Atelpa pēc maratona

Uzvarēt gan kādreiz arī nenāk par ļaunu

Kopš Frankfurtes maratona pagājušas jau veselas piecas nedēļas; pa vidu pat paspējis sākties un beigties arī novembris - un atelpa no blociņa papildināšanas patiesībā vienkārši ir sakritusi arī ar atelpu no kārtīgas trenēšanās. Maratona sagatavošanās posmā treniņu stundas un kilometri bija gan veicinājuši sportiskās formas augšupeju, bet tāpat pastāvīgā slodze nebija ļāvusi ķermenim pilnvērtīgi atkopties no dažādām mikrotraumām. Tieši tāpēc pēcmaratona dienas un nedēļas bija īstais brīdis, kad ļaut traumām sevi sadziedēt, lai tālāk jau varētu atkal skriet ar pilnu spēku. Ja pavasarī pēc Roterdamas maratona iztiku bez brīvdienām no skriešanas, tad šoreiz centos patiešām ļaut ķermenim atkopties, un pirmās pēcmaratona nedēļas kopsavilkuma ailītē stāv ieraksts, ka nedēļā pieveikti vien trīsdesmit astoņi kilometri. Turpmākās novembra nedēļas jau kustējos nedaudz vairāk un biežāk, taču tik un tā 120-130 kilometri nedēļā tāds nieks vien šķita, ja salīdzina ar pirmsmaratona divsimts un vairāk kilometriem nedēļā.
Pēc katra maratona parasti rodas idejas, ko vajadzētu darīt citādāk, ka cītīgāk jāstrādā pie sava ātruma, ka vairāk jāskrien maratona tempā, un aizvadītās nedēļas jau atkal centos vairāk pie tā piedomāt. Visas labās domas gan parasti sabrūk brīdī, kad uzrodas aukstums un pirmais sniegs, un top skaidrs, ka arī visām vēlmēm savus šķēršļus var likt arī laikapstākļi. Šodien gan nospriedu, ka ja ārā ir sniega nav daudz un temperatūra turās ap 0 grādiem, bet asfalts ir sauss un tīrs no sniega un kājas neslīd, tad tādu ziemu varu arī pieciest - ātrā skriešana tad nav tik patīkama kā siltākā laikā, bet ar visu var sadzīvot.
Laba pārmaiņa no Latvijas rudens bija arī dažas dienas Stambulā, kur biju devies, lai izmantotu savas sākotnēji Stambulas maratonam pļānotās biļetes. Maratons bija bijis jau nedēļu agrāk, taču vietām maratona trasi apzīmējošās zilās svītras uz asfalta bija palikušas, un vispār pēc vēsā rudens Latvijā dažas dienas tur paskriet šortos un īsajā krekliņā +16 grādos bija visnotaļ patīkami.
Visbeidzot vēl viens pieminēšanas vērts pasākums novembrī bija skriešanas seriāla "Skrien Latvija" noslēgums Kuldīgā, kur tika sveikti labākie skrējēji gan individuālā, gan komandu vērtējumā. Pēc pērnā gada trešās vietas Skrien Latvija kopvērtējumā šogad biju pakāpies vienu vietu augstāk, un šo Skrien Latvija sezonu noslēdzu otrajā vietā. Taču Kuldīgā tiku arī pie dalīta uzvarētāju kausa, jo komandu vērtējumā, ne brīdi visas sezonas laikā neļaujot apdraudēt mūsu pozīcijas, pie pirmās vietas tikām ar "VSK Noskrien" komandu. Pasākums Kuldīgā bija patiešām labi noorganizēts - skaidrs, ka kuldīdznieki var godam sarīkot ne tikai pusmaratonu, bet arī balli, un kā labs saldais ēdien ballei bija arī nākamās dienas koptreniņs ar daļu no VSK Noskrien biedriem pa Jelgavas jauno tiltu un promenādi - līdz ar to var teikt, ka šī gada skriešanas sezona tika noslēgta godam - gan ar balli, gan ar balvām, gan ar skriešanu.

Ar Skrien Latvija komandu vērtējuma uzvarētāja kausu un klliņģeri