Amsterdamas maratons

Domājot par šī rudens maratonu, vasarā tika izvērtēti vairāki varianti, līdz beidzot starp skriešanu Frankfurtes vai Amsterdamas maratonā, izvēle krita par labu pēdējam. Tā nu jau kopš augusta sākuma gan es, gan arī Kristaps, kurš bija apņēmības pilns beidzot savā maratonista karjerā izskriet no 2:30, sākām pilnvērtīgu gatavošanos, lai oktobra vidū būtu gatavi cienīgi noskriet maratonu.

Ceļā uz maratonu tiku gan pie jauna personiskā rekorda 10 kilometros, gan pie jauna labākā rezultāta pusmaratonā, kas liecināja par to, ka fiziskā kondīcija uzlabojas un bija pamats domāt, ka pērnā gada sasniegto rezultātu Florences maratonā būtu pa spēkam labot.

Minimālais uzdevums, protams, bija labot personīgo rekordu, bet pavasara neveiksmīgais starts Diseldorfas maratonā liecināja, ka pat pie pieklājīgas formas ar neveiksmīgu spēku sadali labam rezultātam var tikt pārvilkts trekns krusts. Katrā ziņā, tuvojoties maratonam, izvērtējot rudenī iespētos rezultātus, secināju, ka paskriet zem 2:24 noteikti būtu pa spēkam. Pēdējās trīs nedēļas pirms maratona gan gatavošanās procesā nelielas korekcijas ieviesa veselības problēmas, un pietiekami savlaicīgi uzsākot to novēršanu, ļoti cerēju, ka būtisku iespaidu uz rezultātu tas neatstās, jo galu galā pēdējās divas nedēļas pirms maratona tik un tā bija ieplānotas krietni mierīgākā režīmā, lai organisms spētu atgūties no treniņu slodzēm, un maratona dienā es būtu atpūties un spējīgs parādīt labāko sniegumu.

Ceļojums uz Amsterdamu mums diviem maratonistiem un vienai līdzjutējai sākās ar Ryanair lidojumu piektdienas vakarā uz Dusseldorf Weeze lidostu Vācijā, tālāk nakts lidostas hostelī, un sestdienas rītā ar īrēto auto devāmies jau uz Amsterdamu. Par Amsterdamu bija dzirdēts, ka velosipēdu tur ir ļoti daudz, taču reālajā dzīvē to bija vēl vairāk kā biju iztēlojies. Velosipēdisti tur ir visur, tiem ir savas joslas uz ielām, savi luksofori, savas apstāšanās vietas, bet toties visi bez ķiverēm. Lieki teikt, ka mašīnām tur salīdzinājumā ar velosipēdiem ir maza teikšana, līdz ar to krietni daudz laika patērējām līdz atrisinājām jautājumu ar auto novietošanu, jo novietot auto ielas malā viesnīcas tuvumā par 4 EUR/stundā (un mēs nebūt nedzīvojām centrā) nemaz negribējās.

Vēl 1 diena līdz startam

Tālāk jau ceļš veda uz maratona EXPO pēc maratona numuriem, pēc tam pusdienas kādā vietējā picērijā, kas patiesībā jau bija ciet, bet īpašnieks mums laipni piedāvāja makaronus un pēdējo picu no atlikušajām izejvielām (kāpēc viņi sestdien ap 16iem ver ciet ēstuves tā arī netapām gudri, jo ne šī picērija bija vienīgā, kuras durvis rotāja uzraksts, kas liecināja, ka apmeklētāji netiek gaidīti). Pa ceļam uz viesnīcu vēl nobaudīju varen garšīgu baltās šokolādes saldējumu un, visbeidzot nonākuši viesnīcā, devāmies īsā pirmsmaratona paskrējienā pa tuvējo apkārtni, pie reizes izskrienot arī apmēram kilometru no maratona trases beigu posma, kas veda cauri parkam. Skrējiens kaut arī bija visnotaļ lēns, bet sajūtas tik un tā bija labas, un tas ļāva domāt, ka maratona skriešanai nākamajā rītā esmu gatavs.

Maratona rīts iesākās visai jautri, jo vispirms, viesnīcā kāpjot lejup pa kāpnēm uz brokastīm, neveiksmīgi zaudēju līdzsvaru un par laimi nošļūcu vien pāris pakāpienus noturoties uz margām. Tomēr kritiens varēja būt visai iespaidīgs, jo kāpnes viesnīcā bija gaužām šauras un stāvas, un, lai nokļūtu ceturtajā stāvā, kurā dzīvojām, kāpiens bija visai iespaidīgs. Pēc tam brokastīs vēl patiešām muļķīgā kārtā aizrijos ar brokastu vafelēm, bet nu šādi starpgadījumi jau neliegs skriet maratonu. Iesildoties uz startu (dzīvojam nepilnus 3 kilometrus no starta) sajutu, ka plaušas tomēr nejūtas tik brīvi kā iepriekšējā vakarā - grūti teikt, vai tās joprojām bija slimošanas sekas, vai vienkārši maratona satraukums, bet sajūtu, ka elpošana nav pilnībā brīva brīžiem atgādināja par sevi arī skrējiena laikā. Laiks ārā gan visnotaļ maratonam atbilstošs - ap 7-8 grādiem (pāris grādus siltāk noteikti būtu pavisam ideāli, jo cimdos tā arī nevienu brīdi par karstu nebija, un augšstilbi nedaudz vēsumu juta), arī vējš diez ko jūtams nelikās, kaut arī pilsētā māju ielenkumā jau nevar just to vēju tik labi, bet laika prognozes solīja, ka posmā gar Amstel upi aptuveni 5-7 kilometru garumā, vējš kaut arī ne ļoti stiprs, taču varētu būt tieši sejā.

Maratona rītā

Amsterdamas maratona starts un finišs norisinās Olimpiskajā stadionā, kurā 1928.gadā norisinājās devītās vasaras olimpiskās spēles. Maratona distancei bija pieteikti ap 12000 dalībnieku, kas nozīmē, ka visiem šiem tūkstošiem pirms starta bija jāsarūmējas stadiona skrejceļā aptuveni 300m garā un 8 stadiona celiņu platā sektorā. Tā rezultātā tie, kas startā atradās lielā bara beigu galā pāri starta līnijai tika vien pēc nepilnām 10 minūtēm, jo ir vajadzīgs laiks, kamēr viss cilvēku pūlis pamazām sāk kustēties. Par laimi mums īpaša drūzmēšanās beigu galā nedraudēja, jo mums bija piešķirta A starta zona, kurā startēja dalībnieki ar plānoto finiša laiku zem 2:40. Beigās gan es pamanījos iekļūt elites un aicināto sportistu zonā, kā rezultātā startā varēju iestāties no priekšpuses. Bet arī šie atlēti bija visnotaļ daudz, līdz ar to startā stāvēju kādām 6-7 rindā, cieši iespiests kopā ar citiem startētājiem.

Atmosfēra

Vēlamais temps tika pirms starta izrēķināts ap 3'24"/km (pilnam maratonam tas ir 2:23:30 temps), kas nozīmētu, ka ik pieci kilometri jāveic 17 minūtēs. Pulksteņa uz rokas man nebija, bet pēc organizatoru solītā pulksteņiem trasē bija jābūt ik pēc 5 kilometriem un arī ik pa kilometram pirmajos kilometros. Starts un pirmie 150 maratona metri vēl ved pa stadiona skrejceļu un tālāk jau skrējēji dodas Amsterdamas ielās. Pie pirmā kilometra pulkstenis rāda 3'23" - viss kā pēc plāna, otrais kilometrs jau ved cauri parkam un te pulkstenis rāda 6'28", tātad pirmos divos kilometros plānā iekļaujos itin labi. Sajūtas patīkamas, bet līdz galam nav skaidrs vai temps ir īstais.

Kaut arī biju cerējis, ka pirmajos piecos kilometros pulkstenis būs pie katra kilometra atzīmes, trešā kilometrā pulksteņa vairs nav, līdz ar to kontrole pār tempu zūd. Joprojām skrienot cauri parkam pietuvojos diviem Nīderlandes sportistiem, pie kuriem pieskrien vēl kāds skrējējs un jautā viņiem, vai viņi ir 2:26 grupa. Uz to tiek atbildēts, ka "2:26 grupa ir tā tur priekšā", norādot uz aptuveni 30-50m priekšā esošo skrējēju pulciņu, kas šajos pirmajos trīs kilometros pamazām no manis attālinājās. Šajā brīdī saprotu, ka 2:26 pat man īsti vairs neder, ja ceru uz rezultātu zem 2:24, un man pat jābūt viņiem priekšā. Tā nu nedaudz pielieku soli un īsi pirms piektā kilometra noķeru Lornu Kiplagatu (Lornah Kiplagat) - Kenijā dzimušo sportisti, kas nu jau krietni pasen pārstāv Nīderlandi un ar divu tempa turētāju palīdzību šajā maratonā centās izpildīt olimpisko normatīvu (kas beigās arī izdevās un viņa pat finišēja 3.vietā no sievietēm). Nedaudz paskrienot kopā ar šo trīs cilvēku grupiņu, pie piecu kilometru atzīmes pulkstenis rādīja 17'15" - esmu 15 sekundes par lēnu priekš cerētā tempa un pēdējie trīs kilometri noskrieti ar vidējo tempu 3'29", tātad sākumā uzņemtais temps ir krities.

Distancē īsi pēc desmitā kilometra

Tā nu pametu arī šo grupiņu un tālākos divus kilometrus skrienu savā tempā. Pietuvojoties stadionam dzirdu, ka mani kāds latviešu valodā uzmundrina, kas dod patīkamas sajūtas. Šajā brīdī arī esmu pamazām sācis tuvoties palielai grupai (apmēram piecpadsmit skrējēji), kurā skrien arī sieviešu līderes. Līdz šai grupai gan kādi metri 50, taču sāku apzināties, ka ja viņus līdz brīdim, kad būs jāskrien gar kanālu, nenoķeršu, tad cīnīties ar pretvēju nāksies vienatnē. Tā nu neforsējot notikumus, bet pakāpeniski samazinot atstarpi, īsi pirms desmitā kilometra atzīmes grupu noķeru. Pa vidu vēl dzirdu Zanes atbalsta saucienus, bet tā kā vēl esam pilsētas teritorijā un salīdzinoši tuvu stadionam, tad līdzjutēju gar trases malām vispār ir diezgan daudz. Desmitajā kilometrā pulkstenis rāda 34'00" - esmu otros piecus kilometrus veicis 16'45", un kopumā esmu atgriezies vēlamajā grafikā. Pašsajūta joprojām ir laba, tātad nekas neliecina, ka šāds tempa palielinājums būtu pagaidām atstājis kādu jūtamu iespaidu.

Drīz vien jau trase sāk vest gar Amstel upes krastiem, un skrienu grupā kopā ar četrām sievietēm, kā arī vēl ap desmit vīriešu kārtas maratonistiem. Grupas priekšgalā divi skrējēji, kas būtībā visu laiku uztur grupas tempu, pats esmu iekārtojies nedaudz aiz viņiem un blakus sievietēm. Papildus ik pa brīdim mums blakus brauc motocikli, kurā sēž vīri ar kamerām un filmē notiekošo, lai to tālāk rādītu Eurosport kanālā - te nu apzinos, ka mājās palikušajiem, kas ieslēguši TV, noteikti kaut uz brīdi izdosies mani savos TV ekrānos redzēt.

Amstel upe un maratonisti

Piecpadsmitā kilometra atzīme liecināja, ka kārtējie pieci kilometri veikti 16'42" - temps pagaidām nekrītas, un acīmredzot arī kopumā grupai tas ir pieaudzis, jo galu galā otrie pieci kilometri man bija par sekundi lēnāki nekā šis piecītis, bet to otro piecu laikā es piedevām par sekundēm 10-15 šo grupu biju pieķēris. Drīz vien kārtējā dzirdināšana un pēc tam viens no skrējējiem, kas skrēja mūsu grupas priekšgalā, pamazām kāpināja tempu un no mūsu grupas atdalījās. Nez cik tas bija prātīgi, bet katrā ziņā vēlāk jau pie 40.kilometra atzīmes viņam atkal paskrēju garām, kur viņš bija galīgi noplīsis.

Turpmākie teju desmit kilometri tika pavadīti skrienot par gar Amstel upes/kanāla malu esošo veloceliņu. No sākuma pa vienu pusi, pēc tam pāri tiltiņam un atpakaļ pa otru pusi. Divdesmit kilometru atzīmi sasniedzam pēc skrietas stundas septiņām minūtēm un 45 sekundēm, līdz ar to kārtējais piečuks ir bijis lēnāks un pieveikts vien 17 minūtēs. Tas varētu būt izskaidrojams ar to, ka gar kanāla malu tomēr brīžiem pretvējš bija jūtams (te arī jutu, ka augšstilbi jūtas tādi nedaudz nosaluši, kaut iespējams pamazām sāka parādīties arī sagurums tajos), piedevām vietā, kur bija jāskrien pāri kanālam un jāgriežas atpakaļ Amsterdamas virzienā, bija neliels uzkalniņš. Lai vai kā pavisam drīz ir arī pusmaratona atzīme un laiks 1:11:36 liecina, ka, saglabājot esošo tempu, finiša laiks būtu pavisam nedaudz virs 2:23. Tajā brīdī jau pieļāvu domu, ka paskriet zem 2:23 varētu būt pa spēkam, jo joprojām pašsajūta bija laba un arī grupa joprojām turējās kopā, kas vismaz pagaidām ļautu tempu saglabāt. Skrienot grupā gan arī pārliecinājos, ka pie skriešanas bariņā man vēl jāpierod, jo visai regulāri notika mikrosadrusmes gan ar priekšā, gan aizmugurē skrienošajiem, kad saskārās elkoņi, brīžiem kāds nedaudz uzkāpa uz kājas, un ik pa laikam arī nācās saīsināt soli, lai izvairītos no lielāka kontakta, kad priekšā skrienošais nedaudz samazināja tempu (vienā šādā momentā gan sabremzēties sanāca visai strauji, jo priekšā skrienošā sieviete strauji mainīja savu novietojumu, kā rezultātā saņēmu grūdienu mugurā, jo arī aizmugurē skrienošais nebija gaidījis, ka pēkšņi tikpat kā apstāšos).

24.kilometrs

Pēc 25.kilometra, kur kārtējie pieci kilometri bija veikti ap 16'50", trase pagriezās dienvidu virzienā atkal attālinoties no Amsterdamas centrālās daļas, un šeit jau pretvējš bija krietni jūtamāks. Šajā brīdī arī apēdu savu pirmo želeju, cik nu tā palīdzēja grūti teikt, bet vismaz paciņas, kas līdz šim bija aizbāzta aiz šortiem, saturs nu atradās manā kuņģī.

Pēc 26.kilometra pēkšņi nez no kurienes parādījās un mūsu grupai garām paskrēja kāds veterānu skrējējs sarkanā kreklā - temps viņam tajā brīdī bija tāds it kā viņš tikko būtu sācis maratonu un attālinājās viņš no mums visai strauji. Nedaudz pirms 27.kilometra notika vēl kas pavisam negaidīts - skrējējs, kurš visu laiku bija skrējis mūsu grupas priekšgalā un būtībā darījis lielāko darbu, piedevām pēc dzirdināšanām pat parasti sagaidot atkal grupu, kad tā parasti pašķīda visiem meklējot savus dzeramos, vienkārši nogāja no trases. Vai viņš patiesi bija oficiālais tempa turētājs sievietēm vai nē, to joprojām īsti nezinu, bet katrā gadījumā elites sportistu sarakstā viņš bija minēts ar personisko rekordu 2:26:13.

Šajā brīdī arī maratons laikam pa īstam sāka sākties, jo nebija jau vairs kam vest mūsu grupu. Grupas priekšā novietojās pagarš vietējais skrējējs baltā kreklā, taču jau pēc aptuveni kilometra viņš sāka ar rokām rādīt, lai viņu pamainu, tā nu pieskrēju priekšgalā un kādu brīdi paskrēju priekšā kopā ar viņu, taču jutu paliek grūtāk, vai nu tāpēc, ka temps ir pieaudzis, vai arī vienkārši tāpēc, ka priekšā skriet ir grūtāk nekā atsēdēt grupā. Līdz ar šo mirkļa grūtuma sajūtu no priekšgala atkal atkritu un man garām paskrēja visas sieviešu sportistes (par sievietēm jāpiemin, ka visu laiku, kamēr bijām lielā grupa, līdzjutēji gar trases malām sauca "Go ladies!", kaut arī starp padsmit skrējējiem vien četras bija sievietes). īsi pirms 30.kilometra patīkams pārsteigums bija, ka ieraudzīju Zani, kura ar metro bija atbraukusi no stadiona līdz šejienei, lai atbalstītu mūs distances vidū. Viņa esot arī bļāvusi, ka mani varot redzēt pa TV, bet to tajā brīdī nedzirdēju, jo patiesībā viņu pamanīju gandrīz pēdējā brīdī.

Pēc 30.kilometra, kur temps joprojām saglabājās ~16'45" uz pieciem kilometriem, bija kārtējā dzirdināšana. Viens no mūsu grupas no zemes paķēra pudeli, kuru bija nometuši priekšā skrienošie līderi, laikam cerībā, ka dabūs kādu superdziru, kas ļaus skriet tikpat ātri kā pirmajiem, bet pēc dzirdināšanas atkal man parādījās jauni spēki un uz brīdi pat sanāca, ka biju metrus 5-10 no grupas atrāvies, tajā brīdī jau bijām noķēruši skrējēju sarkanajā kreklā, kas bija mums paskrējis garām pie 26.kilometra, bet es, jūtot, ka esmu neapzināti tempu kāpinājis un no grupas atrāvies, atkal nedaudz piebremzēju, un atkal bijām visi kopā.

32.kilometrā, šķiet, jau bija palicis skriet grūtāk, jo te jau sāku sevi mierināt ar domu, ka jāskrien vairs tikai 10 kilometri. Jāatzīst, ka beidzamie 10 kilometri man arī diez ko labi atmiņā nav saglabājušies, bet izgriežoties uz kaut kādas taisnas ielas kaut kur ap 34.kilometru sāka priekšā parādīties vairāki "noplīsušie" skrējēji. Vienā brīdī man garām paskrēja kāds skrējējs pelēkā tērpā ar cepurīti un aiz viņa uzreiz arī sieviešu līdere, ieķēros viņiem astē, un jau, šķiet, pēc kilometra no lielās grupas vairs nebija ne vēsts un skrējām trijatā. Taču jau tajā brīdī sāku just, ka sāk palikt patiešām grūti. Kuņģī nokļuva mana otrā želeja, par kuru ļoti cerēju, ka tā dos kādu enerģijas devu, un turpināju skriet aiz abiem priekšā skrienošajiem, kaut jutu, ka viņu temps īsti man nav pa spēkam un pamazām sāku iepalikt.

Te maratons bija sācies visā pilnībā, jo nu jau vairs nebija jāstrādā ar kājām, tagad viss bija tikai galvā. "Vēl seši kilometri, tās taču tikai 20 minūtes, to es varu....vēl pieci..kaut kad drīz jābūt Rijksmuseum lielajai mājai un no tās jau vairs tikai četri kilometri..muzejs ir garām vēl jānoturas". Domas galvā ir tikai par to, lai tiktu līdz finišam. Ik pa laikam sanāk apdzīt kādu "noplīsušo" un dzirdot, cik viņiem smagi elpojas pašam vieglāk nekļūst. Taču jūtu arī , ka no abiem priekšā skrienošajiem, kas no manis jau ir atrāvušies, tik strauji vēl neatpalieku. Parkā izskrienu cauri 40.kilometru atzīmei, tur vairs rēķināt par to, cik ātri esmu noskrējis kārtēju piecīti nesanāk, jo domas jau ir tikai par finišēšanu, bet rezultātu sarakstā atrodamais laiks liecina, ka šo piecīti bijām noskrējuši pa 16'40", tātad temps bija pat pieaudzis. Te arī apdzinu skrējēju, kurš no mūsu grupas bija atrāvies īsi pēc 15.kilometra.

Reāli atlikuši vēl divi kilometri, bet jūtu, ka galva vairs īsti neklausa. "Vēl tikai divi kilometri, tas nekas nav. Varbūt jāatlaiž un līdz beigām pat noskrienot pavisam lēnā tempā būs rekords tik un tā. Nē jāskrien. Jācīnās!". Par tempa nomešanu pēdējos kilometros iedomājos vairākas reizes. Brīdī, kad bija atlikuši jau mazāk kā 2 kilometri un jau bija pēdējā taisnā iela ceļā uz stadionu, atcerējos par Ušakova gadījumu Rīgā. Tajā brīdī sāku domāt, ka jābūt gatavam nevis uz diviem, bet trijiem kilometriem, citādi, domājot vien par diviem kaut kur pie finiša arī palikšu. Pēdējai dzirdināšanai pusotru kilometru pirms beigām paskrienu garām nepadzeroties. Pēdējā kilometra atzīme, vēl neliels pacēlums pāri kanālam un tad jau ieraugu pēdējo pagriezienu pirms stadiona ar milzumdaudz līdzjutējiem. te saprotu, ka līdz finišam tikšu. 500 metru atzīme un tad jau ieskriešana stadionā un pēdējie 250 metri pa skrejceļu. Pirmā sieviete finišē apmēram 100 metrus pirms manis. Tuvojoties finiša līnijai redzu, ka varbūt palīdīšu zem 30 sekundēm, tāpēc šķietami pielieku soli, kaut arī no tā jēga maza. Oficiālais finiša laiks 2:22:31, tīrais laiks kopš starta līnijas šķērsošanas 2:22:29. Tikai vēlāk vakarā uzzināšu, ka tas ir devis 34.vietu kopvērtējumā no nedaudz vairāk kā 9600 finišējušajiem dalībniekiem, bet personīgai rekords labots par 3 minūtēm un 50 sekundēm, otro pusi noskrienot 1:10:58 - tātad pusminūti ātrāk kā pirmo, kas gan galvenokārt droši vien uz pirmo piecu lēno kilometru rēķina. Faktiski tika izpildīts pirms starta noliktais uzdevums un, manuprāt, tika sasniegts absolūti labākais uz ko patlaban esmu gatavs. Jāatzīst gan, ka pusdistances skriešana grupā noteikti rezultātam nāca par labu, pieļauju, ka citādi rezultāts varētu būt vismaz minūti sliktāks. Prieks arī par to, ka, pērn noskrienot Florences maratonu un pārspējot neoficiālo Latvijas orientieristu rekordu maratonā, sev noteicu, ka nākamais solis ir Jeļenas Prokopčukas Latvijas rekords sievietēm, ko nu Amsterdamā izdevās pārspēt par nepilnu pusminūti.

Finišā

Pēc finiša apstājoties ir skaidrs, ka kājās vairs nav atlicis nekas, jo paiet ir grūti, augšstilbi kā no svina. Lēnā garā soļoju laukā no stadiona. Pa šo ceļu gan eju kā pirmais, jo pārējie pirms manis finišējušie ir bijuši elites sportisti, kam visa pārģērbšanās kaut kur iekšā stadiona telpās. Pie izejas no stadiona nospriežu, ka jāsagaida te būtu Kristaps, jo pulkstenis rāda 2:28, tajā brīdī dzirdu, ka pa mikrofonu ziņo, ka viņš ir tikko finišējis. Līdz ar to liels prieks arī par viņu, ka izdevās ne tikai izskriet no 2:30, bet finišēt ar rezultātu 2:28:12.

Izejot no stadiona, aiz žoga jau sagaida Zane, kas iedod siltās drēbes. Lēnā garā noņemu no botas čipu (šajā brīdī arī tika novilkti cimdi un nolikti uz galda, kuri pēc tam neveiksmīgā kārtā tur arī tika aizmirsti), izdzeru finiša dzērienu, saēdos apelsīnus, sagaidu Kristapu, un tālāk jau lēnā garā soļojam uz viesnīcas pusi.

Sākotnēji kājas galīgi negribēja klausīt un ķermeni arī pārņēma vēsums, jo enerģijas iekšā, kas līdzētu sildīt organismu jau vairs tikpat kā nebija. Tuvojoties viesnīcai kājas gan iekustējās un nepilnu pēdējo kilometru pat lēnām notipināju, lai muskuļi iekustētos un, kā saka Gustavs, ja izdodas kaut nedaudz paskriet, tad otrā rītā sajūtas ir kardināli pretējās, tam kā jūtas kājas, kas vispār pēc finiša netiek kustinātas. Nonākuši viesnīcā, lēnā garā uzkāpām uz savu ceturto stāvu pa varen stāvajām kāpnēm, nomazgājāmies, nedaudz atvilkām elpu, un tad jau devāmies nelielā ekskursijā pa Amsterdamas centru, kur ieturējām arī gardas pusdienas, pa vidu parkā vēl atbalstot lēnākos maratonistus un ātrākos pusmaratonistus. Pēc pastaigas atgriežoties viesnīcā, sagurums bija jūtams, un atlikušais vakars tika pavadīts viesnīcā. No rīta jau uz lidostu un ar to arī Amsterdamas maratons bija galā.

Šodien jau ir ceturtā diena pēc maratona, un jāsaka, ka sajūtas uzlabojas, bet gan pirmdien, gan otrdien organismā bija pilnīgs vispārējs sagurums - koncentrēšanās apgrūtināta, vakarā miegs nāk jau pavisam agri, un tāpat arī nekādas īpašās vēlmes par to, ka varētu iet skriet. Skriet arī nevajag, jo ir jāatpūšas, bet nav pat domas par to. Tas viss liecināja, ka maratona beigās spēki patiešām ir atstāti gaužām daudz, un lai arī maratona pēdējos divos kilometrus ap 15-20 sekundēm tika pazaudētas, tomēr, gan kopējais ātruma grafiks distancē, gan finiša rezultāts liecina, ka laikam biju izspiedis maksimumu. Otrdienas vakarā gan pusstundu notipināju, kas ļāva saelpoties svaigo gaisu un nedaudz iekustināt sāpošos muskuļus, un patiesi pēc skrējiena kājas jau sāpēja nedaudz mazāk. Vakar gan atkal bija atpūta, bet šovakar atkal devos pavisam īsā un lēnā skrējienā pa Ogres ielām.

Pēcmaratona maltīte

Visbeidzot droši vien kādam radīsies jautājums - kas tālāk? Kaut arī pēdējās 2-3 nedēļas pirms maratona gaidīju, kad ātrāk maratons būs garām, jo visa slimošana un traumas bija organismu nogurdinājušas, un arī pirmās dienas pēc maratona ir bijušas ar visai iztukšotu sajūtu, tomēr maratonu gribu skriet vēl, un mājup braucot no Amsterdamas pat spriedām, ka pavasarī iespējams varētu atgriezties Nīderlandē uz Roterdamas maratonu. Bet tas tikai nozīmē, ka ziemā gulēt uz lauriem nevarēs, bet ir jātrenējas, ir jāskrien. Galu galā skriet ir forši, un jo foršāk ir skriet ar sajūtu, zinot, ka tev līdzi jūt tik daudz cilvēku - finišā uzzinot, ka telefonā ir atnākušas 15 ziņas, sajūta bija patiešām lieliska. Tāpēc milzīgs paldies visiem tiem, kas juta līdzi manam skrējienam gan klātienē, gan internetā, gan pie TV ekrāniem, gan arī tikai vienkārši domās.

Bildes un video no Marathon-Photos.com - Manas bildes Picasa albūmā - Mans rezultāts un tempa grafiks distancē - Kopējie rezultāti