Par maratona nezināmo un raksturu

Trenējoties maratonam, treniņos maratons skriets netiek. Retu reizi garie treniņi tuvojas četrdesmit kilometru atzīmei, bet maratonu treniņā neskrienu - tas lai paliek sacensībām. Tieši tāpēc maratona distance ir savā ziņā nezināmais - pirms pirmā maratona zināšanas par sajūtām, kas ir četrdesmitotrajā kilometrā bija dzirdētas vien nostāstos, un arī tagad, kad esmu pieveicis jau trīs maratonus, tā pilnā distance un tās beigu sajūtas tik un tā ir tuvāk nezināmajam nekā kaut kam, ko varu ik brīdi atsaukt atmiņā. To nevar salīdzināt ar pusmaratonu vai desmit kilometru distanci, kurai gatavojoties, treniņos konkrēto distanci pieveicu regulāri; atšķirība vien tā, ka sacensībās tas tiek darīts krietni ātrāk.
Maratonā nezināmais ir gan distance, gan arī tas, kā to pieveikt sacensību tempā. Tieši tas treniņos bieži vien palīdz neapstāties un skriet tālāk, jo lai arī ik pa laikam ir grūti vai vairs negribās - pie kārtējā tempa kilometra nāk prātā domas, ka šodien varbūt pietiks un varētu tagad skriet mājās, vai arī vienkārši pietiks šoreiz skriet ātri un labāk paskriešu lēnām, tad tajā brīdī sev atgādinu, ka maratonā pēc divdesmit vai didesmit pieciem kilometriem neviens neļaus iet mājās, bet būs vēl jāskrien un būs jāskrien gana daudz. Un tas palīdz, palīdz turpināt skriet un trenēties, lai atvieglotu sacensību dienā ceļu uz nezināmo.