Gads bij' labs no abiem galiem un pa vidu...

Aizvadītais 2014.gads sportiskā ziņā ir bijis gan ar kritumiem, gan kāpumiem, un, lai arī 2014.gadā izdevās tikt pie jauna personīgā rekorda maratonā, kas pēdējos gadus man ir galvenā skriešanas distance, tomēr lielākā daļa sacensību sezonas pagāja, tā teikt, traumas zīmē, līdz ar to par pilnībā izdevušos sporta jomā pagājušo gadu saukt nevaru. Un, lai bez tiem nedaudzajiem blociņa ierakstiem (jā, pagājušajā gadā nebiju arī diez ko cītīgs rakstītājs) atskats par 2014.gadu būtu arī tādā konspektīvā formātā, esmu apkopojis īsumā to, kas pērn skriešanas jomā ar mani noticis.
Janvāris iesākās gluži silts un pirmās divas janvāra nedēļas cītīgi skrēju ārā, tad uznāca aukstums un pēcāk tikpat cītīgi vismaz vakaros skrēju Ogres manēžā. Mēnesī saskrēju vairāk par 63 stundām un kopumā varu teikt, ka ieliku labu pamatu pavasara maratonam.
Līdz ar februāra iestāšanos Latvijā atkal kļuva siltāks, taču es devos uz vēl nedaudz siltāku vietu un pēdējās trīs februāra nedēļas pavadīju treniņnomentē Spānijas dienvidos, kur maksimāli izbaudīju siltuma un treniņnometnes dotās priekšrocības pilnvērtīgiem treniņiem.
Pēc atgriešanās no Spānijas pirmās divas marta nedēļas pavadīju atkal Latvija, bet jau mierīgākā treniņu režīmā, lai pēc tam dotos atpakaļ uz Spāniju, šoreiz uz Barselonu, kur noskrēju savu līdz šim ātrāko maratonu 2:19:02, finišējot 7.vietā. Kaut arī sasniegtais rezultāts bija par 2 sekundēm kā Latvijas Vieglatlētikas savienības (LVS)  noteiktais kritērijs startam Eiropas čempionātā, tomēr saņēmu visai drošu solījumu, ka Eiropas čempionātā augustā varēšu startēt.
Pēc maratona atpūtos salīdzinoši maz un aprīļa vidū jau atgriezos cītīgā treniņu režīmā. Paspēju arī noskriet divus pusmaratonus - uzvarēju Rēzeknes pusmaratonā un finišēju otrais Biķernieku pusmaratonā, kas bija pirmie divi Skrien Latvija posmi. Taču aprīlī arī sāka parādīties arī kaut kādas nelielas traumas. Kopš maratona diezgan regulāri jutu sēžas nervu, kas brīžiem labai kājai traucēja kārtīgi funkcionēt.
Maija pirmajās dienās no debesīm krita slapjš sniegs un bija neierasti vēss, taču spītējot tam, piedalījos un uzvarēju pirmajā Aizkraukles pusmaratonā, savukārt divas nedēļas vēlāk piedalījos Nordea Rīgas maratona pusmaratona distancē, kurā izcīnīju trešo vietu. Pēc Barselonas maratona tiku nointervēts Playboy žurnālam, un maija numurā tiku nopublicēts, tā ka tiku arī pie nelielas publicitātes. Bet kopumā maijā aizvadīju ļoti kvalitatīvu treniņprocesu, un uz maija beigām arī traumas šķita jau gājušas mazumā, un ar cerību skatījos uz startu Eiropas čempionātā.
Pirmajās  jūnija dienās pēc skriešanas sāka parādīties aizdomīgas sāpes krustu rajonā, un vasaras pēdējais puslīdz normālais treniņš (jau ar lielām sāpēm pēc treniņa) tika aizvadīts 7.jūnija rītā. Turpmākais mēnesi pagāja staigājot pie ārstiem, mēģinot tik skaidrībā, kas bija par vainu. Pats šobrīd diezgan droši varu teikt, ka iemesls tam bija pārāk mazā atpūta pēc maratona, un pārāk straujā atgriešanās nopietnā treniņu režīmā, kas uzlika pārāk lielu slodzi uz muskuļiem, kam tie nebija īsti gatavi. Lai vai kā jūnijā skrēju ļoti maz, un jūnija beigās, lai tiktu vismaz pie kaut kādām kustībām sāku pamazām mīties ar velosipēdu.
Jūlijā skrēju pavisam maz (pirmajās 22 jūlija dienās noskrieti vien 20.5 kilometri), kas vairāk bija mēģinājumi pārbaudīt, vai sāpes skrienot nav zudušas, toties daudz braucu ar riteni un arī daudz gāju uz masāžām - masāžas gan īstajai vainai īpaši, šķiet, nelīdzēja, bet noteikti atbrīvoja citādi diezgan savilktos muguras muskuļus. Ar riteni turpināju cītīgi braukt arī augusta sākumā, bet mēneša vidū pamazām atsāku skriet. Pēc tam arī izdevās tikt pie fizioterapeita Agra no Latvijas Olimpiskās vienības (LOV), kurš turpmāko divu mēnešu laikā mani palīdzēja ievirzīt atpakaļ pareizajās sliedēs, un lai arī ne pilnībā veselu, bet tomēr atkal skrienošu viņš mani palīdzēja dabūt.
Līdz ar septembri pamazām centos atkal atgūt vasaras mēnešos zaudēto formu. Mēneša sākumā startēju Vecāķu skrējienā, kurā gāja gaužām smagi, taču jau mēneša beigu daļā jau ar daudz labākām sajūtām noskrēju Valmieras maratona 10.5 kilometru distanci, un septembra pašās beigās arī gluži cienīgi nostartēju Jūrmalas skriešanas svētkos, kur arī bija jāskrien 10 kilometri.
Kā labs noslēgums aktīvajai Latvijas sacensību sezonai oktobrī izdevās starts Siguldas pusmaratonā, kur izdevās uzvarēt otro gadu pēc kārtas, un, ņemot vērā īso treniņperiodu, izskrēju arī visai pieklājīgu rezultātu. Nedēļu vēlāk arī startēju savā vienīgajā 2014.gada Latvijas čempionātā, kas bija Latvijas čempionāts krosā - distance, kurā Latvijas čempionātā līdz šim nevienu gadu nebija sanācis piedalīties - debija sanāca ar 5.vietu.
Novembrī jau trenējos pavisam aktīvi. Kopš augusta manā pēctreniņu režīmā regulāri tika ietverta arī cītīga vingrošana - jā sākumā ik pa laikam par to aizmirsu, tad, šķiet, līdz novembrim vingrošana ik vakaru pēc treniņa jau bija kļuvusi par automātisku nodarbi - tas viss, lai stiprinātu ar skriešanu mazāk nodarbinātos muskuļus un manu gurnu-krustu sāpi komplektā ar teipošanu palīdzētu noturēt normas līmenī. Novembrī aizvadīju arī gada pēdējās sacensības, kas bija 18.novembra tradicionālais skrējiens Rembatē, kurā uzvarēju, izskrēju trases rekordu, un distances laikā izskrēju arī savu personīgo rekordu 10 kilometros. Un visbeidzot decembris kā gada pēdējais mēnesis, gluži tāpat kā gada pirmais mēnesis, atkal tika aizvadīts cītīgā skriešanā, nedaudz arī svētku svinēšanā un, ar cerību raugoties uz nākamo sezonu, lai par 2015.gadu varētu teikt, ka gads bij' labs no abiem galiem un pa vidu arī"!".