Latvijas Olimpiāde

Laimīgais finišētājs

Liepājā aizvadītajā nedēļas nogalē notika Latvijas lielākais pašmāju sporta notikums - Latvijas Olimpiāde. Nu jau trešā pēc kārtas. Iepriekšējās divas reizes - tālajā 2004.gadā un pēc tam 2008.gadā Olimpiādē nepiedalījos (šķiet, ka vienā no tām biju paredzējis startēt orientēšanās sportā, kas toreiz vēl bija iekļauts Latvijas Olimpiādes programmā, bet, šķiet, saslimu), līdz ar to tieši trešā Olimpiāde kļuva par manu debijas reizi šādā pasākumā. Un kaut arī medaļas mājās neatvedu, tomēr kopumā gan savu sniegumu, gan Olimpiādi kopumā vērtēju ar "+" zīmi.
Kaut arī maratons, kurā Latvijā tikt pie medaļas man droši vien būtu visvieglāk no visām vieglatlētikas distancēm, ir olimpiskā disciplīna, tomēr Latvijas Olimpiādē tas iekļauts nav, līdz ar to, lai piepildītu savu vēlmi Olimpiādē startēt, nācās izvēlēties ko īsāku par maratonu - 10 000 metru distanci stadionā. Divdesmit pieci apļi ap stadionu, nedaudz vairāk kā trīsdesmit minūtes un ar to arī skriešana galā. Taču tā kā tā ir garākā no piedāvātajām distancēm, tad citu labāku variantu, kur pielietot manas garo distanču skriešanas  prasmes īsti nebija.

Ogres komanda

Lielākā daļa no 10 000 metru skrējējiem bija pieteikti skriet arī 5000 metru distanci dienu vēlāk. Taču tā kā 5000 metros skriešanas ātrums spēlē daudz lielāku nozīmi, un par manu sabiedroto tas kļūst tikai gaužām lēnām un negribīgi, kā arī, objektīvi novērtējot spēku samērus, bija skaidrs, ka 10 000 metros olimpiskais sešinieks, labi noskrienot, ir reāli sasniedzams, turpretī 5000 metros tikt sešiniekā ir praktiski nereāli, tad izlēmu, ka Olimpiādē startēšu tikai vienā disciplīnā - 10 000 metros.
Liepājā kopā ar daļu no pārējās Ogres novada olimpiskās komandas ieradāmies piektdienas pēcpusdienā, kas arī Liepājā, līdzīgi kā pārējā Latvijā izvērtās par karstāko vasaras dienu. Pēc atbraukšanas, dodoties nelielā trīsdesmit minūšu paskrējienā pa tuvējo apkaimi, sviedri lija aumaļām jau pēc dažām minūtēm, un kaut arī skrējām gaužām lēni, taču pulss karstuma ietekmē kāpa arvien augstāk, sasniedzot lēnam skrējienam pavisam neraksturīgus apmērus. Bija skaidrs, ka sacensībās būs ārkārtīgi grūti, un karstums noteikti atstās būtisku iespaidu uz rezultātu.

Atklāšanā

Piektdienas vakars pagāja Olimpiādes atklāšanas noskaņā. Par spīti diezgan ilgajai gaidīšanai, lai beidzot sāktos svinīgais gājiens, kā arī elektrības kļūmju dēļ visnotaļ ieilgušajai atklāšanas ceremonijai, kopumā varu teikt, ka atklāšanas ceremonija bija sanākusi patiešām smuka. Ar man uzticēto pienākumu nest novada karogu, ar Liepājas dziesmām, ar Latvijas himnu, ar olimpisko lāpu, ar dejotāju deju soļiem, ar uzrunām un ar salūtu tam visam beigās pasākums radīja spēcīgu emociju gammu - un tā dēļ bija vērts tur būt un redzēt to visu savām acīm.
Sestdienas rīts pienāca ar pērkona dārdiem un nelielu lietusgāzi, tāpēc pirmais spirgtums pēc negaisa lika domāt, ka iepriekšējās dienas karstums būs bijis tikai īss ciemiņš Liepājā. Kaut arī tik liels karstums sestdienā patiesi vairs nebija, un arī mākoņu pie debesīm bija krietni vairāk, tomēr pret vakara pusi atkal gaiss bija iekarsis visai pamatīgi, un skriešana solījās būt varen grūta. Pilnīgi iespējams, ka tieši karstums bija iemesls tam, ka divi mūsu skrējiena potenciālie medaļnieki uz starta neizgāja. Taču iespējams tieši tas radīja papildus motivāciju tam, ka iespēja tikt pie medaļas kļuva daudz reālāka, un tāpēc cīņa solījās būt jo sīvāka. Pirms starta tiesneši sapratuši, ka karstums patiesi ir liels, apsolīja skrejceļa malā uzlikt ūdeni, pie kura skrienot būtu iespēja atveldzēties - šis faktors kaut nedaudz, bet tomēr karstuma mokas atviegloja - pa glāzei ūdens uz manas galvas tika praktiski katrā otrajā aplī, jo bez tā būtu izžuvis pilnībā.

Pirmais aplis

Skrējiens bija patiešām grūts, un, lai būtu vēl grūtāk, papildus karstumam finiša taisnē vēl pūta spēcīgs pretvējš. Sēžot aizvējā, pretvējš tik ļoti netraucēja, taču, kad bija pienākusi mana kārta, skriet grupai pa priekšu, pretvēja spēku sajutu visā pilnībā. Mareks kā līderis viens pats attālinājās no pārējiem jau pašā sākumā, savukārt ar pretenzijām uz otro un trešo vietu ar laiku izveidojās skrējēju trio, kuru vidū biju arī es.
Skrienot šī trijnieka aizmugurē, vismaz sākumā tempu noturēt nebija problēmu, taču, kā jau minēju, pārvietojoties priekšpusē un uzņemot vēju uz sevi, pāri apļu laikā spēka kļuva arvien mazāk. Drīz vien atkal atkritu grupiņas beigās un trīs apļus pirms beigām konkurenti sāka jūtami audzēt ātrumu, kuru turēt vairs nespēju, un tā nu abi nākamie medaļnieki arvien attālinājās un galu galā palika nenoķerti. Finišēju kā ceturtais ar rezultātu 32'36". Tā kā tā bija debija stadiona 10 000 metru distancē, tad to var uzskatīt arī par jaunu personīgo rekordu, kaut arī šosejā 10 km esmu skrējis pusminūti ātrāk. Taču redzot, ka nedaudz vēlāk Jeļena Prokopčuka, līdz cerētajam olimpiskajam normatīvam atpalika teju 1'15", tad ir skaidrs, ka laikapstākļi uz rezultātu atstāja lielu iespaidu, un ideālos apstākļos, droši vien šosejas rekordu arī varētu pacensties pārspēt.

Uz brīdi medaļas pozīcijā

Taču par spīti tam, ka, skrienot bija grūti, taču tas, ka biju spējis nocīnīties līdz galam (par to gan arī  milzīgs paldies daudzajiem atbalstītāju saucieniem gar stadiona malām - šķiet, nevienam citam tik daudz līdzjutēju saucienus nedzirdēju), skrienot biju spējis, atkrītot no grupiņas vēl skrējiena sākumā, tikt tai atkal klāt, kā arī finiša taisnē spēju pat nedaudz pielikt soli finiša sprintam, tas viss radīja tik milzīgu vēlmi skriet, ka jau piecas minūtes pēc finiša biju izlēmis, kas gribu nākamajā dienā skriet arī divreiz īsāku distanci. Tā nu bez ilgas domāšanas tiku pieteikts arī svētdienas startam 5000 metru distancē.
Līdz svētdienai laik bija kļuvis vēl vēsāk, un kaut arī starts bija pašā dienas vidū, pirms starta biju vairāk nosalis nekā pārkarsis. Pēc rīta soļošanas sacensību noskatīšanās un Ogres sportistu atbalstīšanas kaut kur Karostas apkārtnes meža vidū, devāmies uz stadionu un varēju pamazām briest startam. Iesildoties varēja just, ka vakar tomēr skriets ir gana ātri, un lai arī organisms kopumā jutās labi, tomēr kājās neliels sagurums bija jūtams.

Tā kā 5000 metrus skriet bija pieteikušies ap 40 sportistiem, tad skrējēji tika sadalīti divos skrējienos. Tā kā biju pieteikts tikai iepriekšējā dienā, tad mani bija ielikuši vājākajā skrējienā, taču par laimi izdevās vienoties, ka tieku aizrotēts uz pirmo, t.i., spēcīgāko skrējienu. Pirms starta komandas vadonis vēlēja paskriet zem 16 minūtēm, savukārt pašam bija vēlme pacensties izskriet jaunu personisko rekordu, kas kopš pagājušā gada Prezidenta balvas (kas bija arī mans otrais oficiālais starts stadiona 5000 metru distancē) bija 15'47".
Startējām mūsu skrējienā 16 sportisti un startā visi aiznesās kā traki. Pirmā apļa beigās dzirdēju, ka apļa laiks ir bijis 1'12", kas ir 15'00" temps, bet biju praktiski grupas beigās, kaut arī priekšā bija vien daži, kas patiešām ir spējīgi visu distanci veikt šādā tempā.
Turpinājumā temps nedaudz pierima, taču dzirdot, ka pirmie divi kilometri veikti 6'10", biju patiešām pārsteigts, jo tāds temps priekš manis, spriežot pēc treniņos skrietā, ir patiešām ātrs. Turpmākos divos kilometros gan temps vēl nedaudz kritās un tie tika veikti aptuveni 6'23"-6'24". Pa to laiku atkal bija izveidojusies neliela grupiņa, kurā skrējām 4-5 cilvēki, cīnoties par 7.vietu. Šo divu kilometru laikā, līdzīgi kā dienu iepriekš, man atkal izdevās vairākas reizes likvidēt atstarpi līdz priekšā skrienošajiem, par ko atkal bija īpašs prieks.

Finiša taisne

Pēdējos divos apļos temps pieauga jūtami un bija patiešām jācenšas, lai grupā noturētos. Pēdējos 500 metros Andrejs ar Jāni tempu vēl kāpināja, un līdz viņiem sāka veidoties neliela atstarpe. Pirmspēdējā apļa beigās mani vēl paspēja apdzīt skrējiena uzvarētājs- pietrūka pavisam maz, lai par apli apdzīts netiktu, un tad jau vairs atlicis bija pēdējais aplis. Kaut arī jutu, ka abus priekšā skrienošos nenoķeršu, tomēr sapratu, ka atlaist nedrīkst, jo turpat aiz muguras bija vēl daži konkurenti. Pēdējos 200 metros vēl centos pielikt ātrumu, un skrēju cik var. Un centība bija vainagojusies panākumiem, garām sev vairs nevienu nepalaidu, pēdējais kilometrs tika veikts 3'01"-3'02" robežās, un finišā ieskrēju kā devītais ar rezultātu 15'35" un 81 simtdaļa. jauns personīgais rekords par teju 12 sekundēm.
Tā nu olimpiāde bija noslēgusies. Ar diviem patiešām cīņas pilniem startiem, jauniem rekordiem, olimpiādes diplomu par 4.vietu, un gandarījuma sajūtu, ka skriešana bija nesusi ne vien labus rezultātus, bet arī patiešām varenas emocijas un jaunu pārliecību par to, ka varu nedaudz vairāk kā iepriekš biju domājis.