Renča trešdaļu likums

Kad tālajā 2010.gadā gatavojos braukšanai uz savu pirmo maratonu Florencē, viens no padomiem, kuru, tā teikt, ceļamaizei saņēmu bija, ka pirmajiem desmit kilometriem maratonā jāpaiet tik viegli, it kā nemaz nebūtu skriets. Cik nu toreiz nopietni to ņēmu vērā, grūti teikt, taču Florencē maratonu sāku patiešām prātīgi un, tā kā par šo padomu neesmu aizmirsis joprojām, tad laikam jau kaut kāda patiesība tajā ir bijusi.
Laikam ejot un skriešanas pieredzei uzkrājoties, esmu šo padomu nedaudz attīstījis un nonācis pie secinājuma, ka praktiski visām distancēm, kurās jelkad sacensībās esmu skrējis (man gadījumā tās ir no 5000 metriem stadionā līdz pat maratonam), visnotaļ universāls modelis optimālai spēku sadalīšanai, lai nodrošinātu vienmērīgu tempu, ir veicamās distances iedalīšana nosacītās trešdaļās - maratonam tas būtu apmēram 14 kilometru garš posms, pusmaratonam aptuveni 7 kilometri (šeit ļoti parocīgi ir pusmaratoni, kas notiek trīs apļos), 10 kilometros - nedaudz vairāk kā 3 kilometri utt.
Tad nu, sadalot distanci trīs vienādos etapos, sajūtu un piepūles ziņā būtu jābūt tā, ka pie nemainīga tempa pirmā trešdaļa ir relatīvi viegla (protams, tas tik un tā ir sacensību temps, bet nav nopietnu bažu par tikšanu līdz galam, bet tas, ka ir viegli nenozīmē, ka var skriet maksimāli, bet gan jāpieturas pie sākotnējā plāna), otrā trešdaļa ir grūta, bet tomēr ir sajūtas, ka rezerve vēl ir, savukārt beidzamajā trešdaļā jau tiek skriets no visas sirds. Šeit pienāktos arī piebilst, ka vismaz man kritiskākais brīdis parasti ir starp distances pusi un otrās trešdaļas beigām, kad it kā noskriets jau gana daudz, bet līdz finišam arī vēl atlicis diezgan - un nereti tieši tāpēc šajā posmā bieži ir lēnākie distances kilometri, kad visvairāk jāstrādā ar sevis motivēšanu, lai uzņemto tempu saglabātu.
Mana pārliecība ir, ka sacensībās tempam jābūt vienmērīgi sadalītam uz visu distanci, proti, katra kilometra temps ir ļoti tuvs skrējiena vidējam tempam, vai pat otrā distances puse ir nedaudz ātrāk par pirmo pusi (tā saucamie, "negatīvie spliti"). Ņemot vērā, ka pat pie vienāda tempa, uzkrājoties nogurumam un izsīkstot enerģijas rezervēm, piepūle arvien pieaug, tad trešdaļu likums, manuprāt, ir gana labs veids kā šo vienmērīgo tempu nodrošināt, vadoties pēc savām sajūtām.
Protams, skriešana pēc sajūtām nav nekāda zinātne, un reizēm arī skrienot pēc sajūtām visu var "salaist dēlī", taču ir pilnīgi skaidrs, ka, ja distances pirmajā trešdaļā jau sirds kāpj laukā pa muti un elsošana ir tik liela kā tvaika lokomotīvei, tad tikšana līdz finišam būs ļoti grūta, par uzņemtā tempa noturēšanu līdz finišam nemaz pat nerunājot.