otrdiena, 2012. gada 7. augusts

Pārdomas pēc Kuldīgas pusmaratona

Nu jau pagājušas trīs dienas kopš šīs vasaras pēdējā pusmaratona, kas norisinājās Kuldīgā. Nākamā iespēja pašu mājās skriet pusmaratona distanci būs vien septembra vidū Valmierā, kur pēdējos gados visnotaļ vasarīgiem un pat karstiem laikapstākļiem Kuldīgā pretī tiek likts diezgan rudenīgs skrējiens pa Valmieras ielām. Par Valmieru gan droši vien pēc nedaudz vairāk kā mēneša būs savs stāsts, bet pēdējie sacensību iespaidi ir par skrējienu Kuldīgā.
Nedaudz atkāpjoties laikā pirms Kuldīgas, nākas atzīt, ka izpalika apraksts par skrējienu Liepājas pusmaratonā. Gan kāre uz rakstīšanu ir nedaudz noplakusi, gan arī rezultāts nebija īsti tas, ko biju gaidījis, un tāpēc atmiņas un emocijas par Liepājas skrējienu palika neuzrakstītas. Varu vien pateikt, ka izdevās atkal finišēt trešajam ar rezultātu 1h10'40". Nepilnas četrdesmit sekundes lēnāk kā pirms gada, un kaut vai tāpēc vien ar rezultātu īsti apmierināts nebiju, turpretī izdevās īstenot savu individuālā skrējiena taktiku, jau otrā apļa sākumā attālinoties no saviem tuvākajiem sekotājiem, līdz ar to distances beigās vairs nebija jādomā, vai izdosies trešo pozīciju noturēt. Lielākais prieks Liepājā laikam bija par VSK Noskrien komandas uzvaru komandu vērtējumā, jo līdz pat apbalvošanai īstas pārliecības par to, ka būsim vinnējuši, nebija.
Liepājas pusmaratona komandu vērtējums
Liepājas ne pārāk labo rezultātu sev skaidroju ar Latvijas Olimpiādes paliekām muskuļos. Tomēr nedēļu iepriekš turpat Liepājā tika skriets kārtīgā sacensību režīmā, un zināms sagurums muskuļos bija saglabājies. Pēc-Liepājas nedēļa sakrita ar atvaļinājumu, un tajā kā arī nākamajā nedēļā kā nelielu eksperimentu uztaisīju divu nedēļu treniņciklu ar maratona gatavošanās periodam cienīgu kilometrāžu. Otrā nedēļa gan daļēji sakrita ar lielo karstuma brīdi Latvijā, tāpēc savas korekcijas arī tas ieviesa, bet plānoto gandrīz izdevās paveikt.
Šāds nedaudz saforsēts treniņrežīms gan atstāja arī savas sekas - lielākas un mazākas sāpītes lika par sevi manīt, kas parasti sāk līst laukā, kad organismam tiek piedāvāta palielināta slodze, kam tas īsti vēl nav bijis gatavs. Tā nu Kuldīgas pusmaratona nedēļas sākumā bažas par patīkamu un bezsāpju skrējiena iespējamību radīja pat veselas trīs vietas manās skrienošajās ekstremitātēs. Risinājumu meklējumos, pārliecinājos, ka vēl efektīvāks dabas līdzeklis par manis jau senāk aprakstīto kāpostu uz traumētajām vietām ir putriņā sarīvēts svaigs kartupelis - vien ķēpa lielāka.
Purva vidū
Varbūt ne pilnībā bez traumām, un arī ne ar pašām vieglākajām skriešanas sajūtām, bet Kuldīgai bija būt. Tā nu uz Kuldīgas pusi devāmies jau piektdienas vakarpusē, pa ceļam izstaigājot aptuveni piecu kilometru garo Cenas tīreļa purva taku, par ko biju lielā sajūsmā - kārtīgs pārgājiens pa purva laipām - labākā iesildīšanās pusmaratonam. Bet sestdienas rītā pulksten divpadsmitos jau stāvēju uz Kuldīgas pusmaratona starta līnijas.
Uzreiz pēc starta
No ātrākiem skrējējiem bija ieradušies vien divi Lietuvas sportisti, un, objektīvi novērtējot, bija skaidrs, ka viņus vinnēt būs grūti, bet sapratu, ka zemāk par trešo vietu finišēt būs pagrūti, tāpēc jācīnās, cik ilgi spēšu. Startā un pirmos nedaudz vairāk kā divus kilometrus pa priekšu visiem noskrēja Kristaps Bērziņš no Kuldīgas, bet aiz viņa trijatā skrējām mēs - es un abi lietuvieši. Pirmo apli diezgan raitā solī pabeidzām visi trīs kopā, taču otrā apļa sākumdaļā pamazām jutu, ka sāku iepalikt. Vēl nedaudz turējos aiz muguras, bet pēc brīža atstarpe jau jūtami pieauga.
Pirmie kilometri
Jau īsu brīdi pirms atkrišanas no lietuviešu grupiņas jutu, ka kājās sāk parādīties smagums, un tā kā jāskrien vēl teju trīs pilni apļi, tad bija skaidrs, ka sākts laikam ir nedaudz par ātru - kaut arī tik ļoti ātri tas nemaz nebija - sākuma temps noteikti nebija lielāks kā pavasarī Rīgas pusmaratonā. Lietuviešiem attālinoties, nedaudz nācās piespiest sevi turpināt raitā tempā skriet uz priekšu. Uz brīdi gan šķita, ka plīsiens ir diezgan liels, taču patiesībā tas kritums tempā tik ļoti liels nemaz nebija, kaut arī sekundes piecas uz kilometru lēnāk arī beigās kopā savāc diezgan lielu laika sprīdi.
Taču līdz skrējiena beigām īpašas izmaiņas vairs situācijā trasē nenotika - biju atradis sev atbilstošu tempu, lietuviešus redzēju vien pa lielāku gabalu taisnajos posmos, aiz muguras īsti neviena nebija, vieglāk nepalika, bet par laimi arī jūtami grūtāk ne. Izskrienot uz pēdējā pārsimts metru garā taisnā posma pirms finiša, izdevās tempu palielināt un finišā ieskriet raitā solī - vismaz par to bija prieks. Trešā vieta finišā, rezultāts tāds pats kā Liepājā - 1h10'40".
Pēdējie metri pirms finiša
It kā labākais no latviešiem, kā dēļ tiku ari pie intervijas Skrundas TV, atkal uzvara komandu vērtējumā, kas deva garšīgu kliņģeri, gluži nejauša paviesošanās gardajā organizatoru pēcballītē, labi noorganizēts pusmaratons, lieliski personīgie un arī ne-tik-ļoti-personīgie līdzjutēji, visticamāk nodrošināta vieta Skrien Latvija 2012 kopvērtējuma trijniekā. Varētu atrast vēl daudz labas lietas, taču tāds patiess gandarījums par pašu skrējienu nebija, jo tāpat kā Liepājā, arī šeit skrēju lēnāk kā pirms gada, kad finišēju ar 15 sekunžu labāku rezultātu. Jā, varbūt var teikt, ka pirms gada bija vēsāks, bija lielāka konkurence un līdz ar to spraigāka cīņa, taču šogad trasē vairs nebija remontdarbu un bija labāk noorganizēta dzirdināšana. Un vispār lēnāk skriet jau reti kad ir patīkami...
Gan rezultāti, gan arī kopējās sajūtas liecina, ka labā skriešanas sajūta un arī nepieciešamais ātrums pēdējos divos mēnešos ir pamazām kaut kur pazuduši. Latvijas Olimpiāde uz kopējā fona gan nedaudz krīt laukā, jo tur tomēr tiku pie jauna personīgā rekorda 5000 metros, un arī pie lieliskām emocijām, taču kopumā jau labu laiku kaut kas nav īsti tā kā gribētos. Var jau būt, ka tas ir tikai mirkļa vājums, un kaut kur un kaut kad ir jābūt arī formas bedrei, pēc kuras nāk atkal pacēlums, taču tik un tā savas pārdomas galvā tas raisa... Pilnīgi iespējams, ka jātiek skaidrībā ar rudens maratona plāniem, un plānveidīgs sagatavošanās posms maratonam ir tieši tas, kas ir vajadzīgs, lai atgrieztu skriešanas prieku. Vai arī risinājums varbūt ir kāds cits. Taču ne jau tāpēc, ka reizēm ir grūti, skriešanai metīšu mieru, jo kā vēsta nedaudz pielabotais teiciens - "mums vēl tāls ceļš skrienams".

5 komentāri :

  1. Asveicu ar 3.vietu. Paldies par uzmundrinājumu uz Ventas tilta.

    Ogre rullē!

    AtbildētDzēst
  2. Tev sanāks veltīt visu atlikušo sportisko dzīvi, lai panāktu Valēriju... un, ļoti iespējams, ka tas pat neizdosies. Labi, neglaimošu, Valēriju tev nepanākt nekā un nekad, jo Valērijs vienkārši trennējies šim sportaveidam jau kopš pamatskolas... Toties Tev ir cerības orientēšanās sportā. Pamanīji "vieglatlēta" E. Bertuka startu? Tev ir visi priekšnosacījumi WOC Garajai distancei. Kā tev šķiet? Ar treneri būtu ierindā? Varētu tikt pie WOC medaļas?

    AtbildētDzēst
  3. Šis ir ļoti sarežģīts jautājums. Kā būtu, ja būtu... Protams, vienmēr jau var mēģināt un skatīties, kas no tā sanāks. Taču vismaz šajā brīdī sevi vairāk redzu un gribu redzēt skrienam pa šoseju nevis pa mežu. Kas zina, kā būs pēc kāda laika - varbūt tad domas mainīsies.

    AtbildētDzēst
  4. Prieks lasīt, ka arī profiem kādreiz uznāk skriešanas apnikums. :) Tas dod papildus motivāciju turpināt skriet.
    Interesanti papētīt kā sevi motivē pasaules līmeņa skrējēji un kādēļ viņi vispār skrien, piemēram, Ryan Hall vai Veslijs Korirs.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Nu, piemēram, Ryan Hall droši vien pārsimts tūkstoši gadā varētu būt diezgan laba motivācija :) Tomēr, ja maratons ir kā darbs, tad droši vien motivācija citādāk meklējama...

      Dzēst

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).