Sezona iesākta jeb Sirakūzu pusmaratons

Šķiet, ka tik ilgi pēc paša skrējiena sacensību apraksts nav kavējies vēl nekad - pagājušas jau veselas divas nedēļas. Taču par personiskā rekorda veikumu būtu grēks neuzrakstīt, tāpēc labāk vēlāk nekā nekad.
Stāsts par braucienu uz Itālijas lielāko salu Sicīliju jāsāk ar nelielu atkāpi pāris mēnešu senā pagātnē, kad, uzzinot, ka māsa uz pāris mēnešiem pārvāksies uz Sicīliju, nolēmu, ka būtu forši viņu kaut kad ziemas aukstumā apciemot, pie reizes noskrienot kādās vietējās sacensībās. Sākotnējā plānā figurēja Katānijas maratons decembra sākumā, taču dažādu iemeslu dēļ brauciens uz Itāliju decembrī izpalika (patiesībā neesmu arī pārliecināts, vai vispār notika arī Katānijas maratons). Taču izlēmu, ka pie māsas ciemos tomēr jāaizbrauc un, atrodot, ka janvāra beigās Sirakūzās notiek maratons, par brauciena datumu izvēli ilgi jādomā nebija.
Decembris un janvāra sākums bija treniņiem ļoti pateicīgs - sniega nebija, lielu mīnusu arī ne, līdz ar to treniņu kvalitāti vismaz laikapstākļi neietekmēja tikpat kā nemaz. Protams, janvāra sākumā uznākušais sniegs apstākļus nedaudz mainīja, bet arī tad vēl bija gana silts, lai treniņos ārā varētu skriet bez īpaša satraukuma. Ātruma treniņus gan sniegs ietekmēja daudz būtiskāk, bet nu, kā jau minēju, decembrī ātri tika skriets pietiekami daudz, lai kājās kaut kādas ātruma sajūtas saglabātos.
Tuvojoties prognozēm par janvāra beigu lielo salu, bija patīkami apzināties, ka vismaz dažas aukstās dienas izdosies aizvadīt siltākā vietā, un jau sāku plānot, ka šīs dienas Sicīlijā varētu izmantot kā pavisam īsu treniņnometni ar vienu sacensību skrējienu tai skaitā. Kādu brīdi svārstījos arī pa to, vai Sirakusā neskriet pilnu maratonu, taču sapratu, ka, lai arī to izdarīt varētu, tomēr atlikušās dienas līdz mājupbraukšanai tad būtu jāpavada ar maratona sekām kājās, kas ne vienmēr ir tās patīkamākās sajūtas. Tad nu izvēle krita par labu pusmaratonam.
Jāsaka, ka plāns par treniņnometni Sicīlijā uzreiz pēc ierašanās strauji mainījās. Kvalitatīvu skriešanas vietu trūkums (lielākās pilsētās īpaši daudz trotuāru nav, līdz ar to jāskrien gar ielas malu, kas pie viņu satiksmes kultūras ir tuvu pašnāvības mēģinājumam), apkārtnes reljefs (lielākoties tur ir visai kalnains, līdz ar to visu laiku sanāk skriet vai nu augšā vai lejā no kalna), kā arī arī ekskursijas, kas lika par sevi manīt (pēc garākām pastaigām ne vairs īsti bija laika ne arī vēlmes pēc īpašas skriešanas).bija iemesls tam, ka cerēto ikdienas divu stundu vietā skriet sanāca jūtami mazāk. Nebija gan arī tā, ka neskrēju nemaz, jo vienīgā brīvdiena bija atpakaļceļā, kad diena tika pārlaista Milānā, un tikko tur uzsnigušais sniegs galīgi neveicināja vēlmi un iespējas iziet kādā treniņā.
Tā kā beidzamās dienas pirms pusmaratona bija sanākušas ar nedaudz mazāku skriešanas slodzi (kaut arī īsta pirmsmača treniņapjoma samazināšana tā arī nebija), tad cerēju, ka kājas vismaz būs nedaudz atguvušas svaigumu, pēc Latvijā savāktajiem treniņu kilometriem. Iespējams, ka daļēji tā arī bija, toties šo dažu Sicīlijā pavadīto dienu skrējieni un pastaigas pa kalnaināku reljefu, kā tas ir mājās, bija atstājuši zināmas sajūtas augšstilbu muskuļos, kuri augšup skrējienos bija strādājuši īpaši cītīgi. Taču ar visu to, biju apņēmības pilns pusmaratonu noskriet godam, piedevām biju izpētījis iepriekšējo gadu rezultātus un zināju, ka pat ar rezultātu 1h11'-1h12' varētu tikt trijniekā, kas deva papildus motivāciju.

Pusmaratona trase oranžā krāsā

Itālijā sacensībās jau reiz biju skrējis. Pirms nedaudz vairāk kā gada 2010.gada Florences maratonā. Tā kā tur pasākums bija visnotaļ starptautisks un arī Florence ir pietiekami liela pilsēta, tad pasākuma organizēšanā īpašas itāļu kultūras iezīmes novērot nevarēja, turpretī Sirakūzās gan viss notika visnotaļ itāliski, ja tā var teikt. Kaut arī kopumā pasākums nebija mazāks par vidēju Latvijas pusmaratonu - 96 maratona veicēji, 513 pusmaratona finišētāji un vēl nepilni simts 10 km skrējēji, kā arī pāris powerwalkeri un viens pusmaratona veicējs ratiņbraucēju kategorijā, tomēr nācās piedzīvot dažādas neierastas lietas, pie kurām Latvijas rīkotāji mūs šeit ir pieradinājuši - Maratona mājas lapa bija pilnībā itāliski un tur atrodamā informācija bija visai pieticīga (piemēram, maratona trases apraksts tur tā arī neparādījās); uz vēstulēm angļu valodā atbildes nesaņēmu (vēlāk lieti noderēja māsas itāļu valodas zināšanas); maratona priekšvakarā Sirakusas vecpilsētā varēja sastapt ne vienu vien skrējēju, kas mēģināja atrast nākamā rīta starta vietu, jo vienīgās sacensību centrā pieejamās maratona trases shēmas bija visai aptuvenas, bez konkrētas norādes par starta vietu (toties mājas lapā bija trašu sertifikācijas dokumenti, ko mums gan nekur nepublicē); arī maratona rītā vēl pusotru stundu pirms sacensību sākuma starta vietā nekas neliecināja, ka tur varētu notikt kāds pasākums; lieki piebilst, ka arī marķējums kā tāds īsti neeksistēja.

Pirms starta piespraužam kārtīgi numuru

Sacensību starts bija Sirakūzu vecpilsētas Ortidžas (Ortigia) pašā vidū blakus galvenajam domam. Pusmaratonistiem bija jāmēro nepilni divi apļi apkārt šai vecpilsētai, kas atrodas uz salas, un tālāk sekoja aptuveni 8km skrējiens laukā no Sirakūzu pilsētas, apgriešanās un atpakaļ tie paši 8km līdz Sirakūzām. Kaut arī mājas lapā bija minēts, ka trase ir ātra un līdzena, tomēr nelieli pacēlumi bija jūtami jau skrienot riņķī salai, savukārt 8km posmā, kas veda laukā no pilsētas, nācās šķērsot visnotaļ stāvu satiksmes pārvadu (apmēram 7.km turpceļā un 19.km atpakaļceļā), kā arī bija jāpievar aptuveni kilometru garš kāpums ap 11.kilometru turpceļā un 15.km atpakaļceļā, kas lai arī nebija ļoti stāvs, bet tur vairāk lomu spēlēja tieši kāpuma garums. Līdz ar to par galīgi līdzenu trasi nosaukt nevarētu, un kā papildus traucējošs apstāklis bija visai jūtams vējš, kurš atpakaļceļā pēc apgriešanās gandrīz visus astoņus kilometrus pūta sejā. Turp-atpakaļ posmā nekādas skrējējus sadalošās barjeras nebija, uz zemes gan bija savietoti oranži konusi, taču tie, šķiet, bija vairāk paredzēti, lai nodalītu skrējējus no braucamās daļas, jo daļa maršruta gāja pa šosejas malu. Patīkami skatam toties bija aptuveni trīs kilometri abos virzienos abpus apgriešanās punktam, kad trase veda cauri apelsīnu un citronu laukiem pa nomaļāku ceļu.

Starta drūzmā

Startā drūzmēšanās bija diezgan liela, un priekšējā rindā īsti netiku, bet biju pamatīgi iespiests nedaudz tālāk. Pirms starta vēl atgadījās kuriozs, kad uz starta līnijas novietotajām barjerām priekšā piestājās vēl vesels bars cilvēku, kā rezultātā vienu brīdi barjeras bija vienkārši pūļa vidū un sāka jau šķist, ka organizatori par tām ir aizmirsuši un startā nāksies tām lekt pāri. Tomēr tās laikus tika novāktas un pēc vietējā mācītāja uzrunas, šķiet, pilsētas mērs deva startu. No starta vietas pirmie metri veda cauri galvenajam laukumam, tālāk pa šauru un līkumainu ieliņu lejup līdz krastmalai (te bija svarīgi tikt šajā ielā vienam no pirmajiem, pirms lielāka skrējēju pūļa) un tālāk jau sekoja skrējiens apkārt salai.

Uzreiz pēc starta Sirakūzu galvenajā laukumā

Izskrienot uz krastmalas, šķiet, biju kāds desmitais un sportisti jau bija nedaudz paretojušies, tomēr drīz vien vairākus skrējējus apdzinu un priekšā vairs bija redzami divi ātrāki skrējēji un tiem priekšā braucošie motocikli, kas rādīja ceļu. Pēc neilga laika izdevās pietuvoties abiem līderiem, kas skrēja visnotaļ ātri. Kad sākās otrais aplis apkārt salai, noskaidroju, ka arī viņi abi skrien pusmaratonu (kā vēlāk jau mājās noskaidroju, tad viens bija pagājušā gada uzvarētājs itālis, kurš pērn bija izskrējis personisko rekordu ap 1:06:30 kādā citā Itālijas pusmaratonā, savukārt otrs bija augumā maziņš marokānis, kurš vēl 2005.gadā bija skrējis pusmaratonu pa 1:04:30). Kādu brīdi paskrējām kopā (cik nu kopā, vairāk turējos viņiem aizmugurē), bet drīz viens marokānis sāka nedaudz palielināt tempu un pie piektā kilometra, kad abi apļi apkārt salai bija veikti, abi līderi sāka atkal no manis attālināties.
Noskrējiens gar finišu, pāri tiltam nost no salas un tālāk jau trase veda pamazām virzienā ārā no pilsētas. Te nepilns kilometrs bija jāskrien pa skriešanai izcili nepateicīgu bruģa segumu, kas, lai arī bija veidots no lielām bruģa plāksnēm, tomēr plāksnes bija visai grumbuļainas, un vismaz manam solim tās galīgi nepatika. Šajā brīdī arī bijām jūtami atrāvušies no pārējiem skrējējiem, jo aiz muguras nevienu nemanīja. Līderiem pa priekšu turpināja braukt motocikli, savukārt man blakus vairākus kilometrus brauca kaut kāds vīrs ar velosipēdu, kas, šķiet, bija kāds no organizatoriem. Pie stāvā satiksmes pārvada, gan uz brīdi viņš no manis "aizripoja", jo augšupceļā mans ātrums viņam bija pieņemams, taču no tā stāvuma, lai tiktu lejā, viņa velosipēds uzņēma visai pamatīgu ātrumu un tad nu viņam nācās mani atkal pagaidīt.

Aptuveni piektais trases kilometrs (vīrs sarkanajā kreklā vēl veic tikai pirmo apli apkārt salai)

Gar trases malu ik pa laikam bija izvietoti dzeršanas punkti, kas, lai arī pēc nolikuma bija it kā ik pa pieciem kilometriem, tomēr, tā kā trase veda turp un atpakaļ, tad, piemēram, 10. un 15. kilometrs neatradās vienā vietā un 15.km dzirdinātavā sanāca padzerties gan turp, gan atpakaļceļā. Ūdeni gan viņi piedāvāja galīgi aukstu, kas manam kuņģim gan īsti nepatika, tāpēc uz beigām jau centos dzert mazāk.
Tā kā pulksteņa man nebija, tad savu tempu nezināju, pie aptuveni astotā kilometra galvā sarēķināju, ka abi priekšā skrienošie priekšā jau man ir kādas 25 sekundes, un, lai arī jutu, ka viegli nav, tomēr zināju, ka atlaist nevar, jo gan jau var uzrasties no muguras kāds sekotājs. Tā nu turpināju skriet, vērojot apelsīnu laukus un brīnoties, kāpēc tieši šeit tiem apkārt nav žogi. Paskrēju garām arī pašā ceļa vidū guļošam nobrauktam kaķim. Ņemot vērā, ka ceļs bija patiesi nomaļš, tad tas laikam ir bijis gauži neveiksmīgs kaķis, ka uz tāda ceļa ir trāpījies ceļā kādai no retajām mašīnām, kas tur mēdz braukt.

Šāds skats pavērās gar trases malām

Tuvojoties apgriešanās punktam, jau sāku skaitīt, cik kilometru atlicis līdz tam, un cik vēl skriet līdz finišam. Pēdējā posmā pirms apgriešanās satiku jau pretim skrienošo marokāni un pēc tam arī itāli, kuri nu jau bija izretojušies arī savā starpā, un marokānis pēc skata skrēja tik enerģiski un ātri, ka likās, ka viņš ir jūtami kāpinājis tempu. Apgriešanās vietā blakus laika ņemšanas paklājam sēdēja divi vīri, kas, šķiet, rakstīja laikus arī ar roku (iespējams, ka tur kaut kas bija nojucis, jo tās atzīmes starplaikiem rezultātos negribu ticēt, jo tur rādās, ka no līdera tur atpaliku vien deviņas sekundes, kaut tur bija droši vien gandrīz minūte.
Apgriežoties uzreiz sajutu pretvēju, un drīz vien sāku redzēt arī pārējos skrējējus, kas vēl tikai tuvojās apgriešanās punktam. Dažs kaut ko itāliski uzsauca vai uzmundrināja ar rokas kustībām, un pretīmskrējēju kļuva arvien vairāk. Īsi pirms otro reizi skrēju garām beigtajam kaķim, pie tā bija noliekušies divi skrējēji, kas kaķi novietoja ceļmalā (laikam jau lai citiem nebojā skatu).
Atpakaļceļā kilometru garais kāpums jau bija kājās kārtīgi jūtams, un kājas vispār jau bija pamatīgi sagurušas. Bet zināju, ka līdz finišam vairs tikai nepilnas 20 minūtes jāiztur. Joprojām par finiša laiku man nekādu nojausmu nebija, jo pulksteņu jau trasē nekur nebija, bet pēc paša sajūtām un grūtuma pakāpes šķita, ka rezultāts varētu būt ap 1h11'. Aptuveni kilometru pirms finiša apdzinu dažus powerwalkerus (principā tā laikam ir tāda enerģiska soļošana cītīgi kustinot rokas), kam bija jāpievar krietni īsāka distance par pusmaratonu, un tad jau drīz vien atkal nonācu uz nepatīkamā bruģa klātā ceļa, kas gan patiesībā laikam ir Sirakūzu centrālā iela, kas ved tieši uz vecpilsētu. Taču, pat ar visu bruģi, pēdējo pārsimts metru skriešana tieši pa šīs platās ielas vidu, kad apkārt nav cilvēku (jā, līdzjutēju gar ceļa malām tur nebija) un priekšā tālumā spīd lielā piepūstā finiša arka un ir dzirdams skaļruņu troksnis no finiša zonas, radīja tādu īpašu sajūtu, kas lika kājām turpināt kustēties tikpat sparīgi, neskatoties uz lielo sagurumu.

Finišs - te var arī redzēt manis pieminēto grumbuļaino bruģi

Finišs. Kaklā uzkarināta tiek finišētāja medaļa, fotogrāfs vēl pabīda mani tālāk, lai var nobildēt kā nākas. Tad arī savu līdzjutēju apsveikumi - galu galā taču esmu arī finišējis trešais. Kad prasu par rezultātu, Zane saka, ka precīzi nezinot, bet kad nāca jau pie manis, pulkstenis esot rādījis 1:09:40. Parēķinu, ka varētu būt tuvu pagājušajā gadā Valmierā uzstādītajam personiskajam rekordam, taču par galīgo rezultātu tomēr uz laiku palieku neziņā. Aiztipinu līdz viesnīcai, nedaudz atvelku elpu, savācam mantas, pa ceļam atpakaļ uz finiša zonu ieēdam pavēlas brokastis (no rīta pirms starta viesnīcā viss vēl bija ciet, bet pēc tam dabūjām talonu kafijai un kruasānam blakus ielā esošajā bārā).

Nedaudz saguris finišētājs ar medaļu kaklā

Finišā noskaidrojam, ka apbalvošana varētu būt ap vieniem, taču, kad atlikušo laiku līdz vieniem esam pavadījuši, nesot somas uz mašīnu un nedaudz izmetot līkumu pa Sirakūzu ielām, atnākot atpakaļ konstatējam, ka apbalvošana jau rit pilnā sparā, un mana grupa jau ir apbalvota. Tad nu seko neliela situācijas noskaidrošana, kur lieti noder māsas itāļu valodas zināšanas. Uzzinām, kur var apskatīt rezultātus, un tur arī beidzot noskaidroju, ka esmu finišējis ar jaunu personisko rekordu 1h09'06" - personiskais rekords labots par 13 sekundēm, kas priekš janvāra galīgi nav peļami. Galu galā tieku arī pie sava trešās vietas kausa, kurš atpakaļceļa somā aizņēma gan daudz vietas, gan arī daudz kilogramus, un jokojoties vēl teicu, ka labi, ka neesmu vinnējis maratonu, jo tur kausi bija teju divas reizes lielāki, un tāds laikam uz mājām būtu jāsūta pa pastu.

Trešās vietas kausa pasniegšana

Ar to arī pusmaratons Sirakūzās bija galā. Vakars vēl tika pavadīts pagarā pastaigā Sicīlijas otrajā lielākajā pilsētā Katānijā, un arī pusmaratona nogurums pamazām pārņēma organismu, tāpēc enerģijas pret vakaru bija gaužām maz, toties to kompensēja gandarījums par paveikto un prieks par veiksmīgi iesākto 2012.gada sacensību sezonu.