otrdiena, 2011. gada 22. novembris

Atgriešanās

Ja iepriekšējais raksts bija par to, kā pamazām mans organisms atgāja no Amsterdamas maratona, tad nu jau var teikt, ka maz pamazām cenšos atgriezties normālā treniņu režīmā. Te gan jāliek uzsvars uz vārdu "cenšos", jo it sevišķi no rītiem, kad aiz loga vēl ir visai tumšs, izrāpties no gultas, lai autu kājās botas un dotos ārā, nav nemaz tik viegli. Kaut gan tas no-gultas-izrāpšanās-slinkums tiek pilnībā aizmirsts, kad tiek sperti pirmie soļi, uzsākot rīta skrējienu, tāpēc tik traki ar to slinkošanu nav. Skriešana, protams, vēl nav ne tuvu tiem 200 kilometriem nedēļā, kas bija vērojami manas treniņdienasgrāmatas nedēļas kopsummas ailītēs, tuvojoties maratonam, taču nav arī tā, ka sēžu mājās kājas šūpodams un trenēšanās ir atlikta malā. Patiesībā, ņemot vērā, ka vakar tika nokārtotas formalitātes, un mans vārds nu ir atrodams nākamā gada Roterdamas maratona dalībnieku sarakstā, tad par sēdēšanu mājās un kāju šūpošanu nemaz vairs nevar būt ne runas.

Aizvadītā nedēļa pagāja sacensību zīmē, jo vispirms trešdienas vakarā piedalījos Telpu orientēšanās pasākumā Ķīpsalas hallē, savukārt piektdien, kā jau Latvijas svētkos ierasts, startēju sacensībās "Rembates aplis". Telpu orientēšanās pasākumu varētu uzskatīt par manu nelielo atgriešanos orientēšanās sacensībās, jo orientēšanās karti sacensībās nebiju turējis kopš jūlija sākuma. No otras puses orientēšanās iekštelpās pa labirintu ir visai tālu no klasiskā orientēšanās sporta, kur pielietotā "orientēšanās tehnika" ir vairāk līdzīga tai, ko pielieto galvas mežģos krustvārdu mīklu žurnālos, mēģinot izvest peli no labirinta. Droši vien tieši tāpēc pat bez vairāku mēnešu orientēšanās prakses man tik un tā izdevās šajā visnotaļ interesantajā pasākumā finišēt visnotaļ augstajā trešajā vietā gan individuālajā, gan arī skolu vērtējumā.

Savukārt piektdienas skrējiens Rembatē jau bija tīra skriešana bez jebkādiem orientēšanās elementiem. Iespējams, ka šogad bija siltākais un sausākais "Rembates aplis" visa "Rembates apļa" pastāvēšanas. Kaut arī atminos, ka arī pagājušogad no sniega vēl nebija ne miņas, kaut skriets 18.novembrī ir arī pa ledu, sniegu un slapju sniegu, taču šogad papildus bezsniega apstāķļiem uz ceļiem pat nebija nevienas peļķes, par ko jāsaka paldies ārkārtīgi sausajam novembrim. Kaut arī laikapstākļi bija vairāk kā pateicīgi skriešanai, tomēr pērnā gada uzstādīto rekordu labot neizdevās, un rezultātos manam vārdam pretī redzams finiša laiks 36'41" (uz mana pulksteņa tas bija 36'39"), kas nozīmēja, ka līdz pērnā gada rezultātam pietrūka ap 30 sekundēm. No vienas puses esmu visnotaļ priecīgs, ka izdevās izskriet no 37 minūtēm, ko pirms starta biju uzlicis kā visnotaļ vēlamu rezultātu (piedevām sākuma kilometri pat bija lēnāki kā vēlamais temps zem 37 minūšu finišam, tāpēc beigu daļa ir sanākusi ātrākā kā sākums), tomēr līdz galam izskaidrojumu, kāpēc līdz pērnā gada rezultātam pietrūka veselas 30 sekundes, neesmu radis. Galu galā fiziskai kondīcijai pamata līmenī vajadzētu būt augstākai kā pērn. Protams, pagājušajā gadā Rembatē skrēju vien 10 dienas pirms starta Florences maratonā, kas nozīmē, ka biju tuvu tā brīža formas virsotnei, taču šogad esmu krietni vairāk strādājis pie ātruma, un šķita, ka kaut kam no tā būtu jāparādās arī šajā skrējienā, jo Amsterdamas maratons jau bija aiz muguras vesela mēneša attālumā.

Domājot par Rembates rezultātu, man arī radās teorija, ka skrējiena rezultāts visnotaļ interesantā veidā varētu būt sasaistāms ar vēju distancē. Lieta tāda, ka pērn Rembatē vējš pūta sejā pirmos 3 kilometrus, un tālākos 3km tas pūta no sāniem, savukārt beidzamos 4km, tas pūta no muguras. Šogad vējš sākumā pūta no muguras, savukārt beigās nācās skriet pretī vējam. Tad nu izsecināju, ka skrienot sākumā pretī vējam, neapzināti mēģinu skriet enerģiskāk, lai turētos pretī vējam, kā rezultātā, pagriežoties tā, ka vējš sejā vairs nepūš, sākotnējā skriešanas intensitāte saglabājas un ātrums bez vēja traucējuma vēl pieaug, savukārt, ja vējš sejā pūs tikai beigās, tad šī enerģiskākā skriešana sākas tikai beigu daļā, un sākumdaļa varbūt pat tiek noskrieta salīdzinoši lēnāk, kā tas bija šoreiz manā skrējienā. Šāda notikumu attīstība gan varētu būt vērojama vien salīdzinoši īsākās distancēs, kur visu distanci ir iespējams noskriet ar piepūli, kāda nepieciešama, skrienot pretvējā. Pretējā gadījumā var sanākt kā man pavasarī Diseldorfas maratonā, kad maratona pirmajā daļā cīnoties ar vēju, maratona beigu posms bija ļoti mokošs, jo spēki bija izsmelti.

Lai vai kā arī tur nebūtu ar to skriešanu vējā, tuvākos mēnešos būs jāskrien neatkarīgi no tā, uz kuru pusi pūtīs vējš un vai snigs sniegs vai līs lietus. Kaut arī kā katru rudeni joprojām ceru, ka arī šogad ziema pienāks silta un bez sniega, tomēr maz ticams, ka šai vēlmei Latvijas platuma un garuma grādos tuvākajos gados ir reāla iespēja piepildīties. Taču kamēr vēl sniega nav, ar lielu prieku varu skriet gan pa meža takām, gan nomaļākiem ceļiem, gan stadionā, kārtīgi izbaudot skriešanas prieku.

5 komentāri :

  1. Man liekas, ka tas tā normāli- pēc svarīgām sacensībām(kaut vai salīdzinoši svarīgākām) zaudēt ātrumu. Ne vienu reizi vien esmu to novērojusi uz savas ādas. Man šķiet, ka tur viss ir galvā- vēl nav atgriezusies vajadzīgā koncentrēšanās spēja vai kaut kas tamlīdzīgs :)un vēl jau arī konkurenti diez ko nedzina tevi

    AtbildētDzēst
  2. Mani interesē divi jautājumi. Cikos Tev parasti ir rīta treniņš? Un, cik stundas sanāk veltīt miegam?
    Palasīju Jura Beļinska interviju noskrien.lv, kur viņš saka, ka, ja dienā ir 2 treniņi, tad miegam ir jāvelta 8-9 stundas. Tas man liekas visai nereāli, ja cilvēkam paralēli vēl ir jāstrādā un jādara citi pienākumi...

    AtbildētDzēst
  3. Rīta treniņš parasti ir laika posmā starp 7:15 un 8:30. Ja neizdodas piecelties vai iztaisīties gana laicīgi, tad treniņš no rīta tiek noīsināts, bet līdz 8:30 obligāti jābūt atpakaļ mājās. Savukārt ar miegu ir tā, ka reāli gulēt sanāk apmēram 7,5 stundas. Droši vien par ļaunu nenāktu nedaudz ilgāks miegs, bet vakarā bieži vien ātrāk aiziet gulēt nu nekādi nesanāk.

    AtbildētDzēst
  4. Varētu paskaidrojumu kāpēc tev bildē blakus ir džeks no pludmales, novembra vidū. Jekabs

    AtbildētDzēst
  5. Arī man, ņemot vērā to, ka man jau cimdi ir vajadzīgi pie +5 grādiem, nav skaidrs, kā var nebūt auksti. Piedevām atsildoties sākumā viņam mugurā vēl bija krekls, bet tad viņš to novilka, laikam palika par karstu. Taču Miša ziemā pat peldas, tāpēc norūdījies ir pamatīgi.

    AtbildētDzēst

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).