Kopenhāgenas maratons

Janvārī, kad biju nometnē Spānijā, visai nopietni apsvēru domu šogad maratonu skriet Rīgā. Šī ideja gan regulāri mijās ar domu, ka pavasarī maratonu varbūt neskriet vispār. Taču par spīti šīm abām domām, februāra beigās visai ātri pieņēmu lēmumu par startu Kopenhāgenas maratonā. Protams, tajā brīdī vēl nezināju, ka svarīgākajā maratona sagatavošanās posmā treniņprocesā tiks iecirsts trīs nedēļu ilgs neskriešanas robs...
Kopenhāgenas maratons nav nekāds mazais - šogad maratona distancē finišēja 9480 skrējēji, taču līdz šim tajā īsti nebija startējuši top līmeņa maratonisti (pērn uzvarētāja laiks bija tikai 2:24, vēl pirms gada 2:21), un tieši tāpēc viens no iemesliem par labu skriešanai Kopenhāgenā bija iespēja pacīnīties par augstu vietu finišā. Saistībā ar to, ka skrējēju, kas skrietu mana personīgā rekorda robežās (2:21-2:22) tur parasti ir bijis gaužām maz, tad izlēmu, ka Kopenhāgena būtu arī ļoti laba vieta, kur pārbaudīt uz ko esmu spējīgs, skrienot maratonu vairāk vai mazāk vienatnē. Savos pēdējos trijos maratonos  lielāko maratona daļu sanāca skriet lielākā vai mazākā, bet tomēr grupā, un skriešanu vienatnē un cīņu tikai ar sevi izdevās izbaudīt tikai pēdējos piecpadsmit maratona kilometros. No rezultāta viedokļa tas, protams, ir lietderīgāk, taču, noskriet maratonu vienatnē vai arī 2/3 no maratona nosēdēt grupā, kur tempu tur kāds cits, ir divas dažādas lietas, un savs laiks ir izbaudīt katru no tām.

Pirms maratona

Gads no treniņu viedokļa iesākās gluži labi - janvāra pēdējās nedēļas tika aizvadītas nometnē Spānijā, kas deva labu impulsu tālākiem treniņiem, februāris lielā sniega dēļ līdzīgi kā pirms gada lielākoties tika aizvadīts krājot apļus Ogres manēžā. Martā jau būtu jāsāk pievērsties maratona specifiskajam darbam, taču aiz loga vēl bija dziļas kupenas, un biju visai priecīgs, ka maratonu biju izvēlējies maijā nevis aprīlī, jo līdz maijam sniegs noteikti būs nokusis un vajadzīgo kvalitāti varēšu savākt treniņos vēl arī aprīlī. Marta otrajā pusē jau ziema pamazām sāka atkāpties, kilometri treniņos turpināja augt, arī intensitāte pamazām pieauga, taču tā vietā, lai pēc diviem mēnešiem tas viss pārvērstos lieliskā maratona rezultātā, tas pārvērtās traumā. Acīmredzot, kilometrus biju krājis pārāk centīgi, starp smagajiem treniņiem atpūties nebiju pietiekami labi, kā rezultātā mana kreisā kāja neizturēja slodzi, un pirmajā aprīlī uz trim nedēļām no skriešanas piespiedu kārtā tiku "atbrīvots".

Maratonists

Mierā jau ilgi nosēdēt nevarēju, un skriešanas vietā peldēju vai braucu ar riteni, taču domu "rīt vēl neskriešu, bet parīt jau noteikti mēģināšu", nācās atlikt vairākas reizes, un līdz ar skriešanas atsākšanas atlikšanu arvien biežāk parādījās domas, ka maratons šopavasar tomēr ies secen - nedēļās, kad maratona gatavošanās procesam būtu jābūt savā augstākajā fāzē, pilnīga atturēšanās no skriešanas būtu pēdējais, ko rekomendētu jelkāds treneris.
Protams, zināms labums no šīs piespiedu atpūtas noteikti bija - gan līdz šim cītīgi nodarbinātie muskuļi tika pie kārtīgas atpūtas, gan muskuļi, kas aktīvāk tiek darbināti minoties ar velosipēdu tika pie savas slodzes, kas palīdzēja nostiprināt līdz šim vairāk novārtā atstātos muskuļus, tomēr melotu, ja teiktu, ka skriešanas atsākšana pēc trīs nedēļu pauzes būtu bijis ļoti patīkams process. Līdz ar to pirmā nedēļa skrienot nebija aktīva atgriešanās maratona gatavošanās procesā, bet gan atgriešanās mēģinājums skriešanā kopumā, ko noslēdzu ar startu Biķernieku pusmaratona 10.5 kilometru skrējienā.
Biķerniekos vienīgais mērķis bija pārbaudīt, cik daudz no sportiskās formas piespiedu pārtraukumā būšu pazaudējis - kad skriet vēl nebiju atsācis un aktīvi minos ar riteni, biju nolēmis, ka gan jau līdz Biķernieku pusmaratonam būšu atsācis atkal skriet, un, ja spēšu tajā pusmaratonu noskriet 1:13:30, kas būtu 3'30"/km temps, tad maratonu tomēr Kopenhāgenā skriešu. Tā kā skriet atsāku tikai nedēļu pirms Biķerniekiem, tad sapratu, ka pusmaratonu tur noteikti neskriešu, taču uz pusi īsāku distanci noskrēju ar vidējo tempu 3'19"/km, un, lai arī tas nebija īsti tas, ko sev iepriekš biju nolicis kā lēmuma pieņemšanas kritēriju dalībai Kopenhāgenā, tomēr pieņēmu to par puslīdz līdzvērtīgu rezultātu un Kopenhāgenai tika dota "zaļā gaisma".

Aprīļa beigās vēl Biķernieku aplī

Jāatzīst, ka pēc Biķernieku skrējiena nākamajā dienā muskuļi kājās sāpēja gandrīz vai kā pēc maratona, un arī mana traumētā kāja par sevi lika manīt katrā treniņā, taču nākamajā nedēļā pēc Biķernieku jau pamazām sāku atkal atgriezties kaut kādā skriešanas ritmā, kas noslēdzās ar 30 kilometru skrējienu nedēļas nogalē, lai saprastu, vai maratonu vispār būtu spējīgs noskriet un vai kāja to izturētu. Šai nedēļai sekoja vēl viena visnotaļ kvalitatīva treniņu nedēļa, un tad jau klāt bija maratona nedēļa, kurā skriešana ir vairāk, lai nezaudētu formu un uzkrātu spēkus.
Līdz ar to, ja manu treniņkalendāru sāktu skatīt tikai no aprīļa sākuma, tad mans maratona gatavošanās posms būtu trīs nedēļu treniņi uz velosipēda, viena nedēļa, lai iemācītos atkal skriet, divas kvalitatīvas nedēļas maija sākumā, viena nedēļa, kurā atpūšos un ievēroju pirmsmaratona diētu un, protams, pats maratons. Ja tā patiešām varētu sagatavoties maratonam, pārējo gadu par skriešanu aizmirstot, tad maratonistu noteikti būtu daudzreiz vairāk.

Kopenhāgenā (un ne tikai)

Kopenhāgenā ieradāmies piektdienas vakarā, iekārtojoties viesnīcā, nu kuras logiem varēja redzēt blakus esošā kanāla otrajā pusē jau sabūvētas teltis maratona starta-finiša zonā. Lai arī pa dienu Kopenhāgenā tāpat kā Rīgā bija iesilis tuvu 30 grādiem, tomēr vakarā, kad saule jau laidās uz rieta pusi, ārā pūta visai jūtams vējš, un pastaigā līdz jau minētajai starta/finiša zonai nemaz nelikās, ka ārā būtu ļoti silts.

No viesnīcas loga var redzēt starta zonā sabūvētās teltis

Nākamajā rītā karstums bija atgriezies, joprojām pūta arī stiprs vējš, un pēc pulksten vienpadsmitiem dodoties nelielā skrējienā, sapratu, ka, labi vien ir, ka maratona dienu sola apmākušos un ar lietu, jo 20 minūšu skrējienā biju nosvīdis slapjš, un tādā laikā skriet maratonu noteikti negribu - pirms diviem gadiem man 30 grādu karstuma pieredze maratonā jau bija Diseldorfā, un to atkārtot man nav ne mazākās vēlmes.

Tā kā, kaut arī vēlāk kā bija solīts, organizatoru pārstāvis bija viesnīcā, lai atdotu maratona numuru, tad nepieciešamība doties uz maratona EXPO, kas atradās pilsētas otrā galā, izpalika. Tā vietā ar vilcienu devāmies uz netālo Zviedrijas (!) trešo lielāko pilsētu Malmi, uz kuru no Kopenhāgenas var nokļūt 30 minūšu laikā ar vilcienu, kurš brauciena laikā ved arī pār Ēresunda tiltu (tas patiesībā ir pa pusei tilts, pa pusei tunelis), kurš savieno Rietumeiropu ar Skandināviju un ir lielākais kombinētais dzelzceļa/autosatiksmes tilts Eiropā. Pateicoties Malmē dzīvojošai latviešu meitenei Dzintrai, izdevās apskatīt Malmes populārākās vietas, nedaudz sajust Eirovīzijas atmosfēru (tieši Malmē tajā vakarā bija Eirovīzijas fināls), kā arī kādā Malmes itāļu kafejnīcā ar nosaukumu 'Vapiano' tiku pie pirmsmaratona pasta party pilna šķivja ar makaroniem veidolā. Atpakaļ no Malmes atgriezāmies visnotaļ laicīgi un laicīgi arī devos gulēt, jo galu galā miegs pēdējās naktis pirms maratona ir jo īpaši svarīgs.

Malmē

Rīta miegs gan bija visai caurs, jo, lai arī pats pirms starta esmu salīdzinoši mierīgs, tomēr zemapziņā jau kaut kāds satraukums iekšā sēž, un tā arī sapnī uz startu biju ieradies bez numura, un kamēr tas tika sagādāts, startu jau biju nokavējis. Taču tā kā tas bija tikai sapnis, tad vēl bija laiks, lai no šādiem starpgadījumiem pirms īstā starta izvairītos.

Maratons

Starts bija paredzēts 9:30 pēc vietējā laika, taču, tā kā pirmo reizi savu maratonu vēsturē biju izlēmis trasē izlikt savus dzeramos, tad starta vietā bija jābūt jau pusstundu iepriekš, lai kastēs noliktu savas pudeles, kuras tiktu aizgādātas uz dzirdināšanas punktiem. Pēc būtības mana izvēlētā dzirdināšanas stratēģija daudz gan neatšķirās no iepriekšējiem maratoniem - vienkārši tā vietā, lai želejas stieptu līdzi, sajaucu tās pudelēs kopā ar ūdeni, un atdevu tās novietošanai trīs dzirdināšanas punktos. No pudeles padzerties tomēr ir daudz vieglāk, želeja jau ir atjaukta ar ūdeni, kas nozīmē, ka nav problēmu ar tās norīšanu, un arī izpaliek mana ikreizējā notašķīšanās ar želeju, kā rezultātā pēc tam nākas skriet ar lipīgām rokām. Pēcāk trasē gan ar dzirdināšanu vien misēklis sanāca, kad otrajā vietā, kur bija nolikta mana pudele, netīšām paķēru blakus pudeli, kā rezultātā nācās divus soļus spert atpakaļ, lai paņemtu tomēr īsto pudeli.

Starta zona

Tā nu pudeles tika savlaicīgi noliktas kastēs, desmit minūtes biju paskrējis jau no paša rīta pirms brokastīm, taču nu vēl aptuveni tikpat daudz paskraidīju starta zonā. Izstāvēju rindu uz tualeti, pārģērbos līdz galam mača formā, un tad jau bija laiks doties uz startu. Pēdējā brīdī atcerējos, ka viesnīcā esmu atstājis leikoplastu ar ko nolīmēt krūšu galus (tomēr patīkamāk, ja tie pēc finiša nav norīvēti), un kā ātro risinājumu izmantoju somā atrastu plāksteri, kuram noplēsu galus un nolīmēju krūšu galus, lai izdotos izvairīties no bloody nipples.

Divas dienas pirms maratona organizatori bija nopublicējuši elites sportistu sastāvu. Biju ticis pie astotā numura un plānotā finiša laika 2:20-2:25 robežās, bet tā kā sarakstā arī bija pieci sportisti, kam finiša plānotais laiks bija 2:15-2:20 robežās (no tiem viens marokānis pat bija ar personīgo rekordu zem 2:07), tad sapratu, ka rezultāti būs jūtami augstāki kā pirms gada, un izcīnīt piekto vieta, kas bija pēdējā, ko apbalvo, būtu reāli tikai lielas veiksmes gadījumā. Pats priekš sevis gan biju nolicis, ka neatkarīgi no ieņemtās vietas būtu labi noskriet zem 2:24, ideālā gadījumā kādu pusminūti minūti ātrāk.

Līdz startam vēl nepilnas sešas minūtes. Tā mazā ir 6.vietas ieguvēja sieviešu konkurencē (2:56)

Precīzi 9:30 tika palaists starts (kopējais video no maratona), un maratons varēja sākties. Jau iesildoties biju pamanījis, ka metrus trīsdesmit aiz starta līnijas ir sadalošā saliņa ar guļošajiem policistiem abās malās, kas nozīmēja, ka jābūt ļoti uzmanīgam, lai jau pirmajos metros pie šī veidojuma nesamežgītu kāju, jo parasti jau startā vēl zem kājām tik daudz nesanāk skatīties. Startējot no pirmajām rindām gulošos policistus izdevās pārvarēt veiksmīgi, bet vai to pamanīja arī visi pārējie teju 10 tūkstoši maratonistu, neesmu tik drošs. Starta vieta gan bija visai šaura un līdz ar to ātrumi vēl ne tik lieli (kopumā bija vajadzīgas aptuveni 14 minūtes, lai viss skrējēju bars šķērsotu starta līniju un dotos distancē), tāpēc cerams visi te iztika bez traumām.

Bērnības atmiņas - žēl, ka veikals bija ciet

Pirmajos 500 maratona metros vēl jutu pāris skrējējus sev blakus vai aiz muguras, taču pie pirmā kilometra atzīmes jau biju gluži viens - aiz muguras kādu gabaliņu atstatus daži skrējēji un priekšā jau labu gabaliņu atrāvušies bija septiņi skrējēji (trīs marokāņi, dāņu šī brīža ātrākais maratonists ar vēl vienu dāni, kurš, šķiet, bija ātrajam dānim tempa turētāja vietā, jo pēc 25.kilometra viņa vārds rezultātos vairs nav atrodams), igaunis, kurš pērn Frankfurtes maratonā bija finišējis nedaudz vairāk par minūti pirms manis, kā arī itālis). Tā nu jau no pirmā kilometra pašam nācās turēt sev tempu un pieveikt maratonu vienatnē - piepildījās tieši tas, ko, izvēloties Kopenhāgenu, biju gribējis izbaudīt.
Jau no paša rīta laiks bija apmācies un ne pārāk silts - grādi 12-13. Un ja pirmajos kilometros to varēja uzskatīt par maratonam ideālu laiku, vietām vienīgi bija jūtams neliels vējš, tad ap piekto kilometru sāka līt un, neskaitot pāris kilometrus kaut kad maratona vidusdaļā, lija mazāk vai stiprāk, bet visu laiku. Vietām lija salīdzinoši mierīgi, bet bija posmi, kur lietus lija tik stipri, ka kopā ar vēju sāka pat nedaudz salt augšstilbi. Un, ja par lietus esamību kopumā īpaši nesatraucos - tas vismaz nozīmēja, ka nav tik karsts, un arī dzert prasās mazāk, taču vairāk traucēja tieši lietus radītās peļķes - atsevišķās vietās ūdenī iekāpu pat līdz potītēm, un pēc finiša gan no skriešanas formas, gan pat no katras zeķes izgriezu vērā ņemamu ūdens daudzumu. Pat no rīta traumētajai kājai uzlīmētais teips bija tā izmircis, ka pēc finiša "novilku" to kopā ar slapjo zeķi.
Maratona trase bija nosacīti divos apļos apkārt Kopenhāgenas centram, aizvedot arī uz nedaudz nomaļākām vietām, bet patiesībā abiem apļiem kopīgi bija aptuveni 10-12 kilometri, līdz ar to izpalika tāda īsta sajūta, ka jāskrien pa vienu un to pašu vietu divas reizes. Taču lielākā trases īpatnība bija milzumdaudzie pagriezieni. Vēl sestdien, pētot trases karti, saskaitīju ap 90 pagriezieniem, bet tā kā diezgan daudzās vietās bija "S" veida pagriezieni, kur viens pēc otra sekoja pagrieziens pa labi un pēc tam uzreiz pa kreisi vai otrādāk, tad reāli pagriezienu skaits laikam bija vēl lielāks.

Dienu pirms maratona

Sākoties lietum, daudzie pagriezieni mani arī darīja nedaudz bažīgu, jo, tā kā vairākās vietās trasē bija arī bruģis, tad sapratu, ka līkumos jābūt uzmanīgam, lai kaut kur nejauši nepaslīdētu. Ar vienu šādu pagriezienu īsi pirms 20.kilometra man sanāca arī nepatīkams starpgadījums, kad salīdzinoši plašā 180 grādu pagriezienā nejauši uzkāpu uz kaut kādas slīpas vietas, kam sekoja krakšķis labās kājas potītē. Šajā brīdī arī vienīgo reizi distancē pazibēja doma, ka, iespējams, būs jāstājas laukā, jo pirmajā brīdī, šķita, ka sāpes ir visai lielas. Tomēr turpinot skriet par sāpēm aizmirsu, un arī finišā īpašas sekas "krakšķim" nemanīju, vien nelielas sāpes bija jūtamas nākamajā dienā.
Trases daudzie līkumi gan sagādāja man pāris neveiklus mirkļus dēļ tā, ka pagriezienu vietās bija savilktas milzumdaudz sarkanās lentes, taču, lai arī pagriezienos stāvēja arī trases tiesneši, tomēr atsevišķās vietās vai nu tie ar saviem karodziņiem nevicinājās kā nākas, vai arī nez kāpēc rādīja uz otru pusi, un līdz ar to vairākos pagriezienos gribēju griezties uz otru pusi nekā vajadzīgs, bet pāris vietās, kur vienkārši letnas bija novilktas, lai norobežotu trasi pat mēģināju nogriezties pa labi vai kreisi no taisni vedoša maršruta (tā vienā brīdī dēļ šāda neveikla krustojuma gandrīz paskrēju zem organizatoru motorollera, kas tieši tajā brīdī mani gribēja apdzīt). Jāatzīst, ka ar trases marķēšanu bija arī otra galējība, kad atsevišķās taisnākās vietās gar malu vispār nebija nekādas lentas vai pazīmes, ka atrodies trasē, un tā kā skrēju viens pats, tad atsevišķās vietās, kur gar malu nebija arī neviena līdzjutēja, sāka pārņemt doma, vai gadījumā neesmu kaut kur nepareizi nogriezies un atrodos jau ārpus trases.
Tā kā skrēju vienatnē, tad vienīgie cilvēki, ko redzēju, bija trases malā esošie līdzjutēji (pieļauju gan, ka lietus dēļ daļa no tiem bija palikusi mājās - ne par velti visskaļākās līdzjutēju vietas bija zem tiltiem, jo tās bija labākās vietas, kur patverties no lietus). Distances pirmajos trīsdesmit kilometros gan regulāri trasē nācās satikt ratiņkrēslos (ņemot vērā sportisko konstrukciju, tie gan vairāk būtu saucami par gultiņkrēsliem) braucošos sportistus. Lielajos maratonos parasti viņi finišē minūtes 20-30 pirms skrienošajiem sportistiem, taču šeit vai nu viņi vienkārši brauca prieka pēc, vai arī tiešām atsevišķās vietās esošais bruģis un daudzie līkumi viņus tā aizkavēja, taču vismaz reizes četras man nācās vispirms noskatīties, kā kādi 5-6 šādi braucēji mani taisnā posmā smuki apdzen, bet pēc tam jau pēc neilga laika atkal biju spiest viņus apsteigt, lai nemazinātu savu tempu. Tieši šajos apsteigšanas brīžos nācās būt īpaši uzmanīgam, jo, atceroties šī gada Londonas maratonu, kad viens šāds ratiņbraucējs uzbrauca virsū elites skrējējai un notrieca viņu no kājām, nebūt šādā situācijā negribēju nonākt arī pats.

Sargājam Dāniju

Skrienot vienatnē, nācās par iesāktā tempa noturēšanu atbildēt pašam, un pirmo distances pusi man tas izdevās gluži labi - pirmo četru pieckilometru posmu starplaiki viens no otra atšķīrās ne vairāk par četrām sekundēm (17'02", 16'58", 17'01", 17'00"). Pēc divdesmit kilometru atzīmes alejas otrā pusē redzēju jau atpakaļ skrienošos līderus, kas bija sadalījušies četrās vienībās (divi  marokāņi - viens marokānis - divi dāņi un igaunis - itālis) - nezināju gan cik tālu no viņiem atpalieku laika ziņā, taču tas noteikti bija vairāk par puskilometru. Pēc tam jau pašam nogriežoties uz otru alejas pusi, novēroju, ka apmēram tikpat tālu man aiz muguras ir arī mani tuvākie sekotāji - tātad biju visnotaļ stabilā septītajā pozīcijā (tajā brīdī patiesībā to dāni, kas turēja tempu, nebiju pamanījis, un nezināju, ka uz to brīdi vēl biju astotais). Un tad jau pavisam drīz bija pusmaratona atzīme, kuru šķērsoju pēc sava laika (pie vairākām atzīmēm trasē izvietoties pulksteņi rādīja par 25 sekundēm mazāku laiku) 1:11:45. Tas nozīmēja, ka šādā tempā turpinot pilns maratons būtu 2:23:30, kas būtu zem manis cerētā 2:24 rezultāta.
Turpmākajā maratona daļā temps kļuva nedaudz lēnāks - savu daļu droši vien deva lietus, kas palika stiprāks, daļu nogurums, daļu sāpes kreisajā kājā, kas parādījās ap 27.km kreisās kājas Ahileja-ikru lejasdaļā un bija jūtamas līdz pat skrējiena beigām (tā arī īsti nezinu vai tās bija sāpes, kas cēlās no manas traumētās vietas, vai arī tā vienkārši bija muskuļu atbilde uz maratona slodzi), kā arī otrajā distances daļā bija vairāki pagarāki posmi, kur līdzjutēju praktiski nebija. Un lai arī lēnāks kļuvu tikai par 4-5 sekundēm uz kilometru, tomēr ar katru nākamo pieckilometru posmu sāku saprast, ka zem 2:24 izskriet tomēr neizdosies, un, lai arī sākotnēji šķita, ka zem 2:25 jau nu noteikti paspēšu, tomēr, jo tuvāk nāca distances beigas, jo skaidrāks palika, ka arī, lai izskrietu zem 2:25, būs jāpacīnās.
Pēc 35.kilometra divās vietās dzirdēju, ka no malas man sauc, ka esmu septītajā vietā, un biju visai drošs, ka šajā pozīcijā arī finišēšu. Tomēr par lielu pārsteigumu pēc 40.kilometra atzīmes pagriežoties kārtējā līkumā priekšā ieraudzīju pavisam "noplīsušu" marokāni (acīmredzot enerģija bija beigusies, un finišā, jau pārģērbjoties, novēroju, ka viņš arī viss trīcēja, kas nozīmēja, ka šajā lietainajā laikā enerģijas nepietika ne tikai ātrai skriešanai, bet pat tam, lai organisms spētu pats sevi sasildīt).
Marokāni ātri apdzinu (līdz ar to arī pacēlos uz sesto pozīciju), un vēl pēc aptuveni puskilometra pa lielu gabalu pamanīju vēl vienu skrējēju. Tā kā ap šo brīdi biju apdzinis arī kādus divus skrējējus, kas vēl atradās nosacīti pirmajā aplī, tad sākotnēji nebiju pārliecināts, ka priekšā esošais ir mans tiešais konkurents, taču, pamazām viņam tuvojoties, sāku aptvert, ka sev priekšā visticamāk redzu piekto vietu un iespēju tomēr aizķerties apbalvojamo skaitā.

Maratona pirmie un pēdējie kilometri veda pa H.K.Andersena bulvāri - un te arī viņš pats

Taču, lai arī salīdzinoši strauji atstarpe starp mums saruka, tomēr acīmredzot arī viņš bija sajutis, ka kāds dzenas pa pēdām, un ātrumu sāka atkal palielināt (ne par velti, pēc rezultātiem redzams, ka pēdējos divus kilometrus viņš bija veicis sešpadsmit sekundes kilometrā ātrāk, salīdzinot ar kilometra tempu posmā no trīsdesmit piektā līdz četrdesmitajam kilometram). Pēdējā kilometrā vēl bija jāuzskrien tiltā, kur nedaudz centos pielikt soli, tomēr jutu, ka muskuļi īsti negrib klausīt, pēc tam jau vairs sekoja tikai noskrējiens lejup no tilta un finiša taisne, un priekšā esošo itāli noķert tā arī neizdevās - pietrūka piecas sekundes, taču vai spētu vinnēt viņu finišā, esot plecu pie pleca simts metrus pirms finiša, īsti neesmu drošs. Līdz ar to kaut arī pēc finiša bija sajūta, ka piektā vieta tepat vien bija, taču biju gandarīts, ka godam vienatnē biju noskrējis visu maratona distanci (otrā puse, lai arī lēnāka tomēr ne tik ļoti - 1:13:10 pret 1:11:45 pirmajā pusē), un finišā tomēr bija izdevies pāris sekundes paspēt paskriet zem 2:25 - tātad vismaz no organizatoru plānotā 2:20-2:25 intervāla pirmsstarta sarakstā nebiju izkritis. Patiesībā viss pirmais sešinieks bija ieskrējis rīkotāju plānotajos intervālos - pat uzvarētājs no Marokas, lai arī noskrēja tikai 2:17:22 ("tikai" noteikti ir īstais apzīmējums, kādam kurš ir skrējis ātrāk par 2:07), taču bija izskrējis pēdējos 27 gados ātrāko Kopenhāgenas maratona rezultātu, par ko rīkotāji noteikti bija visnotaļ priecīgi.

Kad maratons jau noskriets

Mans rezultāts 2:24:55 patiesībā no līdz šim sešiem noskrietajiem ir tikai ceturtais ātrākais, un no mana līdz šim labākā rezultāta tas atpaliek par teju trīs ar pusi minūtēm. Toties iegūtā sestā vieta ir labākais sasniegums vietu izteiksmē. Trīs nedēļas gara pauze treniņos noteikti nenāca par labu, un kaut arī grūti teikt, vai bez šī roba treniņprocesā spētu izskriet jaunu personīgu rekordu, taču, ņemot vērā, ka skrējienu veicu vienatnē, pretstatā vismaz sākumdaļas veikšanai grupā, kā tas ir bijis manos pēdējos maratonos, no kā ieguvums domāju ir vismaz minūte, tad skaidrs, ka trauma ir maksājusi kā minimums divas minūtes klāt pie rezultātā.
Jebkurā gadījumā šis maratons sanāca citādāks nekā līdz šim ierasts, kad rezultāts laika izteiksmē bija galvenais mērķis. Šoreiz, jau pirms starta zinot, ka personīgais rekords nav sasniedzams, iekšējā sajūta, ka nepieciešams izskriet konkrētu rezultātu, bija daudz mazāka, un pieļauju, ka tāpēc arī skrējiens sanāca daudz patīkamāks - pārliecinājos, ka esmu spējīgs gana ātri noskriet maratonu arī vienatnē, bez īpaša lūziena beigu daļā skrēju noskriet pietiekami vienmērīgā tempā visa maratona garumā, un iztika arī bez sajūtām, ka ir tik grūti un varbūt jāstājas ārā, kas lai arī reti kad ir bijušas nopietnas, tomēr tik un tā iepriekšējos maratonus galvā ir figurējušas.

Crème brûlée pēc maratona nopelnīts

Lielu paldies noteikti ir pelnījuši maratona organizatoriem, ka man tika dota iespēja būt starp elites skrējējiem - vismaz par sadzīviskām lietām nebija jāsatraucas. Un ja reiz esmu nonācis pie pateicībām, tad noteikti vērts pieminēt visus manus atbalstītājus, kuru emblēmas redzamas uz manām sporta formām - Adidas, veikalu "Maratons", Hotel Alicia Spānijā, kā arī VSK Noskrien. Un, protams, liels paldies arī visiem pārējiem atbalstītājiem un līdzjutējiem, kuri gan palīdzēja tikt pāri grūtākajiem brīžiem akūtajā traumas periodā, gan ir atbalstījuši un jutuši man līdzi gan attālināti, gan klātienē arī visu pārējo laiku.
Un pašā nobeigumā gribu pateikt to, ka tiem, kas pēdējos gadus pavasarī ir skrējuši maratonu Rīgā, un ir parādījusies vēlme ko pamainīt, tad Kopenhāgenas maratons noteikti ir lieliska alternatīva. Tas notiek tajā pat datumā, kad maratons ir Rīgā - tātad sportiskās formas virsotni var mierīgi plānot uz to pašu brīdī kā iepriekšējos gadus, kad ir ticis skriets Rīgā; Kopenhāgenā ir iespēja izjust liela maratona sajūtu, jo te patiesi tie desmit tūkstoši skrien pilnu maratonu, nevis veido lielo dalībnieku masu 5 un 10 kilometru distancēs, kā tas ir Rīgā; uz Kopenhāgenu ir ļoti viegli nokļūt, jo lidojums prasa tikai aptuveni stundu; maratons Kopenhāgenā ir līdzens, gana ātrs un interesants;visbeidzot, nākamgad Kopenhāgenā vienlaicīgi ar maratonu visticamāk būs Eirovīzija, kas nozīmēs, ka līdzjutēju gar trases malām maratonā būs vairāk kā vajag.