otrdiena, 2011. gada 20. septembris

PB pusmaratonā - un atkal Valmierā

. . .

Bija vajadzīgi divi gadi, lai kristu 2009.gada rudenī Valmierā uzstādītais personiskais rekords (personal best - PB) pusmaratonā. Vakar Valmierā to izdevās uzlabot par 19 sekundēm, un nu mans labākais rezultāts pusmaratona (21.0975 km) distancē ir 1:09:19.

Jāsaka godīgi, ka šādu rezultātu gaidījis netiku. Pirms nedēļas daudz spēki tika atstāti skrējienā Jūrmalā, bet patiesībā jau galvenais iemesls, kāpēc nekādu īpašu rezultātu neplānoju, bija tas, ka joprojām aktīvi notiek gatavošanās Amsterdamas maratonam, un sagurums organismā un visvairāk jau kājās ir uzkrājies pamatīgs. Vēl jo vairāk, dalībnieku saraksts arī liecināja, ka īpaša konkurence skrējienā nebūs, tāpēc varētu arī atļauties skriet mierīgāk. Tajā pat laikā sapratu, ka šī ir reāla iespēja beidzot šogad kādu pusmaratonu novinnēt, un tāpēc startā kādu laist prom arī netaisījos. Gatavošanās startam gan sanāca nedaudz saspringtāka kā ierasts, jo Valmierā ieradāmies vien nepilnu stundu pirms starta, taču tas patiesībā nozīmēja vien to, ka liekām aktivitātēm laiks netika tērēts - tik vien kā izņemt numuru, pārģērbties, nedaudz iesildīties un tad jau uz startu.

Uzreiz pēc starta

Līdz ar starta šāvienu līderu grupiņa izveidojās gana ātri - Raivis Zaķis, kur skrēja maratonu, Kristaps, es, kā arī Aleksandrs Prokopčuks. Tā kā sākumā Kristaps ar Aleksandru droši priekšā turēja tempu  komfortablā ātrumā, tad mierīgi skrēju aiz muguras, paspējot arī nedaudz aprunāties ar Raivi par viņa plānu maratona skrējienam. Kad skrieti bija jau kādi kilometri trīs un sākām pamazām apdzīt satelītskrējiena beidzamos dalībniekus, pārvietojos blakus Kristapam grupiņas priekšgalā un turpināja'm ripināt patīkamā tempā. Laiks skrējienam bija kā radīts, un skrējās patiešām viegli.

Apgriežoties aptuveni divu kilometru garā turp-atpakaļ posma tālākajā galā, ar Kristapu bijām jau nedaudz atrāvušies no mūsu abiem sekotājiem, un turpmākie divi kilometri, šķiet, arī bija izšķiroši tam, kāpēc rezultāts finišā bija tieši tāds kā bija. Skriešana atpakaļ pa šo turp-atpakaļ posmu divu kilometru garumā, kad pretī skrien visi pārējie skrējēji, un praktiski visu laiku dzirdami uzmundrinājuma saucieni, pretī skrienošie plaudē un māj ar rokām (paldies visiem - kaut ne visus atbalstītājus atpazinu), deva tik lielu enerģiju, ka šo posmu veicu gandrīz aizmirstot par to, ka skrienu, un šie divi kilometri "paskrēja" nemanot. Līdz ar šādu pozitīvās enerģijas pieplūdumu arī mūsu skriešanas temps jūtami pieauga un tuvojoties pirmā apļa beigām Kristaps jau sāka izteikt piezīmes, ka tā vairs nav nav nekāda mierīgā skriešana. Taču sajūtas bija tik labas, ka sapratu, ka šādā tempā jāturpina, jo jutu, ka spēka vēl ir gana.

Otrā apļa sākumā vēl kopā ar Kristapu

Pirms starta biju arī izlēmis, ka, ja pirmo apli veikšu 35 minūtēs, tad otrajā būs jāmēģina kāpināt tempu un jācenšas tomēr līdz savam rekordam aizsniegties. Tas gan bija vairāk tikai tāds "kā būtu, ja būtu" prātojums, jo patiesi tik ātri īsti nebiju cerējis skriet. Izskrienot cauri pirmā apļa finišam, pulkstenis rādīja 35'14", un nospriedu, ka tā kā apļa beigās temps jau šķita diezgan liels, tad labākajā gadījumā varbūt varētu finišēt tuvu stundai un desmit minūtēm. Kristaps vēl no sava GPS rādījumiem pulkstenī ziņoja, ka aplis ir par 100m garāks, kā tam vajadzētu būt, bet nu tas jau daudz neko nemainīja, jo otrs aplis jau tāpat vēl bija priekšā tikpat garš kā pirmais.

Tā nu uzņemto tempu centos turēt, un drīz vien Kristaps nedaudz sāka iepalikt. Gar Daliņa stadionu jau skrēju vienatnē, vien pavadošais velosipēdists bija turpat netālu. Drīz vien sāku pieķert nūjotājus, un tad jau atkal bija klāt turp-atpakaļ posms, kur atkal dzirdēju gana daudz atbalsta saucienus, kas ļoti palīdzēja uzturēt raitu soli. Šoreiz gan lielākā daļa skrējēju jau turp-atpakaļ posmam bija tikuši cauri, un tāpēc pretī skrienošs redzēju vien īsu brīdi, tāpēc atlikušā šī garā un taisnā posma daļa sanāca atkal kā skriešana vienatnē.

Kad līdz finišam bija atlikuši nedaudz vairāk kā 2 kilometri sāku just, ka beidzot spēki sāk iet mazumā, bet tik un tā centos vēl nedaudz tempu kāpināt, jo finišs jau pavisam tuvu - septiņas, astoņas minūtes taču izturēt vēl varu. Patiesībā tajā brīdī galvā arī nez kāpēc atausa 2009.gada skrējiens, kad apmēram tādā pat attālumā no finiša (toreiz gan trase nedaudz atšķīrās), apskatoties pulkstenī sapratu, ka izdosies finišēt zem stundas un desmit minūtēm, un tas mudināja neatslābt. Šoreiz uz rokas man pulksteņa nebija, un vienīgais kas dzina uz priekšu bija pozitīvās emocijas par salīdzinoši vieglo skrējienu un apziņa, ka skrienu, esot pirmajā vietā, un gar trases malām ir tik daudz cilvēku, no kuriem dzirdami uzmundrinājuma saucieni (patiesībā ir forši arī tas, ka uz numuriem ir vārdi, jo dzirdēt, ka Tevi sauc vārdā ir jo īpaši patīkami).

Un pavisam drīz jau klāt bija arī pēdējais kāpums 500m pirms finiša, pa kuru uzskrienot, jau dzirdēju pirmos saucienus no saviem personīgajiem atbalstītājiem, tad vēl pēdējais līkums un priekšā jau bija finišs ar man sagatavotu manu pirmo kārtīgo finiša lenti (kaut kāda maziņa lentīte laikam vienu gadu bija Rembatē). Pirms finiša līnijas šķērsošanas vēl pamanīju pulksteni un biju ļoti pārsteigts, ka tas rādīja 1:09:19 - tātad jauns personiskais rekords, kas liecināja, ka pārsteidzošā kārtā otru apli biju noskrējis vairāk kā minūti ātrāk kā pirmo. Skrējiens bija aizvadīts godam, un pēc finiša arī tiku pie intervijas no sportacentrs.com.

Vecuma grupas V20 apbalvošana

Kad elpa pēc finiša bija atvilkta un siltās drēbes uzvilktas, tad, gaidot apbalvošanu, laiks pagāja vērojot maratona skrējēju veikumu, un mēģinot tos atbalstīt beidzamajos apļa metros. Kaut ārēji droši vien prieks nebija tik redzams, ko noteikti slēpa nogurums, tomēr iekšēji par rezultātu biju patiešām apmierināts - kaut arī neplānoti, bet tomēr rekords ir kritis, un tātad lietas virzās pareizajā virzienā. Šāds veikums arī tīri psiholoģiskā ziņā dod lielāku pārliecību par saviem spēkiem, un nākamgad tāpēc nu būs jātiecas uz jauniem rezultātiem un jauna'm virsotnēm pusmaratona distancē.

10 comments :

  1. Apsveicu!
    Kas tad celim vainas?

    AtbildētDzēst
  2. Paldies!
    Bet celis, vai precīzāk augšstilba lejasdaļa tika treniņā neveiksmīgi satraumēta. Tad nu visi līdzekļi jāizmanto, lai treniņi neapstātos. Bet vispār iet jau uz labo pusi.

    AtbildētDzēst
  3. ssandijss20/9/11 14:20

    Apsveicu! Ja būtu treniņplānu pakārtojis tieši Valmierai, tad rezultāts droši vien būtu vēl augstāks?
    Lai rekords krīt arī maratonā! :)

    AtbildētDzēst
  4. Hm, kāpēc bildē Kristaps nav 2. vietā??

    AtbildētDzēst
  5. Tā ir vecuma grupas apbalvošanas bilde. Pieliku bildēm arī parakstus.

    AtbildētDzēst
  6. Apsveicu!
    Nesaņēmos pēc finiša Tevi apsveikt personiski, bet Tu jau biji pie savējiem drošībā.
    Prieks par Tevi.
    edGars

    AtbildētDzēst
  7. Apsveicu!! Tā tik turpināt! :)
    p.s. Visas labās lietas notiek tieši tad ,kad mēs to vismazāk gaidām :)

    AtbildētDzēst
  8. Apsveicu!Kas bij smagajaa balvaa?

    AtbildētDzēst
  9. Smagajā balvā bija spēles TOWER vai JENGA (spēle, kur koka klucīši jāvelk no torņa un jākrauj kaudzes augšā, līdz kādam tornis apgāžas) mega versija ar koka klucīšiem šķiet kādi 3x3x20cm izmēros. Kad tornis sagāžas, ir pamatīgs blīkšķis.

    AtbildētDzēst
  10. Būs raksts par cēsu skrējienu?

    AtbildētDzēst

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...