ceturtdiena, 2014. gada 20. marts

Barselonas maratons

. . .

Barselonas arhitektūra
Iesākt sezonu ar personīgo rekordu ir pat ļoti patīkami, iesākt to ar rezultātu, kas ir bijis kluss mērķis vismaz pēdējos četros maratona sagatavošanās ciklos, ir vēl jo patīkamāk. Un kaut arī tā īsti pašam noticēt savam finiša rezultātam ir visnotaļ pagrūti, tomēr skrējiens Barselonas maratonā, acīmredzot, ir izdevies patiešām lielisks - bija gan vieglāki, gan grūtāki momenti, taču finišs tika sasniegts patiesā priekā.

Pirms maratona

Par labu startam Barselonas maratonā izlēmu pašā janvāra sākumā - vienu brīdi gan apsvēru domu par skriešanu Parīzē aprīļa sākumā, un tāpat arī bija variants par Romas maratonu nedēļu vēlāk kā Barselonā (Romā būs jāskrien kādu citu gadu, jo Romas trasi noteikti gribu izskriet) , taču galu galā izlēmu, ka Barselona ļoti labi iekļaujas plānā, kad, atbraucot no trīs nedēļu ilgās Spānijas nometnes, tieši atliktu divas nedēļas līdz startam. Tā kā pēdējās divās nedēļās tik un tā vairs nekāda super nopietna trenēšanās nebūtu jāveic, līdz ar to, pat, ja laikapstākļi šajās divās nedēļās Latvijā būtu ļoti ziemīgi, nekādu īpašu ietekmi uz maratonu tas neatstātu. Un arī tas, ka decembris bija pagājis praktiski bez sniega un treniņi bija aizritējuši šajā laikā ļoti labi, lika domāt, ka salīdzinoši agrais sezonas sākums būs tieši laikā, lai novērtētu ziemā izdarīto. Protams, tikko, kā maratona dalība bija apstiprināta, tā janvārī līdz Latvijai atnāca lielais aukstums, taču, zinot to, ka maratons būs jāskrien, nācās vien trenēties ar tādu pat atdevi kā siltajā decembrī.
Nometne Spānijā aizritēja kā plānots, un arī sajūtas treniņos liecināja, ka varbūt beidzot patiešām varētu mēģināt sasniegt 2h20' rezultātu, kas pēdējos maratona sagatavošanās periodos bija cerētais mērķis. Jāsaka, ka atgriešanās no nometnes vien divas nedēļas pirms maratona krietni izmainīja maratona gaidīšanas sajūtas, jo parasti mērķtiecīga gatavošanās daudzu nedēļu garumā, skrienot pa vienām un tām pašām vietām, sāk radīt ne tikai fizisku, bet arī psiholoģisku nogurumu, un parasti pēdējās nedēļas jau gaidu, kad ātrāk pienāks maratons, tikai tāpēc, lai izrautos no šī maratona gatavošanās cikla (iespējams, tieši tāds kompaktāks un nedaudz īsāks speciālais maratona sagatavošanā cikls (pēc Ravennas maratona tā pilnvērtīgi atsāku skriet vien decembra sākumā) ļāva uz maratona skriešanas brīdi būtu visnotaļ optimālā formā, izvairoties no labākā snieguma atstāšanas treniņos vai treniņsacensībās un, iespējams, nelielas pārtrenēšanās, kā tas ir gadījies iepriekš). Šoreiz, atbraucot no nometnes, Latvijā bija jāpavada pavisam īss laiks, un līdz pat pēdējām dienām nepavisam nebija sajūtas, ka tūlīt būs jāskrien maratons. Iespējams tieši tāpēc pēdējā nedēļā pirms maratona pat skrēju biežāk kā pirms citiem maratoniem ierasts, un arī savam pirmsmaratona ēšanas režīmam piegāju ar daudz atbrīvotāku sajūtu, lai gan, šķiet, īstenoju to vislabāk no visām reizēm). Un jo tuvāk nāca maratons un organisms vairāk tika pie atpūtas, jo mazāk par sevi arī atgādināja sāpe sēžas muskulī, kas bija parādījusies pēdējās nometnes dienās, un sākotnēji mani darīja visai bažīgu.
Skats no augšas uz maratona starta/finiša laukumu

Barselonā

Šoreiz nedaudz neierastāk kā citas reizes ceļojums uz maratona pilsētu sākās vien sestdienas rītā. Tas gan lielā mērā skaidrojams arī ar to, ka iepriekš bieži vien ceļojums ir bijis sadalīts vai nu divos lidojumos, vai lidojumā un tālākā pārbraucienā, bet te no rīta iekāp lidmašīnā Rīgas lidostā un jau pusdienlaikā esi Barselonā, līdz ar to nav nekāds garais ceļojums no kura īpaši nāktos vēl atpūsties. Protams, ierodoties, tā teikt, pēdējā brīdī arī visnotaļ viegli var izvairīties no liekas "tūristošanas" sestdienā, jo, ja esi ieradies jau piektdienā, tad sestdiena sanāk vesela brīva diena, kurā vairāk vai mazāk, bet kaut kādas tūristu aktivitātes tiek veiktas, un kaut kādu sagurumu tā staigāšana parasti atstāj.
Lai vai kā, sestdienas pusdienlaikā jau bijām Barselonas lidostā un vēl pēc aptuveni stundām divām jau biju ticis pie sava starta numura - ar to gan sanāca neliela aizķeršanās, jo uz vietas informācijas sistēmā man rādīja 15.numuru, savukārt pie puišiem, kas izsniedz numurus 15.numura nemaz nebija, bet mans uzvārds bija atrodams uz 14.numura - nezinu kurš tur ko bija saputrojis, taču beigu beigās saņēmu visnotaļ skaidru (lai gan Spānijā ar to "skaidro" saprašanu vietām bija ļoti grūti, jo liela daļa komunicēt prata tikai spāniski) apliecinājumu, ka 14. ir mans īstais numurs. Pēc tam sekoja neliela pastaiga pa maratona EXPO, ko noslēdza ~25 minūšu stāvēšana rindā pēc makaroniem, un, lai arī jāstāv bija ilgi, tomēr makaroni bija garšīgi (droši vien arī tāpēc, ka iepriekšējā kārtīgā ēdienreize bija bijusi vien septiņos no rīta Latvijā).
Pasta-party - ārā uz soliņa makaronus ēst ir daudz patīkamāk nekā hallē
Tā kā šoreiz braucienā devāmies kopā četri cilvēki, tad dzīvošanas viesnīcā vietā izvēlējāmies uz nedēļas nogali noīrēt dzīvokli (izmantojot airbnb.com), kas Barselonā patiesībā, šķiet, ir visai populāri. Šī gan bija pieredze ar tādām dalītām emocijām, jo iepriekšējā vakarā pirms izlidošanas sākotnējā izvēlētā dzīvokļa saimnieks paziņoja, ka ūdens avārijas dēļ viņa dzīvoklis pieejams nebūs, līdz ar to somas krāmēšanas vietā gandrīz trīs stundas pavadīju meklējot kādu alternatīvu. Alternatīva beigās izrādījās ļoti laba (vien ar nelielām nebūšanām) - maratona starts gan vairs nebija īsa skrējiena, bet vairāku metro pieturu attālumā - taču metro satiksme Barselonā ir ļoti laba  - nokļūt no vienas pilsētas daļas uz otru var dažu minūšu laikā, un patiesībā arī jaunā mājvieta bija daudz vairāk pilsētas centrā kā sākotnējā, līdz ar to domāju, ka Barselonas pilsētas dzīvi tur varēja sajust daudz labāk.
Tā nu pēc numura saņemšanas un makaronu apēšanas ar metro aizceļojām uz savu mājvietu, pēc nelielas atelpas devos arī 30 minūšu skrējienā pa tuvējo apkārtni, lai nedaudz izlocītu kājas pēc ceļa, un lai tās neaizmirstu ko nozīmē skriešana. Skrējiena laikā divi galvenie secinājumi bija, ka Barselonas centrā un vecpilsētas mazajās ielās ir ārkārtīgi daudz cilvēku, kaut, šķiet, īstā tūrisma sezona vēl nebūt nav sākusies (iespējams daļu cilvēku plūsmas radīja uz maratonu sabraukušie skrējēji un maratona-tūristi), savukārt otrs secinājums bija daudz būtiskāks - temperatūra bija vismaz +20 grādi un saule atklātākās vietās sildīja itin labi, un tā kā īpašu izmaiņas laika prognoze nesolīja, tad vienīgā cerība bija, ka maratona rītā saule vēl nebūs uzlekusi pietiekami augstu un, skrienot, tās siltumu vēl tik ļoti just nevarēs. Vakarpusē, kad saule jau bija norietējusi, izejot nelielā pastaigā pa tuvējo rajonu, vairs nemaz nelikās, ka būtu pārāk silts, taču pa dienu redzētais tomēr lika atcerēties, ka saule skrienot varētu patraucēt.
Tā kā pa dienu makaronus biju apēdis pat mazliet vairāk nekā būtu bijis gana, lai varētu teikt, ka esmu jau paēdis, tad vakarā nekāda īpašā izēšanās paredzēta nebija (arī tāpēc, lai viss iepriekš apēstais vispār līdz startam paspēj pārstrādāties), apēdu vien pāris maizītes, un visnotaļ laicīgi devos pie miera - tā kā maratonam starts bija 8:30, tas nozīmēja, ka 6:30 būtu pēdējais laiks, kad celties, lai no rīta visu varētu paspēt.
Maratonists un trase

Pirms starta

Pa nakti gulēju pārsteidzoši labi un no rīta piecēlos gana izgulējies - šoreiz pat iztika bez ierastajiem sapņiem par starta nokavēšanu - varbūt tāpēc, ka to, ka esmu aizmirsis numuru, nosapņoju vēl pēdējā naktī, esot Latvijā. Pēc pamošanās sekoja 10 minūšu rīta rosme gar Triumfa arku blakus esošajā parkā, kurai cauri veda maratona trases 37.kilometrs, tad nelielas brokastis (maratonam par godu, t.i., kofeīna uzņemšanai pat izdzēru arī kafiju, ko daru ārkārtīgi reti) un īsi pēc septiņiem jau mērojām ceļu uz metro staciju, lai dotos uz startu.
Ja rīta rosmes laikā un ceļā uz metro staciju nekas īpaši neliecināja par to, ka Barselonā šodien skrien maratonu - katrā ziņā cilvēku uz ielām praktiski nebija vien varēja redzēt norobežojošās barjeras, kas bija izvietotas pie arkas, tad, iekāpjot metro, bija pilnīgi skaidrs, uz kurieni dodas visi tā pasažieri. Iznākot virszemē no metro tuneļa blakus startam esošajā Spānijas laukumā (Plaça d'Espanya) skatam (un arī dzirdei) pavērās kārtīga maratona atmosfēra - maratonistu ka biezs, spoži spīdoša saule, visapkārt skanoša mūzika un pirmsstarta sarunas, par godu maratonam pat bija iedarbinātas arī tuvumā esošās strūklakas. Cilvēku bija patiešām daudz, bet galu galā šis arī bija mans līdz šim lielākais maratons - pieteikušies bija ap 17.7 tūkstošiem maratonistu, bet startējušie un arī finišu sasniegušie bija nedaudz vairāk par 14.2 tūkstošiem skrējēju.
Atmosfēra pirms starta - fonā Spānijas laukums
Pie sava elites numura iepriekšējā dienā biju ticis, savukārt par iespēju pārģērbties kaut kur tuvāk starta līnijai elites sportistu zonā man informācijas nebija, tāpēc savā jaunajā zilajā Adidas starta formā ietērpos turpat blakus strūklakām, un atstājis somu savai līdzjutējai turpat starp skrējēju bariem centos nedaudz iesildīties. Visai drīz sapratu, ka svarīgāk par iesildīšanos ir tikt uz tualeti, jo tualetes apmeklējums pirms starta ir neiztrūkstošs elements, lai izvairītos no nepatīkamiem pārsteigumiem distancē. Tualetes atradu, bet rinda bija visnotaļ iespaidīga, un tā nu, savu līdzjutēju novietojot rindā, pats tuvumā centos turpināt iesildīšanos. Kad līdz startam bija atlikušas vien 10 minūtes, beidzot arī es tiku tualetes būdiņā, un pēc tam jau aši centos nokļūt uz savu starta sektoru, lai ieņemtu vietu pie starta līnijas. Īsi pirms galvenā starta šāviena starts tika dots nelielam bariņam skrējēju, kas, šķiet, bija kaut kāda labdarības atbalsta akcija (startā par viņiem stāstīja tikai spāniski), un tad jau klāt bija arī lielais starts.

Maratons

Atskanot starta šāvienam maratons varēja sākties, un jau pēc pirmajiem metriem kļuva skaidrs, ka varētu īstenoties iepriekšējo maratonu scenārijs tajā ziņā, ka distanci nāksies veikt vienatnē - jau aiz pirmā līkuma Āfrikas skrējēju grupa bija kādu gabaliņu priekšā, un tālāk skrēju es pilnīgi viens pats. Jāatzīst gan, ka pirmajā kilometrā vairāk satraucos nevis par to, bet gan par to, ka jutu ārkārtīgi lielu viegluma sajūtu - biju noskrējis jau gandrīz puskilometru, bet viegluma sajūta bija tāda, it kā nevis skrietu bet teju lidotu, jo arī uz rokas esošais pulkstenis rādīja, ka temps ir krietni zem 3'20"/km, neskatoties uz to, ka pirmie kilometri pat iet pret kalnu. Par šo sajūtu biju pilnīgā neizpratnē, jo reizē nācās sevi arī bremzēt, jo tajā brīdī noteikti varēju skriet vēl ātrāk (bet priekšā taču vēl 42 kilometri). Uzreiz gan atcerējos, ka līdzīga sajūta bija pērn rudenī Ravennas maratona pirmajā kilometrā, taču tur tā visai drīz pazuda, un pēc tam nācās vairākus kilometrus sadzīvot ar savilktiem muskuļiem. Šoreiz apakšstilba priekšējo muskuli nedaudz sāka vilkt trešajā kilometrā, bet par laimi tas bija pavisam īslaicīgi.
Saule maratonā spīdēja visai spoži
Protams, viegluma sajūtas cēloņi nav tālu jāmeklē - tieši ķermeņa atpūtināšana un sagatavošana startam ir pēdējās nedēļas mērķis, un uz starta stāvošs atpūtināts ķermenis komplektā ar uzlādētām enerģijas rezervēm būtu jābūt pašsaprotamai lietai priekš katra maratonista. Cita lieta, protams, ir tā, ka treniņu cikla ietvaros šādu atpūtušos un enerģijas uzlādēta ķermeņa sajūtu nav iespējams izbaudīt, līdz ar to, šī ir viena no lietām, ko izbaudīt un saprast kā ar to sadzīvot var tikai maratona dienā (treniņcikla ietvaros taču nav laika nedēļu pūsties, lai uz kādu treniņu dabūtu supersvaiguma sajūtu), bet tieši tas, ka šo var izbaudīt tikai maratona dienā arī ir iemesls, kāpēc liela daļa maratonistu jūtami pārķer startu - viegluma sajūta rada mānīgu sajūtu, ka vari skriet jūtami ātrāk un, ka spēsi tādā ātrumā noskriet visu maratonu, un līdz ar to maratona sākuma kilometros sevi piebremzēt ir visnotaļ grūti, taču ļoti svarīgi.
Pirmajā kilometrā, lai arī patiešām sākumā skrēju viens pats, man garām paskrēja kāds neliela auguma spāņu skrējējs, un lai arī viņš mani uzreiz apdzina, taču pēc kāda laika viņam nedaudz atkal pietuvojos, tomēr drīz viens mums klāt pieskrēja krievu sportists, ar kuru kopā viņš pamazām sāka attālināties - ļāvu, lai skrien prom, jo likās tomēr, ka viņu temps būs par ātru.
Pulksteni uz rokas biju uzslēdzis tā, ka tas rādīja tikai aktuālā kilometra tempu un kopējo distanci, līdz ar to par kopējo laiku man īpašas nojausmas nebija, vien varēju apmēram sekot, vai pilnajos kilometros kilometra laiki ir puslīdz atbilstoši manam vēlamajam 2h20' rezultātam, kas prasītu katru kilometru noskriet 3'19".. Pirmie kilometri, kā jau minēju, bija vairāk pret kalnu - šķiet, jūtamākais kāpums šajos pirmajos kilometros ar Barselonas Camp Nou  futbola stadionu (kas ir lielākais stadions Eiropā), bet vispār trase ik pa laikam veda gan lēzeni augšup, gan lejup - nekāda superlīdzenā skriešana te nebija, un dēļ reljefa pārmaiņām arī kilometru laiki pie vienādas piepūles lēkāja  vairāku sekunžu diapazonā.
Kaut kur starp piekto un desmito kilometru, kad abi no manis aizmukušie skrējēji jau bija krietni atrāvušies, ļoti lielā tempā man garām paskrēja vēl viens sportists ar trešo numuru, ko pirms starta biju nopētījis, un pēc uzvārda biju nospriedi, ka arī tas ir no Krievijas. Tā kā startā stāvējām pavisam blakus, tad īsti nevarēju saprast, kas ar viņu sākumā bija noticis, jo šajā brīdī viņš man garām paskrēja tādā tempā, ka nebija ne mazāko iespēju viņa tempam pielāgoties- cik strauji viņš mani bija panācis, tikpat strauji arī turpmākajos kilometros attālinājās.
Ap vienpadsmito kilometru maratona trase atgriezās starta tuvumā, ko itin labi varēja sajust pēc tur esošā līdzjutēju atbalsta. Arī no maratona trases shēmas biju izpētījis, ka pirmie 10.kilometri būs salīdzinoši klusāki - nostāk no centra, bez mūzikas punktiem trases malā un arī mazāk dzirdinātavām, bet jo tuvāk beigām, jo visu šo atbalsta punktu un reizē arī līdzjutēju vajadzētu būt aizvien vairāk.
Kaut kur tālumā mani var sazīmēt - pieļauju, ka šis ir ap 12. kilometru
Pirmie kilometri bija aizritējuši salīdzinoši viegli, maģiskās viegluma sajūtas, ko jutu pēc paša starta, vairs īsti nebija, un, kaut arī kilometru laiki pārsvarā turējās pietiekami pieklājīgā 3'17"-3'21" zonā, joprojām skrējās relatīvi viegli. Startā redzot spoži spīdošo sauli, biju arī nolēmis, ka dzirdināšanas punktā aktīvi jāizmanto šķidrums sevis dzesēšanai jau no pašiem pirmajiem kilometriem, tāpēc papildus dažiem ūdens malkiem pārējais pudeles saturs parasti katrā dzirdinātavā nonāca uz galvas un rokām, lai uzkarsušo ķermeni dzesētu.
Pēc 12.kilometra jau pa gabalu redzēju vicinamies Latvijas karogu, kur mana personīgā līdzjutēja man piedāvāja arī želeju, no tās gan atteicos, kaut uzreiz pēc tam sāku domāt, ka varbūt tomēr vajadzēja paņemt, taču nu jau tas bija nokavēts. Vēl pēc nepilniem diviem kilometriem Latvijas karogu redzēju vēlreiz, kur stāvēja abi pārējie ceļabiedri - pamāju arī viņiem.
Drīz vien klāt bija arī 14.kilometra atzīme, kur atradās kārtējā kāpuma vidusdaļā. Kāpums bija visai pagarš - nepilnu kilometru garš, un pretī pūta neliels vējš, tāpēc temps, šķiet, nedaudz atkal palēninājās, taču zināju, ka skriešanas ritmu ir jācenšas noturēt, jo šādos kāpumos to pazaudēt ir itin viegli. Četrpadsmitais kilometrs nozīmēja arī to, ka bija pieveikta jau trešdaļa distances, un tā kā pagaidām viss gāja gana gludi, tad nospriedu, ka vēl tikai divas šādas trešdaļas, un finišs būs klāt.
Sagrada Familia - nu jau tūrista acīm pēc maratona
Vēl pēc diviem kilometriem trase veda nedaudz lejup gar Sagrada Familia baznīcu, kas ir viens no Barselonas simboliem, un šī bija viena no retajām vietām trasē, kur tā apzināti pagriezu galvu un centos novērtēt, vai tā patiesi ir tik iespaidīga, kā par to runā - jāsaka, ka, tuvumā esot, to kopskatu, kas parasti bildēs ir redzams, grūti novērtēt, bet būve, protams, izmēros iespaidīga.
Tā nu bija pienācis jau arī 18.kilometrs, pēc kura sekoja turp-atpakaļ posms ar apmēram divu kilometru skrējienu katrā virzienā, kur nu arī varēju novērtēt, cik ātri skrien līderi, un kurā pozīcijā tad šobrīd esmu. Turp atpakaļ posms gan "turp" daļā atkal veda pret jūtamu pacēlumu un pretī atkal varēja just vēja pūsmu, līdz ar to atkal nācās piedomāt pie skrējiena ritma saglabāšanas.
Raugoties uz pretim skrienošajiem, redzēju, ka ir izveidojušās vairākas nelielas grupiņas, un saskaitīju, ka varētu būt 16.vietā tajā brīdī. Kad turp-atpakaļ posma tālākais punkts tika sasniegts un varēja griezties atpakaļ, tad varēju arī novērtēt, cik tālu ir tuvākie sekotāji, taču tuvākie, šķiet, bija vismaz 2-3 minūšu attālumā. Pēc apgriešanās patīkamā lieta bija arī tā, ka, ja tikko bija skriets augšup, tad nu varēja skriet lejup no kalna, un te nu ļāvu kājām ripot, tajā pat laikā pārāk tempu neforsējot.
Pavisam drīz tika sasniegta arī pusmaratona atzīme - puse jau pieveikta, taču tā kā pulkstenis trases malā tur nebija, un arī uz rokas kopējo laiku tajā brīdī neuzslēdzu, tad par faktisko tā brīža rezultātu precīzu ziņu nebija - vien no līdz šim uz rokas pulkstenī redzētajiem kilometru laikiem apmēram varēju nojaust, ka ap stundu un desmit minūtēm varētu būt, taču tā kā pulksteņa samērītā distance par kādiem 100 metriem atpalika no trases atzīmēm, tad pieļāvu, ka nobīde varētu būt 10-20 sekunžu robežās (realitātē pusdistance bija pieveikta 1h09'49").
Drīz vien pēc pusdistances atzīmes atkal manīju plīvojam Latvijas karogu, un šoreiz no želejas neatteicos. Šī kā reiz bija īstā vieta, kur želeju dabūt, jo aiz līkuma bija kārtējā dzirdinātava, kur lipīgo želeju uzreiz varēja ar ūdeni ļoti labi noskalot lejā (un pēc tam arī noskalot lipīgās rokas). Aiz dzirdinātavas gan ekoja īss neleils pārvads pār dzelzceļu, bet stāvā pacēluma rezultātā uz brīdi bija sajūta, ka temps ir ļoti nokritis, taču tā kā tūlīt jau sekoja arī pagarāks skrējiens lejup, tad raitās skriešanas sajūta ātri vien atgriezās.
Pēcāk, izpētot rezultātus, varēja redzēt, ka posmā starp 20. un 30.kilometru bija abi mani ātrākie pieckilometru laiki - iespējams, labo ritmu iedeva šis lejupskrējiens pēc turp-atpakaļ posma, varbūt papildus enerīgju iedeva arī želeja, taču arī pats skrienot īsti nespēju noticēt, ka es skrienu visnotaļ atbrīvoti, tajā pat laikā kilometru laiki lēkā ap 3'15"-3'17", kas nu nepavisam nav lēnu. Uz šīs pozitīvās sajūtas fona arī itin ātri pagāja aptuveni trīs kilometru garais posms ap 25.kilometru, kad trase atkal veda pa nedaudz nomaļāku un līdzjutēju mazāk apmeklētu posmu. Sevis uzmundrināšanai pie 25.kilometra arī nospriedu, ka līdz finišam atlicis vien skriet apmēram stundu, ja uzņemto tempu saglabāšu - un stundu noskriet jau nu noteikti vairs nevajadzētu būt ļoti grūti.
Drīz vien aiz 25.kilometra atzīmes pa gabalu ieraudzīju, ka esmu pietuvojies spānim, kurš mani apdzina pirmajā kilometrā un bija aizskrējis kopā ar krievu skrējēju - ieraudzīt sev priekšā kādu, kuram tuvojies un drīz vien visticamāk apdzīsi vienmēr ir patīkami, un tā nu pēc apmēram diviem kilometriem arī diezgan pārliecinoši paskrēju viņam garām.
Šajā brīdī trase veda pa lielu aleju gar kuras vienu pusi bija jāskrien nedaudz vairāk kā divi kilometri gandrīz līdz Torre Agbar, kas ir iespaidīgs debessskrāpis, kura forma līdzinās milzu gurķim (tāds līdzīgs ir arī Londonā), un pēc tam tie paši nedaudz vairāk kā divi kilometri atpakaļ pa alejas otru pusi. Tā kā šeit aleja bija diezgan plaša, tad saules tiešos starus vairs mājas tik labi nenoslēpa, no kā līdz šim, skrienot māju ielenkumā, bija izdevies izvairīties gana labi, un nu jau saule sildīja diezgan pamatīgi, un centos izmantot katru mazāko ēnas pleķi.
Barselonas olimpiskais stadions - 1992.gada olimpiādē maratonisti finišēja tieši šeit
Skrienot pa aleju otrā pusē varēja atkal redzēt līderus, un nu jau redzēju, ka pirmajiem vairs laikam nav tempa turētāju, un sapratu, ka pāris vietas esmu jau pacēlies, jo bez tikko apdzītā spāņa, acīmredzot daži skrējēji vēl ir izstājušies. Gandrīz pie Torre Agbar tiku pie savas otrās želejas, drīz vien arī tā tika notiesāta, un tad jau klāt bija 30.kilometrs, kur bija vienīgā vieta trasē, kur trases malā bija pulkstenis, kurš tajā brīdī rādīja 1h38'34" - to, ka pēdējie kilometri ir bijuši visnotaļ ātri zināju, taču par šādu laiku biju patīkami pārsteigts, zināju, ka pie 3'20" tempa, 30.kilometri pieveicami 1h40', šeit biju gandrīz pusotru minūti ātrāk, kas nozīmēja, ka šī brīža temps ir ātrāks un cerības uz rezultātu zem 2h20' saglabājas. Arī jutos vēl visnotaļ labi, un pārliecība par veiksmīgu skrējienu arvien palielinājās.
Taču pavisam drīz kaut kur ap 32.kilometru atzīmi (aiz kuras pavisam nedaudz bija arī 20 jūdžu atzīme amerikāņu un britu skrējējiem) pirmo reizi tā nopietni sajutu, ka ikri sāk pamazām signalizēt, ka tie jau ir skrējuši gana daudz un ik pa laikam elektriski nervu impulsi liecināja par krampju tuvošanos. Citādi gan funkcionāli jutos labi, taču nospriedu, ka vēl 4-5 kilometri, un kaut kur māju tuvumā pie Triumfa arkas vajadzētu redzēt atkal Latvijas karogu, un no tā līdz finišam būs atlikuši vairs seši kilometri. Tā ka tempu atlaist noteikti nedrīkst - nekas daudz vairs nav palicis.
Finiša atmosfēra vēl pirms pirmajiem finišētājiem
Vēl pēc aptuveni kilometra pamanīju, ka pavisam netālu priekšā ir abi krievu skrējēji - gan tas, kurš kopā ar spāni no manis bija aizskrējis pašos pirmajos kilometros, gan otrs, kurš mani apdzina īsi pirms desmitā kilometra. Vēl pirms tikt līdz viņiem gan bija jāšķērso īss, bet stāvs pacēlums pār dzelzceļu (pirms kura līkuma iekšmalā bija novietotas improvizētas dušas, bet tās pamanīju tikai, kad biju pa ielas otru malu tām paskrējis gandrīz garām - tajā brīdī saulē tās būtu patīkami atveldzējušas), un tad jau vēl apmēram pēc kilometra abiem krieviem paskrēju garām - sākumā likās, ka vismaz viens no viņiem mēģina "ieķerties"  aizmugurē, taču laikam visai ātri saprata, ka viņam tas nebūs pa spēkam.
Kilometri līdz finišam palika arvien mazāk, un kaut arī pēdējos kilometrus joprojām biju skrējis īpaši tempu nezaudējot, tomēr krampjainās sajūtas parādījās aizvien biežāk. Funkcionāli (elpošana, šķietamā piepūle) jutos vēl salīdzinoši labi, bet kājas sāka klausīt arvien mazāk - vistrakāk bija pagriezienos, kur pēdas, zaudējot pilnvērtīgu kontaktu ar zemi, varēja vienkārši sajust savelkamies krampī un tad bija jāpieliek visa piepūle maksimāli atslābināt un taisni nolikt kāju, lai savilkumu atlaistu. Līdz ar to pēdējie kilometri pagāja cerot, ka pagriezienu līdz finišam vairs nebūs ļoti daudz.
Barselonas katedrāle - pavisam blakus bija 38.kilometra atzīme
Pie 36.kilometra trase veda zem Triumfa arkas, un līdzjutēju atbalsts te bija ļoti liels, tālāk sekoja atkal gandrīz kilometrs pret lēzenu kāpumu, pēc kura gan sekoja skrējiens lejup cauri vecpilsētai gar katedrāli, pie kuras ceļabiedri no Latvijas atkal vicinājās ar Latvijas karogu, un nu jau pamazām sāku skaitīt, ka līdz finišam vairs četri kilometri - tātad apmēram 13 minūtes, tad jau bija 39.kilometrs, tātad vairs 10 minūtes. Līdz finišam atlicis vairs pavisam maz, taču pēdējie kilometri bija pagājuši vairoties no krampjiem, kas nozīmēja līkumos skriet ar lielāku rādiusu (tātad attālinoties no ideālās trajektorijas un netaupot metrus), izvairīties no nelīdzenām vietām un iztikt arī bez liekām tempa raustīšanām. No trases shēmas arī zināju, ka pēdējie divi kilometri ir garš kāpums pret kalnu gandrīz līdz pašam finišam, kas nozīmēja, ka tie noteikti nebūs paši vieglākie kilometri.
To, ka temps kāpumā, lai arī centos skriet tikpat sparīgi, manīju pēc pulksteņa, un lai arī ar vienu smadzeņu daļu saglabāju domu, ka es taču varu palikt krietni lēnāks un tāpat būšu savu rekordu pārsitis, tomēr cīņasspars neļāva padoties. Neilgi pēc 40.kilometra atzīmes priekšā pamanīju vienu Kenijas skrējēju, kuru noķēru un apdzinu visai ātri, un tad jau bija pēdējais pagrieziens uz finiša kalnu, kura galā vairs bija atlicis pēdējais pagrieziens finiša taisnē. Šis pēdējais kilometrs nenāca viegli, kalns likās pārāk garš, taču tālumā spīdošie Venēcijas torņi (Torres Venecianes), kas atradās pie paša finiša, lāva saprast, ka beigas ir pavisam tuvu.
Pirms paša pēdējā pagrieziena vēl dzirdēju sev veltītus uzmundrinājuma saucienus, un tad jau bija 42.kilometra atzīme un līdz finišam bija atlikuši vairs 195 metri. Drīz vien ieraudzīju arī pulksteni zem finiša vārtiem, kurš rādīja 2h18'46"...48"...52" un, lai arī centos soli pielikt, kaut, iespējams, par visiem 100% to liedza pārvērst arī pēdējā pagriezienā kārtējo reizi krampī savilktā pēda, tomēr zem 2h19' (kas būtu bijis šī gada Eiropas čempionāta nosacītais normatīvs) izskriet neizdevās - divas sekundes pietrūka. Taču, neskatoties uz šīm liekajām divām sekundēm, finišu biju sasniedzis 7.vietā ar jaunu personīgo rekordu 2h19'02" (video no trases un oficiālās bildes) - pirms  nepilniem diviem gadiem Roterdamā uzstādīto rezultātu biju uzlabojis par divarpus minūtēm un biju patiesi laimīgs. Kā pēcāk statistikas mīļotāji bija sarēķinājuši, tad no Latvijas skrējējiem jelkad ātrāk ir skrējuši tikai seši maratonisti.

Pēc finiša

Uzreiz pēc finiša būšana finiša zonā ievilkās gandrīz uz stundu, jo veiksmīgi tiku novirzīts uz elites sportistu telti, kur rindas kārtībā bija iespēja tikt pie masāžas, un to gaidot uzēst apelsīnus, banānus, riekstus un atgūt zaudēto šķidrumu. Gaidot masāžu, gan sapratu, ka vajadzētu arī tikt pie savām drēbēm, kuras atradās kopējā mantu glabātuvē - te atkal nācās aprunāties ar vismaz trim maratona palīgiem, līdz atradās kāds kurš saprata angļu valodu un saprata, ka mani vajag pavadīt līdz vietai, kur varu savai līdzjutējai atdot savu numuru, ar kuru viņa var tikt pēc manām mantām, ar kurām tad pēc tam varu atgriezties gaidīt savu masāžas kārtu.
Masāžas rinda kustējās uz priekšu visai lēni, jo visi seši pirms manis finišējušie uz galda pavadīja aptuveni 15 minūtes, un tā kā galdi bija tikai trīs, tad savu pusstundu gaidīju noteikti. Gaidīšana gan bija laba iespēja kārtīgi atvilkt elpu pēc finiša, bet masāžu gaidīt noteikti bija vērts - kājas tika izmasētas kārtīgi. Ikri patiesi laikam bija strādājuši uz visiem 100%, jo pat pēc masāžas, kurā ikri tika izmīcīti pamatīgi, masieris teica, ka rīt varot to atkārtot (varbūt viņš bija domājis, ka es varētu atkārtot maratonu nevis masāžu, taču maz ticams). Uz masāžas galda vēl gan paspēju izbaudīt kā krampjos savelk augšstilbus, kas bija patiesi sāpīgs moments, taču kopumā domāju, ka bez šādas masāžas nākamās dienas pēc maratona būtu daudz sāpīgākas. Vakarā gan kājās bija gana daudz spēka, lai arī pastaigātu pa pilsētu, un patiesībā arī nākamajā dienā kājas, kaut arī sāpošas, tomēr jutās labāk kā varētu gaidīt.
Barselonas triumfa arka - man jau maratons beidzies, citiem vēl 36.kilometrs

Pēc maratona

Tagad. kad maratons ir aiz muguras, un kājas sāk pamazām palikt mazāk stīvas (joprojām gan ļoti sāpīgas sajūtas ir labās kājas pēdas ārmalā) tā īsti tik un tā nevaru aptvert, kā esmu spējis maratonu noskriet tik ātri. Pirms starta klusībā pie sevis cerēju, ka varētu izskriet zem 2h20' un spriedu, ka 2h19'20" (kas būtu 3'18"/km vidējais temps) teorētiski varētu būt iespējams, protams, zināju arī par to 2h19' normatīvu, taču reāli laikam tomēr neapzinājos, ka tas man patiesi būtu pa spēkam. Galu galā pirms tiem diviem gadiem, kad Roterdamā izskrēju iepriekšējo rekordu, vairāk kā pusdistanci skrēju grupā, kas skriešanu noteikti atvieglo, bet te, līdzīgi kā pirms gada Kopenhāgenā, visu distanci skrēju pilnā vientulībā, un noskrēju jūtami ātrāk. Protams, sagatavojies biju patiešām labi, taču tam visam noticēt tik un tā ir visnotaļ grūti.
Novērtējot to, kā skrējiens pagāja, jāsaka, ka lielā mērā pozitīvi ietekmēja tas, ka savu distances laiku lielāko daļu skrējiena īsti nezināju - zināju kilometru laikus, taču viena divas sekundes uz vienu vai otru pusi, un precīzi zināms, kādā rezultātā tas viss saliekas kopā, vairs īsti nebija zināms - un acīmredzot arī nebija vajadzīgs, tas tikai uzliktu liekus limitus. Tāpat pozitīvo rezultātu arī deva spēja sākuma kilometros sevi ierobežot un nepārķert startu, kas beigās rezultējās negatīvos splitos, t.i., ja pirmais pusmaratons tika veikts 1h09'49", tad otru pusi biju noskrējis 1h09'13", un pēdējos divos kilometros, lai arī nedaudz lēnāks biju palicis, tomēr šos divus kilometrus no visiem skrējējiem ātrāk bija veicis vien otrās vietas ieguvējs - pārējiem pēdējie kilometri, acīmredzot, ir bijuši vēl smagāki. Iespējams, ka arī nelīdzenais Barselonas reljefs pat pozitīvi ietekmēja rezultātu, jo skriešanai augšup mijoties ar lejupskriešanu, bieži vien tie lejupskrējieni iedeva tādu labu ritmu tālākai skriešanai. Kopumā gan Barselonas trase izvērtās daudz kāpumiem bagātāka nekā biju gaidījis, bet visādi citādi tas bija skaists maratons skaistā pilsētā, kuru noteikti ieteiktu kā maratona galamērķi.
Kamēr vēl maratons no kājām tā īsti pazudis nav, un kamēr aiz loga atkal uz īsu brīdi Latvijā valda ziema, tā īsti negribas domāt par to, kur skriet nākamo maratonu. No vienas puses šķiet, ka šis ir sanācis tik ļoti labs, ka grūti iedomāties kā to varētu atkārtot, tajā pat laikā pirms diviem gadiem rezultāts Roterdamā man šķita ārkārtīgi labs. Katrā ziņā mērķi jāmeklē jauni (zem 2h20' izskriet vairs nebūs gana labs mērķis), bet visam pamatā ir jāturpina cītīgs darbs treniņos, lai redzētu, cik vēl ātrāk es maratonu spēju skriet.

10 comments :

  1. Renār - vai esi pamanījis, ka par tevi ir parādījies raksts Vikipēdijā! :) https://lv.wikipedia.org/wiki/Ren%C4%81rs_Roze

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Šis gan ir interesants pārsteigums :)

      Dzēst
  2. Apsveicu! Beidzot!

    AtbildētDzēst
  3. Dalīts prieks - dubults prieks!

    Prieks, ka sēžas muskuļa trauma nelika nekādā mērā šķēršļus skrējienā.
    Kādas pašam domas par krampjiem? Kas varētu līdzēt? Masāžas? Magnijs? ..

    Pēc apraksta liekas, ka varēji nedaudz ātrāk paskriet distances vidusdaļu, bet tad atkal tas par krampjiem dara bažīgu.

    Treniņnometne patiešām sanāca laikā.

    Agrāk rakstīji, ka Tev nav īsti tā lielā ātruma (priekš īsākām distancēm). Kā tagad jūties, kad tas 'lielākais ātrums' jau vajadzīgs maratonā, situācija uzlabojas? Tempa skrējienus skrēji uz 3:20 - 3:17 vai arī ātrāk?

    Par jauniem mērķiem! Prieks sekot līdzi.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Par krampjiem - tur domas dalās - variants, ka patiesi skrējiena laikā sāļi (ņemot vērā arī salīdzinoši siltu laiku un aktīvu svīšanu) ir tikuši zaudēti mazliet par daudz, ir gluži reāls. Taču tikpat labi var uzskatīt, ka slodze kājām, t.i., muskuļiem ir bijusi tik liela, ka nervu impulsi uz beigām vienkārši kļuva nekontrolējami. Droši vien pa daļai no abiem.

      Tā kā kopumā pirmā distances daļa caurmērā tomēr bija ar vairāk mainīgu reljefu nekā otrā puse, tad lēnāka pirmā puse varētu nebūtu pavisam objektīvs piepūles rādītājs, līdz ar to par to ātrāku vidusdaļu grūti ko spriest - galu galā no 20.-30. kilometram tāpat bija ātrākie kilometri.

      Visbeidzot par tempa skrējieniem un maratona ātrumu - Tevis minētajā tempā patiesi gana daudz specifiskā maratona darba tika veikts - gan tempa intervāli, gan garāki tempa skrējieni, taču īpaši lielākā ātrumā gatavošanās posmā skriets netika. Līdz ar to pieļauju, ka kaut arī īsākās distancēs visticamāk kaut nedaudz ātrāks esmu palicis, tomēr, piemēram, 5 km ātrumā skriets praktiski netika (galu galā maratonam vajadzīgais temps tomēr pietiekami daudz atšķiras), līdz ar to pie šāda ātruma kājas joprojām nav radušas.

      Dzēst
  4. Iespaidīgs rezultāts jau pašā sezonas sākumā! Apsveicu!

    Paldies arī par detalizēto skrējiena/trases aprakstu! Izklausās (izlasījās), ka būs arī kādu gadu uz Barselonu.

    AtbildētDzēst
  5. Apsveicu ar personisku rekordu!

    AtbildētDzēst
  6. Super! Vai atceries finiša dziesmu? :)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Nu tik daudz, cik var video dzirdēt. Tādas dzīvās atmiņas par finiša mūziku nav palikušas.

      Dzēst
  7. Izklausās pēc interesanta ceļojuma. Paldies, ka padalījies ar savu pieredzi. Iedvesmoji mani ar kur izbraukt. :)

    AtbildētDzēst

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...