Atgriešanās ierastajā treniņu ritmā pēc maratona ievilkās krietni ilgāk kā būtu gribējies - kaut nu jau ir pagājuši vairāk kā divi mēneši kopš starta Barselonas maratonā, tomēr tikai maija otrajā nedēļā tā pa īstam sāku just, ka treniņos varu skriet ar pilnu atdevi, un arī problēmas ar sēžas nervu un tā ietekmētās sajūtas pēdā beidzot pamazām sāk izgaist - līdz ar to skriešana atkal kļūst daudz patīkamāka. Kopš aprīļa sākuma, kad startēju Rēzeknes pusmaratonā (un tad vēl diez ko pavasarīgs nebija, tāpēc to par pavasara pusmaratonu šoreiz nesaukšu), esmu paspējis noskriet vēl trīs pusmaratonus (vispār pa vidu vēl bija arī Lazdukalnu kross Ogrē), un jāatzīst, ka tieši šīs ilgstošās atiešanas no maratona dēļ, tikai pēdējā no šiem pusmaratoniem beidzot atkal bija sajūta, ka varu atkal pilnvērtīgi skriet arī sacensību režīmā.piektdiena, 2014. gada 23. maijs
Pavasara pusmaratoni
Atgriešanās ierastajā treniņu ritmā pēc maratona ievilkās krietni ilgāk kā būtu gribējies - kaut nu jau ir pagājuši vairāk kā divi mēneši kopš starta Barselonas maratonā, tomēr tikai maija otrajā nedēļā tā pa īstam sāku just, ka treniņos varu skriet ar pilnu atdevi, un arī problēmas ar sēžas nervu un tā ietekmētās sajūtas pēdā beidzot pamazām sāk izgaist - līdz ar to skriešana atkal kļūst daudz patīkamāka. Kopš aprīļa sākuma, kad startēju Rēzeknes pusmaratonā (un tad vēl diez ko pavasarīgs nebija, tāpēc to par pavasara pusmaratonu šoreiz nesaukšu), esmu paspējis noskriet vēl trīs pusmaratonus (vispār pa vidu vēl bija arī Lazdukalnu kross Ogrē), un jāatzīst, ka tieši šīs ilgstošās atiešanas no maratona dēļ, tikai pēdējā no šiem pusmaratoniem beidzot atkal bija sajūta, ka varu atkal pilnvērtīgi skriet arī sacensību režīmā.