Lēnais progress pēc Rēzeknes un pusmaratons Biķerniekos

Atgūšanās pēc skrējiena Rēzeknes pusmaratonā nepavisam negāja viegli. Vēl piektajā dienā pēc skrējiena kāju muskuļi juta, ka ir skriets pusmaratons, un līdz ar to tajā nedēļā diez ko patīkama skriešana nebija. Nedēļas nogalē nolēmu piedalīties Stirnu buka taku skriešanas pasākumā Garkalnē. Tā kā tā pa nopietno maču skriet nebiju gatavs tad plāns bija to izmantot kā nedaudz ātrāku garo treniņu, pamainot ainavu Ogres meža takās pret Garkalnes takām, un tieši tāpēc skrējienu sāku relatīvi prātīgi. Taču, lai arī vairumā skriešana bija pa meža takām un ceļiem, pa kuriem gana bieži tiek skriets arī treniņos, tomēr vai nu pie vainas bija vairāki pauguri distances sākumdaļā vai varbūt kas cits, tomēr jau pēc aptuveni skrietiem pieciem kilometriem sajutu, ka parādās sāpes Ahileja rajonā (vairāk gan kājas iekšpusē). Vairāk mani bažīgu darīja tas, ka sāpēs bija nevis manā iepriekš traumētajā labajā kājā, bet šoreiz tās jutu "labajā" kreisajā kājā. Kā par neveiksmi, iepriekš traumēto labo kāju biju noteipojis, taču kreiso kāju, ja reiz tā bija vesela, neredzēju vajadzību teipot.

Grūtais Rēzeknes pusmaratons

Sezonas iesākums šogad sanācis pavisam grūts - aizvadītas pirmās sacensības - Rēzeknes pusmaratons, un, lai arī iegūtā 4.vieta nav pavisam slikti, tomēr finiša rezultāts bija visai pieticīgs, skriešana padevās ļoti grūti un arī tas, ka kājas pēc šī mača sāpēja gandrīz kā pēc maratona, liecina vien par to, ka nepavisam nebija viegli.
Martā līdz ar traumas dziedēšanu uz velo tika pavadītas apmēram divarpus reizes vairāk laika kā skrienot, un tā kā puslīdz sakarīgi skriet biju spējīgs vien pēdējās 10 dienas pirms Rēzeknes skrējiena,tad nekādas īpašās cerības par rezultātu Rēzeknē neloloju. Kaut arī skriet biju sācis, tomēr smaguma sajūta kājās līdz pat pašam mačam tā arī nepazuda - ja sirds strādāja visnotaļ labi (galu galā braukšanai ar velo traumas laikā galvenais mērķis arī bija, lai tieku vismaz pie kāda kardiotreniņa), tad kājas galīgi nebija gatavas skriet - muskuļi par skriešanu jau bija nedaudz piemirsuši.

Pabūt visās Ogres ielās

Neviļus aizdomājos, ka būtu interesanti noskaidrot, cik daudzās no Ogres ielām jelkad esmu pabijis. Treniņu laikā skriets ir pa dažnedažādām Ogres vietām un ielām, bet saprotot, ka ir vēl tomēr arī neapmeklētas vietas, radās jauns mērķis - pabūt visās Ogres ielās.
Laikā, kad treniņus ir iespēja skriet pa gaismu, lielākoties cenšos skriet ārpus pilsētas - pa meža takām, lauku ceļiem vai nomaļākiem asfaltētiem ceļiem. Savukārt tumšajā laikā pārsvarā skriešana sanāk pa Ogres pilsētas apgaismotajām ielām. Ogre nav pavisam maza, tomēr bieži vien sanāk skriet pa vienām un tām pašām ielām. Taču lai treniņus dažādotu, laiku pa laikam tomēr cenšos atrast kādu vietu, kur iepriekš nav sanācis skriet (par to, kā vispār tieku pie jauniem maršrutiem jau rakstīju pagājušajā gadā). Un , lai arī iepriekš jaunu maršrutu izpēte bija tāda nekonkrēta un nereti vienkārši skriešana kaut kur "uz labu laimi", tad šoreiz uzstādījums ir visai konkrēts - spert kāju it visās Ogres ielās, kas nozīmē, ka šim uzdevumam jau ir nepieciešama nopietnāka sagatavošanās.