Ieilgusi pauze

Gluži neplānoti aizvadītais mēnesis sportiskajā ziņā ir sanācis pilnīgi citāds kā biju to iecerējis. Patiesībā sportiskajā ziņā mēnesis praktiski ir bijis nekāds - vakar paskaitīju, ka kopš septītā jūnija esmu noskrējis kādus 40 kilometrus, apmēram divtik nominis ar velosipēdu, un vēl kādus nepilnus trīsdesmit pavadījis ātrās pastaigās. Sanāk, ka pēdējās  nu jau vairāk kā četrās nedēļās kopumā skrienot, ejot un minoties esmu pieveicis mazāk kā līdz šim bija ierasts noskriet vienā nedēļā, un tam visam par iemeslu ir spēcīgas sāpes krustu apvidū, kas jūnija sākumā kļuva tik traucējošas, ka skriet vairs īsti nespēju.
Droši vien galvenā kļūda (kā parasti) bija treniņu turpināšana tad, kad parādījās pirmās sajūtas, ka kaut kas īsti nav riktīgi, Nu jau vairs īsti neatminos vai kaut ko nelāgu jutu jau pirms tam, taču pirmais ieraksts treniņu pierakstos par sāpēm stāv 4.jūnijā, kas bija dienu pēc intensīvāka treniņa stadionā. Tā kā līdz pat maija sākumam par sevi bieži lika manīt mans sēžas nervs, kas kopš maratona regulāri par sevi atgādināja, tad pirmā doma bija, ka arī šoreiz tas ir pie vainas. Taču tā kā sāpes bija citādākas, tad kļuva skaidrs, ka vaina droši vien ir kaut kur citur. Te gan jāsaka, ka ļoti iespējams, ka ilgā sadzīvošana ar sēžas nerva problēmu visticamāk arī veicināja to, ka kaut kur muskuļi strādāja ne tā kā vajag, kas attiecīgi ietekmēja arī muskuļus muguras daļā, taču, vai tā patiesi ir bijis, tā droši vien paliks neatrisināta mīkla.
Lai vai kā, kaut arī neesmu baigais dakteru fans, tomēr tā kā skriešana bija ļoti sāpīga, un nebija arī sajūtas, ka sāpēs iet mazumā, tad nolēmu arī tomēr ļaut uz sevis paskatīties kādiem medicīnas cilvēkiem. pa šo laiku esmu pabijis gan pie manuālā terapeita (2x - pirmajā reizē tika vainota mana nedaudz līkā labā kāja, otrajā savukārt tas, ka visticamāk pie vainas solis un vajag apavu ieliktņus; abas reizes gan tiku arī izlocīts un izkrakšķināts), gan uz magnētisko rezonansi (ar muguru nekādu redzamu problēmu neesot), uz masāžas kursu apvienojumā ar fizioprocedūrām un pat pāris špricēm (mugurkauls pat uz tausti nebūt neesot ideālā stāvoklī un mugura esot nopietni jāstiprina, citādi ilga skriešanas karjera nespīdot). Taču vai līdz īstajai problēmas saknei ir tikts, joprojām grūti spriest.
Tā kā sāpju apvidu varu parādīt diezgan konkrēti, tad pats meklējot internetā, un uz to daļēji norādīja manuālais terapeits, ka vaina ir apvidū, kur atrodas krustu kaula un zarnkaula locītava (angliski -:sacroilliac joint), savukārt masāžas laikā, tajā rajonā tika atrasts kaut kāds ārprātīgi savilkts muskulis, ko ar masāžu un sildīšanu tika mēģināts atbrīvot. Tā kā līdz šim tik nopietni masēts nebiju bijis, un masāžas kurss beidzās tikai pagājušajā nedēļā, tad nedaudz jūtu vēl masāžas ietekmi un grūti teikt, vai sāpes galvenajā sāpju reģionā ir izzudušas, taču vismaz mugura noteikti pēc šīm masāžām ir daudz labākā stāvoklī, jo muguras augšdaļa, kas vienmēr man ir bijusi diezgan savilkta, nu ir daudz atbrīvotāka.
Pa šo neskriešanas laiku, esmu mēģinājis gan pāris reizes skriet, un, pat ja pēc pāris dienu neskriešanas it kā jūtos labāk, tad jau otrajā dienā pēc skriešanas pamēģināšanas sāpes atkal ir atgriezušās. Esmu mēģinājis arī mīties ar riteni, kas vismaz izslēdz sitienu uz muguru, kas rodas skrienot, taču arī tās ir bijušas vien pāris reizes. Pēdējo nedēļu no rītiem devos ātrās pastaigās, lai tomēr kaut nedaudz sirds pastrādātu (lai gan jāatzīst, ka, pat ātri ejot, pulsu īpaši augstu dabūt nesanāca). Lai neaizmirstu, kas ir skriešanas mači, līdzjutēja godā esmu pabijis arī Ventspils pusmaratonā un Jāņu skrējienā Cēsīs, taču jāatzīst, ka, pašam neskrienot, tā līdzi jušana ir ar rūgtuma piegaršu.
Šobrīd no skriešanas mēģinājumiem pārtraukums ir bijis vairāk kā nedēļu un arī masāžas ir beigušās, tāpēc šonedēļ visticamāk atkal mēģināšu paskriet. Visticamāk sāpošajai vietai ir bijis vajadzīgs arī miers, kas tomēr no aktīvas sportošanas ir dots jau mēneša garumā. Taču kurā brīdī miers ir pietiekams, ja neskrienošā stāvoklī sāpju vairs nav, var pateikt tikai atkal mēģinot skriet, un, ja viss vēl nav līdz galam kārtībā, tad skriešanas mēģinājumi visu problēmu atkal padara sliktāku.
Līdz ar to šobrīd īpašas cerības par ļoti ātru atgriešanos pilnvērtīgā skriešanā neloloju - tajās reizēs, kad esmu mēģinājis skriet, jau jutu, ka neskriešana ir atstājusi sekas gan uz pulsu, gan muskuļiem, kuri skriešanu sāk pamazām piemirst, kas nozīmē, ka tiem vispirms būs jāatgādina, ko nozīmē skriešana. Tāpat sākotnēji nāksies arī domāt par to, kā tikt vaļā no kilogramiem, kas pa šo laiku ir pienākuši klāt - tādus ciparus uz svariem līdz šim sev neesmu redzējis. Taču vispirms, protams, ir jāsaprot, vai esmu vispār spējīgs skriet bez sāpēm. Punktu skriešanai likt nebūt neesmu gatavs, taču izskatās, ka komats šobrīd ir ielicies...