ceturtdiena, 2012. gada 29. marts

Traumu pieraksti

Ir labas tās dienas, kad nekas nesāp - šādu frāzi esmu sev galvā skandējis ne reizi vien. Par to, ka noteiktā apmērā skriešana organismam nāk tikai par labu, nav nekādu šaubu, taču tiklīdz kā sākam skriet, lai pārspētu sevi, pārspētu citus un sākam darīt to, ko ķermenis nav radis darīt, tā ir visai liela iespēja, ka organisms par to kaut kā nebūt protestēs. Protams, gadās arī traumas, kas rodas vienkārši neveiksmes rezultātā, bet arī šādos gadījumos bieži vien iemesls ir mūsos pašos - uzmanība nav bijusi pietiekoša.
Pa šiem nu jau teju 17 gadiem kopš sportoju, dažādu nebūšanu, kas saistītas ar veselību ir bijušas gana daudz (jaunākās no tām var atrast tepat blociņā ar pazīmi "traumas"). Kādreiz, kad vairāk skrēju pa mežu ar karti, biežākās problēmas radīja tieši mežs - mežģītas potītes vai saišu bojājumi, kas rodas pārsvarā dēļ nelīdzenā pamata, laiku pa laikam kāda plēsta brūce pēc neveiksmīgas tikšanās ar kādu zaru (šim noteikti var pieskaitīt arī nemaz ne tik seno bungādiņas pārplēšanu) vai  citu potenciāli bīstamu priekšmetu mežā (nu kaut vai akmeņainie veidojumi, kas biežāk sastopami Ziemeļvalstīs - te atmiņā nāk ceļa trauma Somijā pirms diviem gadiem, kā arī jau pavisam seni notikumi Austrijā, kur kritiens uz kādas asākas akmeņu malas ir atstājis joprojām redzamu rētu uz manas kājas).
Pamazām pievēršoties skriešanai pa gludākām virsmām, kā asfalts vai stadions, traumas nebūt nav gājušas mazumā - tās vienkārši ir kļuvušas citādas. Kaulu plēves iekaisums, pēdas saišu iekaisums vairākās vietās, problēmas ar paceles cīpslu, saišu sastiepums augšstilbā, reizi pa reizei kāds kritiens ar asiņu paliekām (šis pārsvarā gan ziemā) - šī ir tikai daļa no lietām, kas ir beidzamos gados bijušas manā veselības likstu sarakstā. Papildus šīm kaitēm vēl būtu jāpieskaita pa kādam suņu kodumam, pārsvarā skriešanas pa aukstumu gūti plaušu karsoņi vai vismaz bronhīti, kas laiku pa laikam arī tiek izskrieti, tulznas lielākas un mazākas, nogājuši nagi kāju pirkstiem, un sarakstu noteikti varētu turpināt. Piedevām katra no šīm epizodēm ir atstājusi savas sekas organismā, un laiku pa laikam bieži vien līdz galam nesadziedātās traumas liek par sevi manīt.
Pats es traumas dalu divās kategorijās - pirmajā ir tās, kas rada nepatīkamas sajūtas, bet skriešanu turpināt īsti netraucē (suņa sakosta vieta sāp diezgan ilgi, bet tāpēc jau nebūtu jāizlaiž skriešana, tāpat arī uzberzta tulzna, vai iesnas, kuras patiesībā skriešanas laikā parasti pāriet). Otrā kategorija ir tās nebūšanas, kas normālai skriešanai traucē (piemēram, traumētas locītavas, saites u.tml) un, turpinot skriet un problēmu nerisinot, situāciju var tikai padarīt ļaunāku.
Lai tiktu galā ar traumām, katram ir sava metode. Cits dzer pretsāpju zāles, cits uzreiz iet pie ārsta,  cits nedara neko līdz problēma ir tik liela, ka nedarīt neko vairs nevar. Pretsāpju zāles nedzeru principā, pie ārsta retu reizi nākas doties (pārsvarā tas ir rentgena apmeklējums, kad trauma šķiet gana nopietna), citreiz arī patiešām nedaru neko un sāpes tikai turpina augt augumā. Un šī pēdējā ir visbīstamākā vieta, jo bieži vien sāpošais muskuli tiek apzināti vai neapzināti pietaupīts sāpju vai vienkārši ierobežoto kustību spēju dēļ, savukārt, lai nepieciešamo darbu izdarītu, to kompensē kāds cits muskulis, kurš līdz ar to bieži tiek pamatīgi pārpūlēts un gala rezultātā nu jau sāpes ir ne tikai sākotnēji traumētajā vietā, bet arī ķermeņa daļā, kas ir centusies kompensēt traumas radītās sekas.
Traumu lokalizēšanai un ātrākai likvidēšanai pieturos pie pāris pārbaudītām vērtībām. Pirmā noteikti ir ledus - saldētavā vienmēr ir kā saldēto zirnīšu vai citu saldētu produktu paciņa, ko uzlikt uz jaunām vai atsvaidzinātām traumām. Otrā vērtīgā lieta ir kāposts. Neatminos vairs, no kurienes par to uzzināju, bet nu jau ne pirmo gadu uz dažādām traumētām vietām, it sevišķi pie iekaisumiem (kaulu plēves iekaisums ir tipiskākais piemērs) virsū tiek likta nedaudz sadauzīta (nu tā lai sula nāk laukā) kāposta lapa, to pietin ar pārtikas plēvi un tā iet gulēt. Divās trīs dienās efekts noteikti ir sajūtams. Jāatzīst, ka sāpošajām vietām reizi pa reizei arī tiek pa kādai pretiekaisuma smēres devai, bet ar tām pārcensties nevar - organisms visnotaļ ātri pie tām pierod un efekts nākamās reizes jau vairs nav tas.
Visbeidzot pie traumu novēršanas ir jāpiemin pāris fizikāli ietekmēšanas paņēmieni.. Kamēr pirmās sāpes vēl tikai liek par sevi manīt, it sevišķi vietā, kur reiz jau ir bijusi kāda trauma, zinu, ka laiks ir pataisīt vingrinājumus konkrētā muskuļa vai locītavas stiprumam. Savulaik vairākas reizes esmu gājis pie fizioterapeita, bet nu jau beidzamos gadus cenšos pats izzināt savu muskuļu kustības un dažādus vingrinājumus vai stiepšanās paņēmienus konkrētajai sāpošajai vietai cenšos izdomāt pats.
Savukārt reizēs, kad ar vingrinājumiem vien nepietiek un traumēto vietu un tās kustības vajag ierobežot, tad lieti noder arvien populārākā metode - teipings - traumēto vietu nolīmēšanu ar speciālu leikoplastu. Kādreiz orientējoties zemēs, kur zem kājām akmeņu vairāk kā mīksta zeme, potīšu nolīmēšana bija obligāta lieta, lai bez bažām varētu skriet pilnā ātrumā. Toreiz tika lietoti balti vai brūni leikoplastveidīgi, neelastīgi teipi, kas locītavu kustību fiksēšanai ir varen iedarbīgi - pat pamežģīta potīte pēc kārtīgas nolīmēšanas tikpat kā netraucē pārvietošanos. Savukārt beidzamos gadus arvien populārāki kļūst elastīgie teipi, kurus, prasmīgi pielietojot, iespējams lokalizēt precīzāk traumas vietu, saglabājot kustību amplitūdu, bet ļaujot traumētajam muskulim sadzīt ātrāk, veicinot tā labāku apasiņošanu, palīdzot arī mazināt sāpes utt., un šos elastīgos teipus vairākas reizes esmu veiksmīgi izmantojis arī es - kaut vai pagājušās nedēļas kritiena rezultātā traumētās ribas (pieļauju, ka varētu arī kaut kas būt nedaudz ielauzts, jo sāpes, lai arī nu jau mazākas, bet jūtamas vēl šobrīd) pietiekami veiksmīgi izdevās mājās noteipot, un sāpju lielums jūtami saruka.
Manu traumu stāstu nobeidzot, jāsaka, ka tā nu ir ar tām traumām - ja reiz esam sākuši kustēties un kustēties vairāk nekā vienkārši fizkultūra, tad nav izslēgts, ka kādā brīdī organisms teiks "Nē, šai slodzei es vēl neesmu gatavs" un kaut kas sāks sāpēt. Lai no šādām situācijām izvairītos skrienam uzmanīgi, apjomus audzējam palēnām, savukārt, ja reiz problēma jau ir pamanīta, tad pie tās likvidēšanas ir jāķeras savlaicīgi, lai viena problēmas rezultātā neparādītos vēl citas tai klāt.

10 comments :

  1. Būs jāpamēģina tā sadauzītā kāposta lapa :)

    AtbildētDzēst
  2. Es arī esmu piefiksējis, ka ir jāizbauda tās retās dienas/nedēļas, kad nekas nekur nesāp. Tikko viss ir lieliski - tā atkal gribās paskriet ātrāk, vairāk līdz atkal ar laiciņu atrodas kāds ierobežotājs, kas liek sabremzēt. Sinusoīda darbojas!

    AtbildētDzēst
  3. Vēl efektīvākas par kāpostu lapu ir, ēēē, urīna kompreses :) Un tās nav "tantīšu gudrības"; kā paskaidroja daudzu skrējēju iecienītais Atis Grundmanis, gan sālsūdens, gan kāpostlapa, gan urīns darbojas pēc osmozes principa, proti, ar sāļiem piesātinātāks šķidrums, nonākot kontaktā ar ķermeņa audos esošo ūdeni (kas veido tūsku pie dažādiem iekaisumiem, sastiepumiem u.tml.), cenšas izlīdzināt sāļu piesātinājumu līmeni. Tādējādi šķidrums no audiem tiek izvilkts ārā. Šis process labāk notiek, ja kompresē ir daudzveidīgāks sāļu sastāvs, līdz ar to kāpostlapa ir labāka, nekā sālsūdens, un urīna komprese ir labāka, nekā kāposts. Bet, protams, psiholoģiskā barjera liek ķerties pie šī līdzekļa tad, kad ir tiešām slikti un ātri jādabū kārtībā traumētā ķermeņa daļa :)

    AtbildētDzēst
  4. Mēs esam diezgan lielā sajūsmā par krēmu, kas ir domāts zirgu locītavām. To var iegādāties specializētajos zirgu lietu veikalos. Ja tā spēj dziedēt kārtīgi nomocītu sacīkšu zirgu, tad arī rūdītam skrējējam lieliski noder.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Par tām zirgu smērēm pēdējā laikā esmu vairākas reizes dzirdējis labas atsauksmes. Lai gan, ņemot vērā, ka esmu dzirdējis ne vienu reizi vien, pieļauju, ka tās var dabūt ne tikai zirgu veikalos. Varbūt būs kaut kad jānotestē.

      Dzēst
  5. Laikam jau tomēr zirgu smēres vairāk domātas zirgiem. Taču ir arī speciālās zirgu smēres cilvēkiem, arī nav sliktas, piemēram, pferdesalbe.com. Kā viņi paši saka - izdomātas priekš zirgiem, bet pārbaudītas uz cilvēkiem.

    AtbildētDzēst
  6. Tiešām kāposts būs jāpamēģina.

    AtbildētDzēst
  7. labais-radīts zirgiem,testēts uz cilvēkiem

    AtbildētDzēst
  8. no pieredzes-nagu noiešanā jāvaino apavi,tie nedaudz par mazu...pret suņiem ar pipargāzi...pēc tulznām speciālie plāksteri un silikona uzmavas pirkstiem...
    Veiksmi!

    AtbildētDzēst
  9. Kāposts pie kājas pietīts! Ar satraukumu gaidu rezultātu.
    Paldies par ieteikumu!

    AtbildētDzēst

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).