Skriešanu visvairāk ietekmējošie laikapstākļi

Šobrīd savā treniņu ikdienā, cenšoties sadzīvot ar Latvijas ziemas untumaino dabu, kad sniegs mijas ar lietu, sals ar atkusni, un ledus zem kājām ar lielām peļķēm, aizdomājos, kuri tad ir tie laikapstākļi, kas skriešanai traucē visvairāk. Sākotnēji iedomājos, ka varētu pat uztaisīt tādu sliktāko dabas apstākļu topu, bet jāatzīst, ka sarindot tos kaut kādā nebūt secībā nav tik vienkārši, jo ne visus šos apstākļus ir iespējams piedzīvot pilnīgi atsevišķi vienu no otra, tāpēc paliku pie tā, ka sagrupēju tos trīs lielās kategorijās - pirmā ir tā, kas tīri mehāniski traucē skriešanai, otrā ir vairāk nepatīkama psiholoģiski, lai gan ātrumu tāpat ietekmē, trešā grupa atstāj fizioloģisku ietekmi, bet ceturtā ir vienkārši vējš.

Skriešanas pamatu ietekmējošie

• Atkala - atkala neapšaubāmi ir skrējēju lielākais ienaidnieks, jo tāpat kā mašīnām, arī melnais ledus uz asfalta un arī uz zemes ceļiem (tad gan laikam tas būtu "brūnais ledus") priekš skrējējiem ir praktiski neskrienams pamats. Atspēriena nav, saķeres nav, līdz ar to, ja pat izdodas tikt uz priekšu, tad izņemt pagriezienus un apstāties bez kritiena ir praktiski neiespējami.
• Apledojums - šis būtībā ir līdzīgs iepriekšējam punktam, taču, ja apledojums bieži vien sasalst kopā ar sniegu un ir grubuļains, kas nozīmē, ka saķere ir labāka, tad atkalas gadījumā pamats ir pilnīgi līdzens un saķeres nav vispār.
• Slapjš sniegs - slapjš sniegs agri vai vēlu sāk veidot kārtu uz zemes, kā rezultātā jūtami samazinās saķere, kas nozīmē, ka pie katra soļa jāpieliek daudz lielāka piepūle.
• Sniegs zem kājām - sniegs traucē tiktāl, ka samazinās saķere un zūd atspēriens. Bet ar sniegu ir viltīgi, jo ne vienmēr mazāk nozīmē labāk. Ja tas ir pārāk nostaigāts un noguldināts, tad uz zūd saķere. Ja sniega ir ļoti daudz, tad saķere ir laba, bet galīgi nav atspēriena. Savukārt, ja sniega ir relatīvi daudz, bet tas vēl piedevām ir izmīcīts, tad ne tikai nav atspēriena, bet mēdz zust arī saķere.
• Smiltis uz asfalta - lai cik savādi nebūtu, bet uz skriešanu negatīvu ietekmi var atstāt arī smiltis, kas ir kaisītas, lai saķeri uzlabotu. Problēmas, gan rodas nevis tad, kad smiltis ir kaisītas uz sniega, bet gan tad, kad sniegs jau ir nokusis, bet smiltis vēl ir palikušas un tās uz asfalta izveido savu kārtiņu, līdz ar to saķere ar asfaltu zūd. Esmu piedzīvojis kritienu, kad pagriezienā uz asfalta nokaisītās smiltis liek kājām izslīdēt un "neierakstīties pagriezienā."
• Peļķes - peļķes ir bīstamas, jo nekad nevar zināt, kas slēpjas zem ūdens. Pārsvarā, protams, peļķes var apskriet, bet ne vienmēr tas ir izdarāms. Kad peļķe ir jāšķērso,tad labākajā gadījumā paliec ar slapjām kājām, sliktākajā vari trāpīt kādā neredzamā bedrē, vai arī vēl sliktāk - trāpīt uz ledu, kas slēpjas zem peļķes - vienā no šādām reizēm piedzīvoju diezgan pamatīgu kritienu, ar asinīm un pamatīgi apdauzītu galvu.

No gaisa krītošie

• Krusa un sasalis lietus - gan krusa, gan sasalis lietus parasti nāk komplektā ar stipru vēju, kas visu padara vēl nepatīkamāku. Krusu skrienot ir sanācis piedzīvot gaužām reti, sasalis lietus gan ir bijis biežāk, un jāsaka, ka tā sajūta, ka pret seju triecas mikroskopiski ledus graudiņi ir patiešām nepatīkama.
• Lietus - lietus var būt ļoti dažāds un līdz ar to ne vienmēr tas ir ļoti traucējošs. Karstā laikā tas var būt veldzējošs, sausā laikā tas tiek galā ar ceļa putekļiem, taču palielinoties lietus stiprumam, tas skriešanu sāk ietekmēt. Nepatīkamāk, ja lietus ir vēsā laikā, līdz ar to lietus kopā ar vēju, veicina lielāku izmirkšanu un ātrāku nosalšanu. Reizēs, kad "gāž kā no spaiņiem"lietus var būt arī sāpīgs. Jebkurā gadījumā pa lietu saņemties skriet noteikti ir grūtāk kā tad, ja lietus nav.
• Sniegs - sniegs pats par sevi nav slikts, bet tā kā tas nāk komplektā ar sniegu zem kājām, tad agri vai vēlu tas skriešanu sāk apgrūtināt. ja snigtu sniegs, bet tas neatstātu nekādas pēdas uz zemes vai asfalta, tad pret sniegu man vispār nebūtu iebildumu, pie nosacījuma, ka tas nav pārāk slapjš.

Temperatūra

• Karstums - temperatūru ekstrēmos jāsaka, ka liels karstums noteikti ir nepatīkamās par milzu aukstumu. Kaut man nav sanācis skriet ne +40 , ne -40 grādos, tomēr jau temperatūrās virs +25 grādiem skriešana sāk palikt ne pārāk komfortabla, ja tādā temperatūrā ir jāskrien ātri, tad ir skaidrs, ka rezultāts jūtami cietīs, jo fizioloģiski slodze uz ķermeni karstumā ir milzīga, un, ķermenim nespējot sevi atdzesēt, rezultāts var būt arī ļoti bēdīgs.
• Aukstums - atšķirībā no lieliem plusiem, ja ir ļoti auksts, tad vienmēr var saģērbties siltāk - karstumā vairāk par pliku neizģērbsies. Aukstums gan man nepatīk ļoti, jo man ļoti salst rokas, un cimdiem ir jābūt varen bieziem, lai pat relatīvi mazos mīnusos neatsaldētu rokas. Taču, ja saģērbjas kārtīgi, tad ir skriets arī -25 grādos. Paskriet nevar ļoti ātri, jo tad var ātri atsaldēt plaušas, bet ļoti lielos mīnusos ir bijušas reizes, kad skriešana pat ir bijusi ļoti patīkama.

Vējš

• Vējam ir veltīts atsevišķs punkts, jo aiz atkalas un apledojuma, vējš ir tas, kas skriešanu var traucēt un padarīt nepatīkamu jebkurā gadalaikā. Tikko kā kādiem no iepriekš minētajām apstākļiem nāk komplektā stiprs vējš - skriešana top divreiz grūtāka. Vēsā laikā daudz ātrāk nosalsti, karstā laikā gan tas palīdz nedaudz labāk dzesēt ķermeni, bet arī līdz zināmai robežai, vējš komplektā ar jebkādiem nokrišņiem gan daudz šos nokrišņus padara daudz sāpīgākus, gan daudz vairāk tiek ietekmēta redzamība. Galu galā vējš arī pats par sevi var būt visai liels traucēklis (ja stadionā 2m/s vējš skaitās kā robežšķirtne, tad uz asfalta tie ir kādi 5-7 m/s, kad vēl var sadzīvot). Ja vien netiek skriets tikai pa vējam, tad vējš ļoti ietekmē skriešanas ritmu - pa vējam iet ātrāk nekā pret to (sacensībās vēja/pretvēja posmos atšķirība ir bijusi pat 10-15 sekundes uz kilometru). Psiholoģiski pret vēju skriet arī ir ļoti grūti, jo tas uzreiz ir arī grūtāk fiziski, kas prasa to, ka ir jāpiespiežas arī psiholoģiski daudz vairāk. Un galu galā vējš var būt arī bīstams dēļ savas mehāniskās ietekmes - ir sanācis skriet stipra vēja laikā, kad uz takas, pa kuru bija skriets turp, atceļā jau ir pārgāzies vēja izgāzts koks.

Tā nu lūk ir ar tiem dabas apstākļiem - dabai nepavēlēsi, un, skarbos apstākļos skrienot, noteikti psiholoģiskais rūdījums tikai pieaugs. Gandrīz vienmēr var pielāgoties - uzvilkt vairāk vai mazāk drēbes, aizklāt seju, vai kājās uzvilkt naglu kurpes, taču nevar noliegt, ka skriet apstākļos, kad nekas no iepriekš minētā netraucē, noteikti ir daudz patīkamāk,