pirmdiena, 2014. gada 7. aprīlis

Sezonas iesākums Latvijā

. . .

Oficiālais manas šī gada skriešanas sākums bija pirms trim nedēļām Barselonas maratonā Spānijā, taču nu kalendārs rāda, ka jau ir sācies aprīlis, kas nozīmē tikai to, ka ar pilnu sparu skriešanas sezona uzņems apgriezienus arī tepat Latvijā - un iesākums bija jau vakar Rēzeknes pusmaratonā (reizē arī Skrien Latvija sezonas 1.posms), kurā man izdevās uzvarēt, par spīti tam, ka vēl nedēļas sākumā diezgan nopietni apsvēru, ka skriešanu Rēzeknē būs jāizlaiž.
Pēc Barselonas maratona pirmā nedēļa pagāja skriešanas ziņā ļoti atbrīvoti un pa nedēļu noskrēju vien nedaudz vairāk kā 60 kilometrus. Protams, 'brīvais režīms' bija ar domu - ļaut organismam pēc maratona nedaudz atjēgties, un, lai arī kopumā muskuļu sāpes pēc maratona pazuda salīdzinoši ātri, tomēr sāpes pēdas ārmalā nebūt nesteidzās rimties, un līdz ko treniņš sniedzās 30-40 minūšu robežās, tā pēda sāka nejauki protestēt pret to, ka tai tiek likts skriet. Papildus sāpēm, tā mēdza arī tā savādi savilkties - nedaudz līdzīgi kā maratona beidzamajos kilometros - līdz ar to šo sāpju iemesls, vai vismaz pēdējais piliens visticamāk bija maratons, taču kā no šīs problēmas tikt vaļā, nav vēl īsti skaidrs pat šobrīd. Sāpošās vietas teipošana stāvokli nedaudz uzlabo, taču ne līdz galam. Iespējams, vienkārši ir vajadzīga vēl ilglaicīgāka atpūta, lai organisms par maratonu pavisam aizmirstu, bet to jau droši vien rādīs laiks.
Lai vai kā, pēdas sāpe bija tikai puse no problēmas, jo otrajā nedēļā pēc maratona, kad likās, ka pamazām jau varu sākt atgriezties puslīdz normālā skriešanas režīmā un nedēļas sākumā to pamazām sāku arī darīt, tomēr pēc sestdienas rīta treniņa attapos ar tik ļoti sāpošu Ahileja cīpslu, ka skriet nebija iespējams nemaz. Iespējams, nedaudz pārcentos ar ātrajiem treniņiem, lai gan visticamāk, lielu iespaidu uz to atstāja pēdas sāpju rezultātā pamainījusies soļa tehnika, kā rezultātā tieši ātrajos skrējienos daļa no ierastās pēdas slodzes nu bija jānotur Ahilejam un ikru muskulim, kas vienkārši tam nebija gatavi.
Tā nu izkrita sestdienas vakara treniņš, brīva svētdiena, arī pirmdiena bez skriešanas (vismaz ar baseinu). Kājai īpaši labāk nepalika, un tā kā Rēzeknē bija paredzēts skriet jau pēc sešām dienām, tad jau sāku domāt par to, ka atkārtosies pērnā gada scenārijs, kad Rēzeknes pusmaratonā traumas dēļ biju skatītāja godā. Atlikušās dienas ar kārtīgi noteipotu kāju pamazām centos tomēr atkal kustēties - otrdiena trīsdesmit piecas minūtes, trešdiena divreiz pa nepilnām 20 minūtēm, ceturtdiena - nepilnas 50 minūtes divos skrējienos. Piektdiena bija pirmā diena, kad bija sajūta, ka sāpes kļūst vairāk vai mazāk kontrolētas, ka, pēc pāris kilometriem sāpes parādās, bet sliktāk nepaliek. Līdz ar to nolēmu, ka svētdien Rēzeknē tomēr uz starta tomēr iziešu (vienu brīdi vēl domāju, ka varbūt tomēr nomainīt distanci uz 10 kilometriem), bet to, vai tikšu līdz finišam ļaušu izlemt sāpju līmenim skrējiena laikā - lai arī ne ļoti sajūsmā par to, bet biju gatavs arī stāties laukā, ja sāpes paliktu pārāk lielas.
Uz Rēzekni devāmies svētdienas rītā ar Ogres pašvaldības sarūpēto autobusu, kas bija patīkama pārmaiņa, ļaujot izvairīties no stūrēšanas pašam - braukšana pie stūres pašam tomēr nogurdina, it sevišķi tik tālā braucienā kā līdz Rēzeknei. To, ka Rēzekne mūs sagaidīs ar diezgan lieliem kalniem, zināju jau iepriekš, jo trase solījās būt līdzīga kā tā bija pirms diviem gadiem, kad Rēzeknē skrējiens bija pirmo reizi. Taču šoreiz Rēzekne sagaidīja arī ar visai drēgnu laiku un ļoti stipru vēju, kas gan salīdzinājumā ar sniegu, kas bija iepriekšējā dienā pirms starta uzsnidzis pērn, bija salīdzinoši labi laikapstākļi.
Pirmā apļa trešais kilometrs
Zinot to, ka manas kājas ir tālu no ideālas kondīcijas, biju izlēmis pirmajos kilometros priekšā nerauties un, ja to spēšu, tad vienkārši turēties kopā ar pirmajiem pusmaratonistiem. Pēc starta krietni ātrāku tempu, iespējams, mēģinot sekot divapļu kilometru skrējējiem, uzņēma Kristaps Bērziņš, kurš pērn Rēzeknē bija ātrākais no latviešiem, taču pārāk ātrs starts savām spējām viņam bija raksturīgs arī visos pērnā gada pusmaratonos (šajā ziņā pa gadu nekas nav mainījies), līdz ar to par viņa sākotnējo atraušanos no pārējiem īpaši nesatraucos. Pārdesmit metrus tālāk nelielā bariņā skrējējam trīs pusmaratonisti - es un abi brāļi Kaimiņi, un vēl arī Andrejs Jesko, kurš nākamnedēļ plānotā maratona dēļ šoreiz skrēja vien 10 kilometrus, t.i., 2 apļus nevis četrus kā tie, kas skrēja pusmaratonu.
Pirmo apli cītīgi centos "sēdēt grupā", izmantot aizvēju un uz priekšu nerauties. Kaut arī pagaidām kāja jūtās normāli, tomēr stāvajā lejupskrējienā jutu, ka nedaudz sāpes parādās, līdz ar to forsēt notikumus nevar, un galu galā ar pirmā apļa veikšanu noskrieta būs tikai ceturtā daļa distances. Kājas sajūtām par labu noteikti nenāca arī straujā līkumošana nelielajā parciņā Rēzeknes lepnuma - Latgales vēstniecības "Gora" tuvumā - kaut kā jau tas īstais distances garums bija jāsavāc.
Pirmā apļa beigās gan bija vēl viens neliels pacēlums, kurā Rolands Kaimiņš, kurš pirmo apli bija pārsvarā darījis lielāko darbu, skrienot pa priekšu uzturēja tempu un veidoja arī aizvēju, nedaudz samazināja tempu, un tajā brīdī sanāca tā, ka grupas priekšgalā nokļuvu es un varbūt kāpumā pat nedaudz tempu palielināju. Lai vai kā, drīz jau bija arī pirmā apļa beigas, un sākumā aizmukušais Kristaps Bērziņš jau gandrīz bija noķerts.
"Gors" naktī
Otrā apļa pirmajā kāpumā viņu apdzinu, sekojošajā lejupskrējienā gan viņš atkal apdzina mani, un tad arī piefiksēju, ka mūsu līdzšinējā grupiņa ir nedaudz paretojusies - Kristaps Kaimiņš bija jau nedaudz iepalicis, turpat blakus bija vien Rolands un Andrejs Jesko. Šajā brīdī arī jutu, ka papildus tam, ka ik pa laikam parādījās sāpes Ahilejā, kājās bija jūtams jau arī tāds vispārējs sagurums - galu galā pēdējās trīs nedēļas pēc maratona nekas dižs no trenēšanās nebija sanācis, un, lai arī funkcionāli ķermenis strādāja pavisam labi - elpošana un šķietamais pulss bija pietiekami mērenā līmenī, tad kājas gan galīgi nelikās svaigas - pēdējās nedēļās skrējis biju maz, bet ātri skrējis vēl mazāk, un no tādas skriešanas kājas jau bija nedaudz atradušas. Papildus tam droši vien pa šo mazskriešanas laiku bija klāt nācis arī kāds lieks kilograms, kas it kā ir sīkums, bet tik un tā visus šos pusmaratona kilometrus ir jānes līdz.
Taču drīz vien pirms nākamā kāpuma atkal tika noķerts Kristaps Bērziņš, un nu jau varēju just, ka ne Rolands ne Kristaps īsti gatavi ātrāk skriet nav. Tajā brīdī bijām tikuši arī spēcīgā pretvējā un tā kā biju priekšā tad visu to nācās uzņemt man pašam - tajā brīdī klusībā pukojos uz Andreju Jesko, kuram taču jāskrien 10 kilometri - tātad jau pēdējais aplis - bet šis sēž man aizvējā. Kalna galā Andrejs gan jūtami tempu kāpināja, laikam saprazdams, finišs tomēr jau pēc nedaudz vairāk kā 2.5 kilometriem, tomēr viņa paātrinājums arī bija visai nosacīts, jo līdz apļa beigām palēnām atkal viņu biju jau gandrīz noķēris - viņam gan tas jau bija finišs, man vēl tikai pusdistance.
Finišētājs
Līdz ar trešā apļa sākšanos ātrākie divu apļu skrējēji jau bija finišējuši, līdz ar to pa priekšu braucošais tiesnesis uz velosipēda, kas palīdz atbrīvot ceļu no par-apli-apdzenamajiem, nu brauca tieši pirms manis. No šī viedokļa skriešanas loģistika nu bija nedaudz vieglāka - nebija vairs jādomā tik daudz pa kuru pusi apdzīt lēnākos skrējējus, kaut jāsaka, ka līkumainajā parciņā blakus Goram tā joprojām bija problēma, jo celiņi tur bija tik šauri, līkumi asi, skrējēju tur gana daudz, un apdzīšana pat ar visu pavadošo velosipēdistu tur bija gana apgrūtinoša.
Pamazām audzējot savu pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem, trešais aplis pagāja visnotaļ ātri - es joprojām skrēju tādā pat tempā kā pirmajā aplī, bet, acīmredzot, sekotāji nedaudz tempu zaudēja. Trešajā aplī jau kāju jutu daudz biežāk, un trešā apļa beigās sapratu, ka trīs apļi šajā reizē būtu ideālā distance. Taču gaužām slikti vēl nebija un arī iespēja maču vinnēt vilināja, tāpēc devos arī pēdējā aplī. Pirmos divus pēdējā apļa kilometrus vēl kāja uzvedās puslīdz labi, taču uzskrienot lielajā kalnā un pēc tam skrienot lejup par sevi jūtami sāka atgādināt arī pēda, līdz ar to atkal līkumos centos būt īpaši uzmanīgs, lai līdzīgi kā Barselonā pašas distances beigas nebūtu jāsadzīvo vēl arī ar krampjiem, katrā ziņā labā pēda arī te Rēzeknē pašās beigās vairs galīgi nefunkcionēja tā, kā tai būtu jāstrādā.
Pēdējā aplī kopējais temps bija tikai nedaudz samazinājies (aplis bija ~10 sekundes lēnāks kā iepriekšējie) un finišēju ar tīro laiku 1h10'37", otrajā vietā finišējušo Rolandu Kaimiņu apsteidzot nedaudz vairāk kā par 40 sekundēm. Un tā kā Kristaps Kaimiņš, kurš finišēja kā ceturtais arī nebija diez ko tālu, un labi meiteņu konkurencē 10 kilometrus bija noskrējusi arī Ilona Marhele, tad sezonu atklāju ne tikai ar personīgo uzvaru, bet tikām arī pie uzvaras komandu vērtējumā, šogad startējot zem nosaukuma Adidas/VSK Noskrien.
Labāko sešinieks
Par gala rezultātu, protams, esmu priecīgs, taču nepavisam neesmu priecīgs par to kā jūtas manas kājas šajā pēdējā laikā - arī Rēzeknē pēc finiša, lai arī biju gaidījis, ka būs trakāk, tomēr atsildīties īsti nebiju spējīgs, paskriet bija problemātiski - distancē tomēr adrenalīns par sāpēm nedaudz ļauj aizmirst, bet pēc finiša, kad atgriežas realitāte, viss vairs nav tik rožaini. Līdz ar to tuvāko nedēļu uzdevums ir savest kājas skriešanas kārtībā - varbūt vienkārši vēl nedaudz ir vajadzīgs laiks ilgākai atpūtai pēc maratona, varbūt pie vainas ir sēžas nervs, kas nedaudz par sevi lika manīt jau pirms maratona, bet pēc maratona to jutu daudz vairāk, un, iespējams, tas pilnā kājas garumā veido kaut kādu ķēdi, kas atstarojas arī pēdā. Katrā ziņā būtu vēlams tikt skaidrībā par cēloņiem, lai tad ar esošo situāciju varētu tikt galā un nepieļaut tādas problēmas citās reizēs.

4 komentāri :

  1. Apsveicu ar uzvaru! Ogre ir ar Tevi! :)

    AtbildētDzēst
  2. Apsveicu ar uzvaru :) gribēju piekomentēt par sāpošu ahileju varbūt tev kaut kas noder, man līdzīga problēma - dabūju pēdas traumu, kad atsāku skriet un liku klāt apjomu un ātrumu, sāka sāpēt ahileja, mēģināju pats cīnīties(atpūta,smēres,vingrojumi no interneta)-nesekmīgi. Aizgāju uztaisiju ultrasonagrāfiju ahilejai un tad pie fizioterapeita, kurš man paskaidroja ka nedaudz ahileja iekaisusi (sāp tika ja skrien, un ar neuzreiz), jo pēda nav gatava slodzei un, ka ierastās pēdas slodzes nu jānotur Ahilejam un ikru muskulim.Ikdienā ahileja nesāp, bet ja grib skriet tad jāarstējas. Man ieteica neskriet 3-5 dienas(atpūta no jebkāda fiziskā) + aukstās smērēs smērēt uz ahilejas un tad sākt vingrot+masāža tai kājai. Vingrojumi ir speciāli-ar gumiju, uz lidzsvara elementiem ,beigās lēcieni un līdzsvara elementiem utt. Vingroju gan mājas gan fizioterapeita uzraudzībā. Drīz būs 2 nedēļas un tad drīkstēšu mēģināt skriet. Īsumā galvenais- ir pēdu savest kārtība(traumu sadziedēt un nostiprināt) un tad ar ahileju ar viss būs ok. Ahileju protams ar teipo, bet pārmaiņas pēc kādu dienu teipu noplēšu uz pasmērēju auksto smēri intensīvi. Lai izdodas :) Noskrien

    AtbildētDzēst
  3. Paldies par interesanto aprakstu. Lai izdodas atveseļoties. Vienu dakteri zinu, ko Tev varētu ieteikt Liepājā, bet par Rīgu nezinu.

    AtbildētDzēst

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...