Būtiskākais divtūkstošdivpadsmitajā

Kā savulaik vēl orientējoties pa mežu biju izsecinājis - slikti veikts distances sākums ar labu atlikušo daļu ir prātam daudz patīkamāks par veiksmīgi veiktu distances sākumu ar kļūdu pašās beigās. Tieši tāpat, atskatoties uz šo gadu, līdz ar visām nebūšanām sezonas otrajā pusē pirmajā brīdī gribas domāt, ka kopumā gads nav bijis pārāk veiksmīgs, taču, visu vēlreiz pārdomājot, jāsecina, ka tik slikti nemaz nav bijis. Tāpēc saņēmos un vienuviet sarakstīju šī gada nopietnākos sportiskos notikumus, beigās pievienojot arī kopīgu novērtējumu šai sezonai.

Kā tas viss sākās...

2012.gada 7.decembris bija īpaša diena, jo, pēc vairāk kā 17 gadu būšanas Ogres novada sporta centrā, bija pienācis tas brīdis, kad gaitas Ogres sporta centrā nācās beigt, un kā apliecinājumu tam saņēmu beigšanas apliecību Nr.014671 ar atzīmi, ka esmu "apguvis profesionālās ievirzes izglītības programmu 30V81300 orientēšanās sports". Taisnību sakot, pēdējā laikā Ogres novada sporta centra audzēkņa statusā gan biju ļoti nosacīti, jo kopīgus treniņus tur neapmeklēju un trenera pakalpojumus arī neizmantoju, un arī orientēšanās sportā pēdējos gados esmu bijis arvien mazāk, taču savs labums bija gan man no Ogres sporta centra, gan Ogres sporta centram no manis, un tā nu biju nodzīvojies šeit līdz tam brīdim, kad mans vecums vairs neļāva man būt par sporta centra audzēkni. Taču jebkurā gadījumā tieši Ogres sporta centrs ir tā vieta, kur aizsākās manas sportiskās gaitas.
Viss aizsākās tālajā 1995.gada rudenī (šķiet, tas bija septembris), kad, pieļauju, ka veselības problēmu uzlabošanas dēļ, vai vienkārši sportošanas pēc, vai, iespējams, abu šo iemeslu dēļ mamma mani aizveda uz Ogres sporta centra orientēšanās nodarbībām.

Atelpa pēc maratona

Uzvarēt gan kādreiz arī nenāk par ļaunu

Kopš Frankfurtes maratona pagājušas jau veselas piecas nedēļas; pa vidu pat paspējis sākties un beigties arī novembris - un atelpa no blociņa papildināšanas patiesībā vienkārši ir sakritusi arī ar atelpu no kārtīgas trenēšanās. Maratona sagatavošanās posmā treniņu stundas un kilometri bija gan veicinājuši sportiskās formas augšupeju, bet tāpat pastāvīgā slodze nebija ļāvusi ķermenim pilnvērtīgi atkopties no dažādām mikrotraumām. Tieši tāpēc pēcmaratona dienas un nedēļas bija īstais brīdis, kad ļaut traumām sevi sadziedēt, lai tālāk jau varētu atkal skriet ar pilnu spēku. Ja pavasarī pēc Roterdamas maratona iztiku bez brīvdienām no skriešanas, tad šoreiz centos patiešām ļaut ķermenim atkopties, un pirmās pēcmaratona nedēļas kopsavilkuma ailītē stāv ieraksts, ka nedēļā pieveikti vien trīsdesmit astoņi kilometri. Turpmākās novembra nedēļas jau kustējos nedaudz vairāk un biežāk, taču tik un tā 120-130 kilometri nedēļā tāds nieks vien šķita, ja salīdzina ar pirmsmaratona divsimts un vairāk kilometriem nedēļā.