viegli vai grūti tev skrienas, bet kaut kāds ātrums minūtēs uz kilometru ir pilnīgi vienāds gan vieglās, gan grūtās dienās, tikai būs dienas, kad šis ātrums būs piemērots, un dienas, kad ir vienkārši jāskrien lēnāk. Protams, daļējs glābiņš šajā ziņā var būt vadīšanās pēc pulsa, bet arī pulsa sliekšņi labās un sliktās dienās atšķiras.

Kā izvairīšanos no šādas liekas skrējiena kontroles esmu atklājis skriešanu sacensībās pavisam bez pulksteņa. Treniņi ir treniņi, tiem gan ir konkrēti uzdevumi, kurus var kontrolēt vienīgi ar pulksteņa palīdzību, tāpat pulsktenis bieži vien ir vajadzīgs tā vienkāršā iemesla dēļ, ka noteiktā laikā pēc skrējiena ir jābūt mājās, un, protams, arī treniņdienasgrāmatas papildināšanai treniņā pavadītais laiks ir svarīgs ieraksts vēsturei. Bet sacensībās ir citādi. Tu stāvi uz starta, un vairumā gadījumu mērķis ir noskriet, tik labi, cik vien iespējams. Un iepriekš cerētais temps var būt gan par ātru, gan arī reizēm par lēnu tam, uz ko tavs organisms konkrētajā dienā ir spējīgs.

Tā nu kopš jūnija jau piecas sacensības esmu skrējis bez pulksteņa. Ventspils pusmaratonā gan pulkstenis katra apļa beigās bija redzams, bet tik un tā noteicošais, arī Ventspilī, bija manas sajūtas skrienot. Neapšaubāmi, maksimālā rezultāta sasniegšanai, skrienot bez regulāras tempa kontrolēšanas savā pulkstenī, vajadzīgas zināmas iemaņas, bet kontrolēt jau mums patīk, jo esam pieraduši, ka distancē ir kilometru atzīmes, kur tad nu kontrolēt tempu var uz nebēdu.

Tāpat kā vairums rekordu garajās distancēs tiek sasniegti, pieveicot distanci viemērīgā, vai pat nedaudz ātrākā tempā distances otrajā pusē, tāpat arī sajūtu skriešanā mērķis ir sadalīt spēkus tā, lai startā uzņemot tempu spētu noturēt līdz pat finišam. Svarīgākais, kas šādā vienmērīgā spēku sadalē ir jāatceras, ir tas, ka sākums bieži vien šķiet viegls, reizēm pat pārāk viegls, bet nogurums pakāpeniski distances laikā uzkrājas un uzņemtais temps rada arvien lielāku piepūli, ideālā variantā tieši finišā sasniedzot brīdi, kad organisms ir tā noguris, ka tālāk skrienot tempu nāktos samazināt.

Nevar teikt, ka man ir pilnīgi ideāli veicies ar šādu vienmērīgu spēku sadali, tomēr rezultāts tam ir kaut vai tas, ka pēc visiem šiem skrējieniem ir bijusi varen patīkama sajūta finišā, pat neskatoties uz to, ka spēki ir bijuši izsmelti. Lai arī praktiski visi šie bezpulksteņu skrējieni ir sanākuši ar ātrāku distances otro daļu, tomēr konkurentu klātbūtne ir piespiedusi koriģēt uzņemto tempu, un reizēm sākums ir bijis pat pārāk lēns patiesajām spējām, toties tad beigas sanākušas varen ātras, jo spēka vēl ir atlicis daudz.

Katrā ziņā droši vien augstākā pilotāža sajūtu skriešanā noteikti būtu pieveikts maratons, vadoties tikai un vienīgi pēc sajūtām, noskrienot to maksimāli ātrā un vienmērīgā tempā. Bet Tu, mans lasītāj, pirms skrien maratonu bez pulksteņa sāc ar mazumiņu - sajūti sevi un sajūti skrējienu!