Uzdod savu jautājumu man

Šis ir pavisam īss paziņojums, ka no šodienas Renča pierakstu blociņā ir radīta iespēja uzdot man savus jautājumus. Laiku pa laikam rakstu komentāros parādās pa kādam jautājumam, uz kuru cenšos atbildēt, taču ar izveidoto sadaļu "Jautā Rencim" katram blociņa lasītājam nu ir iespēja pilnīgi oficiāli uzdot man savu jautājumu. Iesniegtos jautājumus centīšos ik pa laikam apkopot (kad nu tie būs saradušies gana daudz) un periodiski jauna ieraksta veidā sniegt uz tiem atbildes. Kaut arī tematiskā ziņā Renča pierakstu blociņš ir vairāk veltīts manām sportiskajām gaitām, droši vien ir iespējams sagaidīt manas atbildes arī uz citiem ar sportošanu nesaistītiem jautājumiem, ja vien tie šķitīs atbildami.

Jautājumus ir iespējams uzdot, aizpildot jautājumu formu sadaļā "Jautā Rencim", uz kuru var nokļūt nospiežot saiti "Uzdod man jautājumu" blociņa labās malas augšpusē tieši virs "Kalendāra" sadaļas.

Atgriešanās

Ja iepriekšējais raksts bija par to, kā pamazām mans organisms atgāja no Amsterdamas maratona, tad nu jau var teikt, ka maz pamazām cenšos atgriezties normālā treniņu režīmā. Te gan jāliek uzsvars uz vārdu "cenšos", jo it sevišķi no rītiem, kad aiz loga vēl ir visai tumšs, izrāpties no gultas, lai autu kājās botas un dotos ārā, nav nemaz tik viegli. Kaut gan tas no-gultas-izrāpšanās-slinkums tiek pilnībā aizmirsts, kad tiek sperti pirmie soļi, uzsākot rīta skrējienu, tāpēc tik traki ar to slinkošanu nav. Skriešana, protams, vēl nav ne tuvu tiem 200 kilometriem nedēļā, kas bija vērojami manas treniņdienasgrāmatas nedēļas kopsummas ailītēs, tuvojoties maratonam, taču nav arī tā, ka sēžu mājās kājas šūpodams un trenēšanās ir atlikta malā. Patiesībā, ņemot vērā, ka vakar tika nokārtotas formalitātes, un mans vārds nu ir atrodams nākamā gada Roterdamas maratona dalībnieku sarakstā, tad par sēdēšanu mājās un kāju šūpošanu nemaz vairs nevar būt ne runas.

Renārs Roze: „Ar skriešanu es naudu nepelnu”

Vakar, izmantojot iespēju uzskriet vietējās sacensībās, piedalījos Zilo kalnu sezonas noslēguma sacensībās krosā. Trase vijās pa Zilo kalnu distanču slēpošanas trasi, un vīriešiem bija jāskrien četri apļi, katrs nepilnu 2.5km garumā. Dalībnieku īpaši daudz nebija, taču, kas izkustēties gribēja uz mežu bija atnācis. Neskaitot pirmo apli, pārējos skrēju vienatnē, un izdevās skrējienu uzvarēt ar rezultātu 35'41". Kaut arī tas ir divdesmit sekundes lēnāk kā pirms gada, taču pēc rezultāta īpaši nedzinos, jo vienkārši gribēju izbaudīt skrējienu un tikt pie kāda ātrāka treniņa. Tā iemesla dēļ arī pirmo apli centos skriet kopā ar citiem skrējējiem, un tikai tad nedaudz varbūt kāpināt tempu. Pēc finiša arī tiku nointervēts no skriesim.lv veidotāja Denisa Gorbas puses, un zemāk publicēju nerediģētu interviju, kāda tā parādās skriesim.lv: