Roterdamas maratons

Jau vakarā pēc mana iepriekšējā maratona Amsterdamā pērnā gada oktobrī radās doma, ka arī pavasarī vajadzētu atgriezties Nīderlandē un startēt Roterdamas maratonā. Kaut arī ziemas laikā tika apsvērti vēl vairāki varianti, tomēr galu galā izvēle palika nemainīga, un par pavasara maratona starta vietu tika izvēlēta Roterdama. Priekšnoteikumi par labu šai izvēlei bija tie paši vecie - daudz dalībnieku (~7500), līdzena un ātra trase (maratonu statistikas vācēji to ierindo pat ātrāko trašu TOP5), kā arī samērā viegla nokļūšana.
Treniņu cikls šim maratonam iesākās visai veiksmīgi, ņemot vērā, ka ziema Latvijā bija iekavējusies ar atnākšanu un līdz pat janvāra sākumam treniņos skriet varēja ar pilnu atdevi bezsniega apstākļos. Jau tad biju izlēmis, ka, lai arī visnotaļ augsts, tomēr lielais mērķis pavasara maratonā varētu būt paskriet zem divām stundām un divdesmit minūtēm. Pirmā treniņu posma nobeigumā kā labs apliecinājums tam, ka kaut kāda sportiskā izaugsme ir vērojama, bija jauns personīgais rekords pusmaratonā Sicīlijā. Atgriežoties Latvijā, gan nokļuvu lielā salā un sniegā, līdz ar to treniņu režīms piedzīvoja pārmaiņas - nu skriešana galvenokārt notika manēžā.  Neskatoties uz to, kilometri maratonam krājās itin labi, vien varbūt maratonam specifiskāks ātruma darbs pirmās nedēļas, sākot skriet pa manēžu, nedaudz izpalika.
Ziemai pamazām atkāpjoties, arī treniņi arvien vairāk tika skrieti ārpus telpām, arī treniņu kvalitāte pieauga un maratona datums tuvojās arvien vairāk. Treniņos uzrādītie laiki gan liecināja, ka 2:20 mērķis laikam īsti reāls nav, un drīzāk būtu jādomā par to, lai izdotos vismaz noskriet ātrāk kā Amsterdamā. Galu galā, lai būtu arī citi mērķi ko Roterdamā sasniegt, pamazām pat izveidojās vesels saraksts ar mērķiem:

1. Paskriet zem 2:20:00;
2. Iekļūt Latvijas maratonistu visu laiku TOP10 sarakstā, kur būtu jāskrien zem 2:20:30; 
3. Paskriet zem 2:22:00, ar ko tiktu izpildīts LVS noteiktais normatīvs sporta meistara kvalifikācijai maratonā; 
4. Uzlabot savu personīgo rekordu 2:22:29; 
5. Pārspēt Amsterdamas maratona uzvarētāju sieviešu konkurencē, kas Amsterdamā no manis aizmuka pēdējos piecos kilometros un bija galvenā favorīte arī Roterdamā.

Tā nu apņēmības pilns ar veselu kaudzi mērķiem azotē devos uz Roterdamu. Jau pēdējās dienas pirms došanās uz maratonu tapa skaidrs, ka maratona diena būs ļoti vējaina, kas nozīmētu vien to, ka vējš varētu būt nopietns traucēklis jebkādu rekordu vai mērķu sasniegšanai, bet laikapstākļiem jau nepavēlēsi un galu galā grūti jau būs visiem.
Ņemot vērā, ka pērn Amsterdamā biju sasniedzis puslīdz cienīgu rezultātu, Roterdamas maratona rīkotāji bija atvēlējuši iespēju gan startā stāvēt 'A' sektorā uzreiz aiz top skrējējiem, gan arī īpašu telti blakus startam, kur bija iespējams pārģērbties, atstāt mantas un arī iesildīties tai blakus. 'A' sektorā startējošie tika uz norādēm dēvēti par sub-top skrējējiem, līdz ar to tas noteikti ir labs motivators sasniegt vismaz tādu līmeni, lai justos nedaudz īpašāk aprūpēts, kā ikdienišķais maratonists. Un zinot to, ka top atlētiem bija gan pārģērbšanās iekštelpās, nodrošināta ēdināšana, dzīvošana un vēl sazin kas, vēl jo lielāka motivācija ir censties sasniegt tādu līmeni rezultātos, lai uz šādiem lielajiem maratoniem varētu braukt jau top atlētu godā.

Maratona EXPO

Tā nu pirmsmaratona dienā maratona EXPO tiku pie sava sub-top numura un glīta krekliņa piemiņai no maratona. Nedaudz pastaigājot arī pa Roterdamas centru, jau  varēja just, ka ir mazas cerības, ka solīto vēju pilsētas apbūve spēs īpaši piebremzēt, jo vējš bija jūtams arī pašā pilsētas centrā, kur mājas bija no visām pusēm. Vēju pamatīgi jutu arī pēcpusdienas divdesmit minūšu skrējienā, kad brīžiem pūta tā, ka karogi mastos bija 'pilnās burās', kas nozīmēja, ka maratonā skriešana grupā būs vienīgais variants kā vismaz mēģināt paglābties no vēja. Vēlāk vakarpusē uz vēlajām makaronu pusdienām (pasta-party) mūs uzaicināja vēl viens Latvijas pārstāvis Roterdamas maratonā - Mareks Šīrants (VSK Noskrien biedri viņu pazīst kā sm72). Un tad nu ar makaroniem vēderā un maratona gaidām galvā līdz maratonam bija atlikusi vairs tikai viena nakts.
Maratona rītā, nedaudz pamainot ierasto maratona rīta kārtību, devos desmit minūšu pamošanās/muskuļu iekustēšanās skrējienā (pirms pusmaratoniem šādu kārtību jau piekopju kādu laiku, bet maratona rītā šāds skrējiens ir pirmo reizi). Pēc tā nelielas brokastis viesnīcā, un tad jau dodamies uz metro, lai nokļūtu līdz starta vietai. Braukšana ar sabiedrisko transportu maratona rītā man arī ir kas jauns, jo iepriekš esam dzīvojuši gan tuvu startam, lai nokļūšanu līdz startam varētu izmantot kā iesildīšanos pirms starta. Nu dzīvojam 20 minūšu brauciena attālumā no centra, līdz ar to metro ir vienīgais variants kā tikt līdz startam. Toties brauciena laikā ir lieliska iespēja sajust to, ka notiek maratons - ar katru pieturu sporta drēbēs un apavos tērpti pasažieri kļūst arvien vairāk, līdz pēdējās pieturās vagons ir cilvēku piebāzts. Nosmejos, ka labi vien, ka tik tālu dzīvojam, jo vismaz esam dabūjuši apsēsties. Pēcāk pārkāpjam otrā metro maršrutā, kurā, nobraucot vēl vienu pieturu, aizvizināmies līdz pašam startam.

Slavenās Roterdamas 'kubu mājas'

Nonākot līdz startam, atvados no savas līdzjutējas un dodos uz sup-top skrējēju starta telti. Pirms iekšā iešanas vēl pamanu Ilonu Marheli, kas izrādās arī skries un ir ieradusies pēc olimpisko spēļu normatīva. Līdz startam vēl atlikusi aptuveni pusstunda, nolieku mantas, pārģērbjos un izmantoju iespēju nedaudz arī paskriet . Neiztrūkstošais tualetes apmeklējums pirms starta, un tad jau pamazām var dzirdēt aicinājumus stāties uz starta līnijas. Aši novelku jaku, aizbāžu aiz šortiem līdzpaņemtās trīs HIGH5 IsoGel enerģijas želejas (vēl viena tika atstāta Zanei, ko iedot man distances otrajā pusē). Želejas gan īsti negrib turēties kā nākas, jo parasti maratonā esmu līdzi ņēmis divas, piedevām biju piemirsis arī paņemt leikoplastu ar ko tās pielīmēt, lai labāk turās. Taču galu galā esmu kaujas gatavībā. Vēl nedaudz iekustinu kājas un dodos iekšā turpat kur sildās top atlēti. Tiesneši gan mani ātri sazīmē un tieku aizdzīts aiz lentas uz 'A' sektoru pie pārējiem mana kalibra sportistiem.
Minūti pirms starta arī ātrie skrējēji tiek sadzīti pirms starta līnijas, mūsu sektoru norobežojošā lenta tiek novākta un visi saspiežas tuvāk starta līnijai. Āfrikas meitenes, kas augumā pavisam nelielas, vēl sāk satraukties, lai viņām pārāk nespiežas virsū, bet citādi visi stāv (arī es kādā desmitajā rindā) un pacietīgi gaida startu. Vēl paspēju pamest skatienu apkārt un novērtēt, ka arī šoreiz esmu viens no garākajiem augumiem šajā starta zonā. Un tad jau atskan starta šāviens un arī mans ceturtais maratons var sākties. Fonā skan īpaši Roterdamas maratonam izveidotā mūzika, un uz brīdi sajūta ir tik emocionāla, dzirdot šo mūziku un esot starp  daudzjiem skrējēju tūkstošiem, ka pilnīgi asaras sariešas acīs. Taču ar emocijām ātri tieku galā un cenšos pamazām ieiet ritmā, kas pirmos pārdesmit metrus vēl nav tik viegli, jo sportisti vēl nav izretojušies un nākas meklēt skriešanai brīvākas vietas.
Atšķirībā no pēdējā laikā ierastās skriešanas sacensībās bez pulksteņa šoreiz esmu aplicis pulksteni, jo, zinot, ka startā vējš būs mugurā, var itin viegli pārķert startu, piedevām organizatori mājas lapā bija minējuši, ka pulkstenis trasē būs tikai ik pēc pieciem kilometriem, līdz ar to pirmos kilometros vismaz aptuveni nokontrolēt tempu varētu pēc sava pulksteņa, citādi vēl sanāktu līdzīgi kā Amsterdamā, kad sāku tik prātīgi, ka pirmie pieci kilometri bija teju 30 sekundes lēnāki kā pēc tam visi atlikušie piecu kilometru intervāli. Realitātē gan pirmos piecus kilometrus pulksteņi trases malā stāv, un man pēc sava pulksteņa īstas vajadzības nav. Pirmajā kilometrā ar pulksteņiem un laiku gan sanāk neliels pārpratums, ko sapratu tikai pēc finiša - pirmā kilometra atzīme liecināja, ka kilometrs pieveikts 3'23", taču nebiju ņēmis vērā, ka, kā liecina beigu rezultāti, faktiski starta līniju biju šķērsojis piecas sekundes pēc starta šāviena, līdz ar to pirmo kilometru reāli biju pieveicis 3'18".
Otrā kilometra sākumā mans ne pārāk stabilā želeju novietošanas konstrukcija aiz šortu gumijas neiztur slodzi, un viena želeja noslīd gar kāju un paliek kaut kur uz asfalta. Tā nu esmu palicis ar divām želejām, no kurām viena ar kofeīnu paredzēta vien lietošanai kādā 35.kilometrā. Tad nu saprotu, ka būs svarīgi no Zanes paņemt pie viņas atstāto želeju, citādi viss mans ieplānotais želejošanās grafiks būs jāmaina. Otrais kilometrs nāk ne tikai ar želejas pazaudēšanu, bet ar manu pārsteigumu par to, ka šķērsojamais Erasmusbrug tilts sevi piesaka ar jūtamu kāpumu - vēl gan tikai sākums un spēka ir daudz, tomēr tilts ir pirmais iemesls, lai teiktu, ka nav gluži tā, ka kāpumu šajā trasē nav vispār.

Kaut kur uz tilta noteikti esmu arī es

Uz tilta jau ir jūtams arī vējš, kur nevis kā solīts pūš no muguras no ziemeļiem, bet vairāk ir iegriezies austrumu, ziemeļaustrumu virzienā, līdz ar pavēja vietā ir jūtams sānu vējš. Joprojām skrējēju priekšā ir gana daudz, kā nekā pēdējās dienās publicētajā top skrējēju sarakstā bija ap 40 sportistiem, piedevām klāt vēl jāskaita tempa turētāji, kas domājams bija vēl vismaz padsmit. Tāpat priekšā ir arī tie, kam startā spēka ir bijis tik daudz, ka sevi piebremzēt nav bijis iespējams un startā ir sākts krietni ātrāk par savu vēlamo tempu. Jebkurā gadījumā pirmos kilometrus ar ko kopā skriet ir. Arī pirmie kilometri laika ziņā aizrit gluži vienmērīgi 3'18"-3'17"-3'20". Ap piekto kilometru pagriežamies austrumu virzienā un vējš pretī sāk pūst vairāk kā jūtami. Par laimi vējainais posms te ir vien aptuveni kilometru garš, bet līdz ar vēju jau notiek neliela pārgrupēšanās un visi dalībnieki cenšas izmantot sāncenšu augumus, lai slēptos no vēja. Es gan esmu palicis vairāk viens pats, priekšā skrienošā grupiņa nedaudz sāk attālināties, bet īsti pārslēgties un viņus piedzīt nevaru. Turpretī manu muguru cītīgi par aizsegu izmanto kāds cits skrējējs, kurš uz sevis vēju nemaz negrib uzņemt.
Piektais kilometrs tiek sasniegts 16'45" - pusminūti ātrāk kā pirms sešiem mēnešiem Amsterdamā, bet vēl prātā ir 2:20 finiša mērķis un, lai sasniegtu to, katrs piecu kilometru intervāls būtu jāveic 16'35". Īsi pēc piecu kilometru atzīmes pagriežamies rietumu virzienā un nu vējš ir mugurā. Tā, protams, skriet ir patīkami. Ārā ir apmācies un ap +8 grādiem, bet ja vēja nav tad sajūtas ir ļoti komfortablas. Ap sesto kilometru ir pirmā dzirdināšana, kur manā aizsegā skrienošajam skrējējam uzrodas savs dzirdinātājs, kas viņam arī turpmākā skrējiena laikā ik pa laikam deva iepriekš sagatavotus dzērienus. Laikam jūtoties vainīgs, ka ir izmantojis mani par aizsegu vējā, padzēries pats viņš pasniedz savu pudeli arī man, un tā kā dzert jau nedaudz gribās, tad neatsaku un viņa balto dziru nedaudz nobaudu arī es.
Organizatoru sarūpētajā dzirdināšanā ir vien ūdens, un beigās daži galdi ar Extran enerģijas dzērienu. Ūdens tiek pasniegts papīra glāzītēs, taču tajās pa virsu vēl uzlikta tāda kā maza švammīte - to organizatori iepriekš bija prezentējuši kā īpašo dzeršanas sistēmu, lai vairāk ūdens tiku mutē nevis izlaistīts skrienot, taču esmu pieradis dzert glāzi saspiežot, un ar švammi glāzē sanāk, ka, to saspiežot, neko daudz padzerties vispār nevaru, un turpmākās reizes jau cenšos pirms padzeršanās švammi izmakšķerēt laukā, kā rezultātā gan nākas saslapināt rokās esošos cimdus un vēlāk vējā   slapjos cimdos rokas brīžiem sāka salt.
Ap septīto kilometru ir neliels turp-atpakaļ posms, kur novērtēju pretī skrienošos ātrākos sportistus. Redzu arī, ka pirmā sieviete pārsteidzoši ir diezgan tālu priekšā. Drīz vien ar manu ceļa biedru, kas mani bija padzirdījis, apdzenam pāris skrējējus un noķeram 3-4 cilvēku grupiņu, kas bija atrāvusies vējainajā posmā. Līdz pat aptuveni trīspadsmitajam kilometram nu skrienam nedaudz kuplākā grupiņā, ik pa laikam kādu pieķerot, un tā kā vējš joprojām vairāk pūš no muguras tad skriešana ir tīri komfortabla. Desmit kilometru atzīme tiek sasniegta 33'16", kas nozīmē, ka uz vēja rēķina otrie pieci kilometri ir veikti aptuveni 16'31". Ap 13.km ir arī kuplāks līdzjutēju pulks gar trases malām, un drīz vien pamanu, ka arī Zane ar karogu vicinās un uzsauc ko uzmundrinošu - personīgie uzmundrinājumi tomēr vienmēr ir patīkamāki.

Priekšā kārtējais apdzenamais

Drīz vien pēc tam, atkal pagriežamies austrumu virzienā, un nu vējš ir tik stiprs, ka temps jūtami krītas un neviens arī īsti negrib uzņemties vadību grupai. Pie sevis vēl prātā nosmejos, ka vējš droši vien tik stiprs dēļ helikoptera, kas lidinās gaisā un filmē maratonu. Pieķeram vēl dažus pa vienam skrienošos un mūsu grupiņa turpina pieaugt apmēros. Tā kā līdz 15.km atzīmei pa vēju sanācis skriet tikai nedaudz vairāk par kilometru, tad kārtējā 5 kilometru intervāla kopējo tempu, tas vēl nav paspējis pārāk ietekmēt - 16'35" un kopējais 15 kilometru laiks 49'51", kas ir par apaļu minūti ātrāk kā piecpadsmit kilometri Amsterdamā.
No sešpadsmitā līdz astoņpadsmitajam kilometram vējš atkal vairāk pūš no mugurpuses un atkal kļūst nedaudz vieglāk. Pa vidu vēl otrreiz paspēju ieraudzīt Zani, bet drīz vien atkal iegriežamies tieši vējā, un nu arī iela ir platāka līdz ar to sajūta it kā skrietu pret sienu. Atkal tempa izmaiņas jūtamas dramatiski, un šoreiz grupas vadību esmu uzņēmies es. Īsti neviens garām skriet negrib, un nākas visu vēju uzņemt uz sevis, kaut arī grupā nu jau ir vismaz desmit skrējēji. Pie 20.kilometra izdzeru savu pirmo HIGH5 želeju, vēl cerot, ka tā papildus plānotajam barošanās grafikam, arī iedos kādu tūlītēju efektu, lai būtu vieglāk cīnīties ar vēju.
Divdesmitā kilometra atzīme liecina, ka kārtējais piecītis pieveikts 16'49" (tātad vējš sāk ietekmēt tempu), un pusdistancē pulkstenis rāda 1:10:26 (tīrais laiks arī te bija 5 sekundes mazāks) un tapa skaidrs, ka 2:20 mērķis, kas vēl pie piecpadsmitā kilometra šķita vēl teorētiski iespējams, šodien noteikti izpildīts netiks.
Līdz pat 24.kilometram turpinājās cīņa ar pretvēju. tās laikā paspējām apdzīt vēl vairākus skrējējus, to vidū arī otrajā vietā esošo sieviešu skrējēju ar viņa tempa turētāju, kuriem vējš, tā vien šķiet, radīja milzīgas problēmas. Katrā ziņā piecu kilometru posms no 20.-25.kilometram noteikti bija vējainākais visā trasē, par ko liecina arī jūtami lēnāks temps lielākajai daļai top sportistu, apskatot viņu starplaikus. Arī man šis bija lēnākais intervāls ar laiku 17'04" un vidējais intervāla temps bija nokritis līdz 3'25".

Trasē

Pie divdesmit piektā kilometra atzīmes bija kārtējā dzirdināšana, un kā parasti tas nozīmēja arī to, ka skrējēju rīcība kļuva nedaudz haotiska - cits aktīvi centās mainīt savu novietojumu grupā, lai nenokavētu savu pudeli, cits vienkārši mēģināja tikt ātrāk pie glāzītēm. Tā arī viens no man priekšā skrienošajiem nepaspēja satvert pēdējo glāzīti un palika bez dzeramā. Saprotot, ka gan jau mums ar viņu vēl būs kopā jāstrādā, lai maratonu pieveiktu, savu pusizdzerto glāzi padevu viņam.
Taču visas manas cerības, ka grupa turpinās kopīgi cīnīties ar vēju un kopīgi deldēt atlikušos maratona kilometrus, visai drīz izzuda. Līdz ar dzirdināšanu grupa pašķīda - daži atkrita atpakaļ, savukārt sportists, kurš vēl maratona sākumā man bija devis dzert no savas pudeles, jūtami pielika soli un sāka attālināties. Tajā brīdī arī bijām nonākuši atpakaļ pie Erasmusbrug tilta, un nu jau no grupas īsti vairs nebija ne vēsts un skrēju viens. Vējš pūta nedaudz iesāņus, bet visnotaļ pretī, un tam klāt pieplusojot tilta kāpumu, kas nu likās vismaz Vanšu tilta cienīgs, skriet kļuva pavisam grūti. Tilta augstāko punktu pārvarot, nu ceļš veda lejup un daļa atkritušo sportistu mani atkal pieķēra, bet drīz vien viņi atkrita atkal.
Atgriežoties pavisam tuvu starta/finiša zonai trases 27.kilometrs veda caur tunelim, kur sākumā bija diezgan pastāvs lejupskrējiens un pēc tam tāds pat kāpums uz augšu. Trases sākumā bija vēl vismaz viens šāds tunelis līdz ar to papildus tilta radītajām profila izmaiņām, arī tuneļi nedaudz izsita no ritma. Tunelis gan vienā ziņā bija labs - tur nebija vēja, un papildus tam tunelī iekšēja atradās vesels bungu orķestris (gar trases malām visā tās garumā kopumā bija kādas padsmit dažādas mūziku spēlējošas apvienības), kas nedaudz uzkurināja sagurušos ķermeņus un prātus.

27.kilometrs (fonā var atrast arī mani)

Drīz vien pēc tuneļa ar acīm sāku meklēt Zani, jo bijām sarunājuši, ka te viņa man vajadzības gadījumā iedos želeju. Par laimi Latvijas karogu pa gabalu varēja redzēt itin labi un pie želejas veiksmīgi tiku, kura pēc aptuveni diviem kilometriem arī nonāca manā vēderā. Skriešana gan nu bija kļuvusi nedaudz citādāka - vējš joprojām pūta gana stipri, bet grupa bija izjukusi, un, saprotot, ka vienam vēl nāksies pieveikt atlikušos piecpadsmit kilometrus, vienīgais kas līdzēja neatslābt bija iepriekš no mūsu grupas aizmukušais sportists, kurš no vairs tik ļoti arī neattālinājās. Drīz vien apdzinu kārtējos divus skrējējus, kam uzņemtais ātrums bija kļuvis par grūtu, bet man bija jāturpina strādāt, kaut arī jutu, ka kājas jau ir sagurušas, un brīžiem pat šķita, ka tālu vairs nav līdz kreisās kājas augšstilbs aizmugurē sāktu rauties krampī - par laimi tas nenotika. No ilgās skriešanas pretim vējam man bija arī kļuvis pavēsi. Īsi pirms 30.kilometra atzīmes papildu enerģijas lādiņu iedeva skanošā Black Eyed Peas dziesma I Got A Feeling, no kuras tieši tajā brīdī skanēja vārdi Let's do it! Let's do it! un tad nu centos tos pie sevis atkārtot, lai piedotu papildu sparu. Pie trīsdesmitā kilometra gan temps salīdzinājumā ar iepriekšējo piečuku daudz pieaudzis nebija, kas noteikti norakstāms gan uz tiltu, gan tuneli, gan arī nu jau skriešanu vienatnē.
Pēc 30.kilometra trase sāka virzīties apkārt lielam parkam/mežam, un te par laimi no visām pusēm bija koki, kas jūtami slāpēja vēju. Mīnuss gan bija tas, ka tā kā tā vairs nebija pilsēta, tad arī cilvēku, kas uzmundrina, bija krietni mazāk, vienīgi vietām bija izvilktas tumbas, kurās skanēja mūzika. Meža posmā kārtējo reizi apdzinu piekusušos, un jutu, ka arī mani motivējošais skrējējs nu jau vairs ne tikai nepalielināja pārsvaru, bet pamazām viņam sāku tuvoties, un tas bija kārtējais signāls, lai neļautu sev atslābt. Pēc 32.kilometra noteicu sev, ka vairs jau tikai desmit kilometri līdz finišam, un šeit psiholoģiski arī palīdzēja tas, ka, gatavojoties maratonam, vairākas reizes biju skrējis tempa desmitniekus uz sagurušām kājām, līdz ar to vienā ziņā sajūtas bija gandrīz pazīstamas.
Nākamais psiholoģiskais lādiņš nāca pie trīsdesmit trešā kilometra, kur bija izvietoti divi lieli ekrāni, un līdzjutēji bija varējuši atstāt saviem atbalstītājiem adresētas ziņas, kas parādās uz ekrāna, skrienot tiem garām. Kaut arī pats biju pēdējā dienā pirms izbraukšanas atstājis īsu ziņu, zinot, ka būs grūti un sevi jāuzmundrina, Zane ar ziņas atstāšanu bija pasteigusies nedaudz ātrāk un saņemt viņas rakstītu uzmundrinājumu bija negaidīts un tajā brīdī ļoti pacilājošs pārsteigums.
Īsi pirms 35.kilometra trase izgriezās no parka, lai izmestu nelielu ~1km garu loku pa pilsētu. Tur garām paskrēju diviem tempa turētājiem, kas bija turējuši tempu pirmajai sievietei. Uz brīdi galvā pazibēja doma, ka tad jau varbūt esmu sācis tuvoties arī sieviešu līderei, bet kā finišā izrādījās viņa šoreiz bija bijusi ārkārtīgi ātra. Uzreiz pēc 35.kilometra atzīmes (kārtējais 5 km posms bija veikts 16'43") apdzinu gan savu ilglaicīgo šī maratona cīņu biedru, kas bija mani motivējis skriet pēdējo 5-7 kilometru garumā. Te arī notiesāju savu pēdējo želeju ar kofeīnu. HIGH5 želejas biju lietojis arī iepriekš, taču līdz šim ar kofeīna piedevu nebiju testējis. Grūti gan teikt, cik liels tieši kofeīnam bija pienesums, bet katrā ziņā pēc šīs pēdējās spēka tikt līdz galam bija, un tāpēc droši vien tik un tā manu pateicību ir pelnījusi Linda no izturibai.lv, kas mani pierunāja pamēģināt arī kofeīnu saturošo želeju.
Trīsdesmit piektais kilometrs arī nozīmēja to, ka līdz finišam bija atlikuši vairs tikai 7 kilometri. Kāds noteikti teiktu, ka septiņi nemaz nav nekāds 'vairs', bet gan 'vēl', taču puse no maratona tiek pieveikta galvā, un tieši tāpēc priekš sevis jelkāds atlikušo kilometru daudzums būtu apzīmējams tikai un vienīgi ar 'vairs'.
Vairs seši kilometri un atkal esmu trāpījis pretvējā. Apdzenu vēl divus noplīsušos, bet pašam jau arī nav nemaz viegli. Ap 37.kilometru sanāk skriet garām kaut kādai atpūtas vietai pie ezera, kur ezera dēļ viss ir klajāks, un vējš atkal iepūš ne pa jokam. Šeit sāku rēķināt, ka līdz finišam ir vairs nedaudz vairāk kā pieci kilometri un, lai iekļautos zem personīgā rekorda tie jāpieveic vien nedaudz vairāk kā 18 minūtēs, kas nu jau šķiet visai reāli paveicams, jo uz priekšu vēl kustos. 38.kilometrā vēl viens sieviešu līderes tempa turētājs tiek apdzīts. Īsi pēc tam trases malā man uzmundrinājuma vārdus uzsauc Ilonas personīgais līdzjutējs. Līdz beigām pavisam maz.
Pēdējie nedaudz vairāk kā trīs kilometri izveidoti tā, ka sanāk skriet pretim tiem, kas vēl tikai ap trases trīsdesmito kilometru. Sestdien jokojoties nospriedām, ka te varētu satikties, un patiesi drīz dzirdu, ka 'Aiziet!' man uzsauc Mareks (sm72), un paspēju vien saskatīt viņa zili-dzelteno formu, kas pazib gar acīm. īsi pēc tam jūtu, ka kreisajā pēdā iemetas neliels krampis, taču par laimi tas praktiski uzreiz atlaiž.
Trīsdesmit devītais kilometrs, pēdējā dzeršana un tad jau četrdesmit kilometru atzīme. Pulkstenis tur rāda 2:14:16 (kārtējais piečuks 16'51" - atkal pretvējš droši vien paņēmis dažas sekundes) un saprotu, ka līdz finišam jātiek 7'44" laikā un būšu paskrējis zem 2:22. Nu jau vairs īsti šaubas nerodas par to, ka pēdējos divos kilometros varētu tā noplīst, lai šo mērķi nesasniegtu, un arī tas droši vien piedod papildu apņēmību cīnīties līdz galam vēl sparīgāk. Atceroties to, ka spēcīgi finišējot pēcmaratona atjaunošanās paiet daudz vieglāk, cenšos vēl nedaudz pielikt soli, lai gan kājas jau ir galīgi tukšas. Te vēl pēdējo reizi paspēju apdzīt vienu sportistu - skrējēju, kurš ar septiņtūkstošo numuru lielā tempā mūs apdzina trešajā kilometrā.

Arī pēc finiša sportisti cenšas būt zolīdi - atkritumus miskastēs vai tām līdzīgās vietās

Četrdesmit pirmā kilometra zīme, īsi pēc tā arī uz asfalta uzkrāsots, ka līdz finišam atlikuši 1000 metri, pēdējais pagrieziens pirms finiša un tad jau zīme 500m līdz finišam. Līdzjutēju troksnis kļūst arvien skaļāks, atlikušo metru skaits uz norādēm kļūst arvien mazāks un finiša arkai izskrienu cauri, kad tā rāda 2 stundas 21 minūti un 35 sekundes. Pēdējos 2.2 kilometrus pat ir izdevies noskriet ar vidējo tempu pavisam nedaudz zem 3'20". Tikai pirmdienas vakarā atgriežoties mājās uzzinu, ka esmu finišējis 40.vietā ar neto laiku 2:21:30 (rezultāti, oficiālie foto), kā smejos, otrais no sievietēm, jo mana Amsterdamas konkurente šoreiz bija parādījusi izcilu sniegumu un ar rezultātu 2:18:57 kļuva par visu laiku ceturto ātrāko sieviešu maratonisti.

Pēcmaratona maltīte jau gandrīz notiesāta

Pēc finiša tieku līdz teltij pēc mantām, pārģērbjos, padzeros un dodos laukā pie Zanes. Kopā vēl sagaidām līdz nofinišē Mareks, atdodam viņam somu un dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Kājas ir tukšas, bet, šķiet ir labāk kā pēc finiša Amsterdamā. Katrā ziņā toreiz arī pēdējos divos kilometros vairs galva īsti nestrādāja, šoreiz vairāk vai mazāk, bet situāciju kontrolēju. Kā jau ierasts vakarā pēc maratona vēl bija gana daudz spēka, lai izstaigātu pilsētu (Roterdama man patika ļoti, pateicoties tās mūsdienīgajai, daudzveidīgajai un reizē neparastajai arhitektūrai), toties pēcmaratona rītā kājas vairs nebija īsti staigājamas.

Finišētāja sertifikāts

Pārskatot sākumā uzskaitītos mērķus varu teikt, ka divi no pieciem ir izpildīti pilnībā. Jauns personīgais rekords, kā arī sporta meistara normatīvs nu ir rokā. Latvijas visu laiku ātrāko maratonistu sarakstā esmu pakāpies par divām vietām un nu ieņemu piecpadsmito vietu, savukārt gan 2:20, gan sieviešu līderes apdzīšana šodien pa spēkam man nebija. Kādas sekundes noteikti var norakstīt uz vēja rēķina, taču domāju, ka īpaši ātrāk par 2:21 arī bezvēja apstākļos diezin vai būtu izskrējis. Taču labi vien ir, ka visi mērķi nav sasniegti - vismaz nākamreiz mērķu sarakstā daži ieraksti būs iekļuvuši automātiski, kā neizpildītie no citām reizēm. Piedevām esmu jau izdomājis vēl vienu - noskriet ar vidējo ātrumu virs 18 km/h, kas būtu rezultāts 2:20:39.
Pārsteidzošā kārtā pēc maratona nu ir tāda patīkama gandarījuma sajūta. Kaut arī lielais mērķis varbūt arī ir palicis neizpildīts, tomēr ir prieks, ka vismaz personīgais rekords ir labots, un treniņi tātad nav bijuši velti, kaut arī pēdējās nedēļas pirms maratona arī šis rezultāts nešķita tik ļoti reāls. Funkcionāli domāju, ka biju maratonam gatavs, par ko liecina psiholoģiski salīdzinoši vieglā beigu daļa, tas, ka būtībā pēdējos 16 kilometrus spēju skriet viens pats, kā arī tas, ka izdevās noskriet gana vienmērīgu skrējienu, kur otrā puse bija tikai nedaudz lēnāka kā pirmā (1:10:21 pret 1:11:09). Kaut gan negatīvi spliti ar ātrāku otro pusi noteikti būtu vēlamāki, tomēr, iespējams, tas bija ne tik reāli izpildāmi šādā reizē, kad vējš vairāk diktēja tempa izmaiņas, ne tik daudz pats sportists. Joprojām arī jūtu, ka ātrums ir tas, kas jūtami pietrūkst augstvērtīgākam rezultātam. Protams, vēl ir tikai sezonas sākums, un esmu vairāk kā pārliecināts, ka sezonas beigās, kad sacensību ātrumā būs skriets jau daudz vairāk, maratona rezultāts pie līdzvērtīga ieguldītā darba varētu būt vismaz minūti ātrāks, ja ne pat vairāk. bet vai patiesi tā arī būs to jau tikai varēs pārbaudīt nākamajā reizē. Un, jā, kaut arī maratona finišs ir vēl tikai trīs dienas aiz muguras, arī par nākamo maratonu jau esmu sācis domāt - Berlīne, Frankfurte, Valensija, Eindhovena ir tikai daži no variantiem. Bet rudenī maratonu noteikti skriešu!