Grūtais Rēzeknes pusmaratons

Sezonas iesākums šogad sanācis pavisam grūts - aizvadītas pirmās sacensības - Rēzeknes pusmaratons, un, lai arī iegūtā 4.vieta nav pavisam slikti, tomēr finiša rezultāts bija visai pieticīgs, skriešana padevās ļoti grūti un arī tas, ka kājas pēc šī mača sāpēja gandrīz kā pēc maratona, liecina vien par to, ka nepavisam nebija viegli.
Martā līdz ar traumas dziedēšanu uz velo tika pavadītas apmēram divarpus reizes vairāk laika kā skrienot, un tā kā puslīdz sakarīgi skriet biju spējīgs vien pēdējās 10 dienas pirms Rēzeknes skrējiena,tad nekādas īpašās cerības par rezultātu Rēzeknē neloloju. Kaut arī skriet biju sācis, tomēr smaguma sajūta kājās līdz pat pašam mačam tā arī nepazuda - ja sirds strādāja visnotaļ labi (galu galā braukšanai ar velo traumas laikā galvenais mērķis arī bija, lai tieku vismaz pie kāda kardiotreniņa), tad kājas galīgi nebija gatavas skriet - muskuļi par skriešanu jau bija nedaudz piemirsuši.
Pēdējā nedēļā pirms mača pamēģināju gan arī pāris kilometrus uzskriet ātrāk, lai nedaudz atgādinātu muskuļiem par mača tempu - taču viens ir noskriet dažus ātrus kilometrus treniņā (piedevām ar pauzēm pa vidu), bet pavisam kas cits ir mača intensitātē skriet pusmaratonu. Jāatzīst, ka Rēzeknes rezultātam par labu nenāca arī fakts, ka mačs iekrita tieši Lieldienu brīvdienu pēdējā dienā - un tā kā man ir īpašas attiecības ar ēšanu - no ēdiena atteikties man ir ļoti grūti - tad aptuveni divi liekie kilogrami, kas Lieldienās bija uzēsti, arī noteikti savas sekundes pie skrējiena rezultāta pielika.

Rēzeknē tiku pie iespējas notestēt jauno alternatīvu numura spraudītēm - BibBits magnētiņus. Numurs turās labi, pielikt var ātri un arī caurumi kreklā pēc tam nepaliek.. Mačos var nopirkt turpat kur tirgo bandanas (http://www.bandana.lv/)  

Rēzeknē reizē ar pusmaratonu šogad tika rīkots arī Latvijas čempionāts 10 kilometru skrējienā - kas, manuprāt, bija pilnīgi nepareiza lieta. Pirmkārt, čempionāts būtu jātaisa trasē, kur iespējams izskriet ātrus rezultātus - Rēzeknes trase tomēr ātriem rezultātiem īsti nav piemērota, otrkārt, nevar taisīt Latvijas čempionātu tajā distancē, kas ir tikai kā piedeva sacensību galvenajai distancei, galu galā Rēzeknes pusmaratonā desmit kilometru distance ir tikai kā piedeva, tādējādi neparādot īsto rezultātu līmeni, jo pusmaratonā startēja ne viens vien sportists, kurš 10 kilometru distancē spētu tikt trijniekā, un, treškārt, ja jau tas bija Latvijas čempionāts, tad jābūt arī kaut cik pienācīgi nodrošinātiem apstākļiem trasē - paskatoties 10 kilometru otrās un trešās vietas skrējēju finišu, kad viņi divatā cenšas finiša taisnē izlīkumot caur divdesmit maziem bērniem, kas finišē viena apļa distanci - kāda tur var būt runa par pienācīgu finišēšanu.
Tā kā šogad ir mainījies Skrien Latvija komandu vērtējuma formāts, tad distances no posma uz posmu mainīt nevar, un visos posmos jāskrien viena distance - manā gadījumā pusmaratons, jo mana Adidas/VSK Noskrien komanda vāc punktus tieši pusmaratona komandu cīņā. Tas gan arī nozīmē, ka sezonas garumā būs mazāk tādu gadījumu kā iepriekšējos gadus, kad kāds no skrējējiem, kas parasti skrien desmit kilometrus, nostartēs arī pusmaratonā - ja reiz jāvāc punkti komandai desmit kilometru skrējienā, tad jāskrien desmit kilometrus, ja pusmaratonā, tad jāskrien pusmaratons - un tādā ziņā kopējā konkurence noteikti neiegūs no šāda formāta. Arī tāpēc Rēzeknē daļa noteikti Latvijas čempionāta distancē nestartēja, jo bija jācīnās par punktiem savai pusmaratona komandai.

Jaunā šī gada Adidas forma pilna ar reklāmām

Taču pietiks par lietām ārpus paša skrējiena, un daži vārdi arī jāpiemin par to, kā man gāja trasē. Pašā startā bija ļoti liela burzma, un tā kā nebiju ticis pašā priekšā, tad pirmie 200 metri pagāja vairāk domājot par to, kā izlīkumot starp daudzajiem skrējējiem man apkārt - līdz ar to priekšā startējošie jau bija gabalā - pats, protams, vainīgs, ka nepiestājos pašā priekšā, bet no otras puses, ja reiz ir paredzēts, ka startā stājas pēc kaut kāda rezultātu līmeņa, tad to arī vajadzētu kaut kā pakontrolēt un mazos bērnus, kas starta burzmā drīzāk varētu tikt sabradāti, tomēr pirmajās rindās nelaist.
No burzmas tiekot laukā, jau pirmajā kilometrā jutu, ka kājās galīgi nav viegluma, un tā kā katra apļa pirmie divi kilometri bija vairāk pretvējā, tad grūti jau bija no paša sākuma. Otrajā kilometrā apdzinu Māri Ābeli un Anatoliju Macuku, un kopš tā brīža mana pozīcija pusmaratona vērtējumā vairs nemainījās un atlikušo distanci skrēju praktiski vienatnē, ja neskaita par apli apdzenamos, vai arī tos, kas skrēja 10 kilometrus un, kam aplis bija nedaudz īsāks, un līdz ar to otrajā aplī tos nācās apdzīt vēl vienu reizi, pat ja pirmajā aplī biju tiem jau paskrējis garām. Līderi pusmaratona distancē bija labu gabalu priekšā, un, lai arī 100% drošs nebiju, tomēr pieļāvu, ka skrienu ceturtajā pozīcijā.
Kad bija veikti nedaudz vairāk par trim kilometriem un bija pievarēti jau apļa lielākie kāpumi un kritumi - noskrējiens te Rēzeknē bija īpaši stāvs un nepatīkams, jutu, ka kājas jau ir pilnīgi sadzinušās - apakšstilbu priekšējie muskuļi bija pilnīgi nefunkcionējoši. Kaut arī zinu, ka tā sajūta ir ne tikai no kalniem, bet arī no pārāk strauji sāktas ātras skriešanas, un parasti skrējiena gaitā muskuļu sajūtas atjaunojas, tomēr sajūta bija tik nepatīkama un sāpīga, ka pat apsvēru domu, ka nebūšu vispār spējīgs vairāk par diviem apļiem (kopā bija četri) noskriet.

Pēdējais pagrieziens pirms finiša - galīgi neripo

Otrajā aplī gan pamazām iegāju ritmā, pamazām gan sāku just arī aizmugurējos muskuļus, taču, lai arī ātrums īpaši nekritās - kaut arī kāpumu un noskrējienu dēļ temps kilometru no kilometra atšķīrās visai daudz, tomēr vieglāk nepalika. Piedevām uz īsu brīdi vēl nācās sadzīvot arī ar slapju sniegu, kas vienu brīdi sāka nedaudz snigt. Kad biju noskrējis septiņus kilometrus un sapratu, ka tā ir vēl tikai trešdaļa - un pēc mana trešdaļu likuma sajūtām te vēl bija jābūt salīdzinoši labām, tad sapratu, ka skrējiens būs patiešām grūts.
Trešā apļa sākumā konstatēju, ka dzirdināšanas punktā ņemot ūdens glāzi, esmu saslapinājis cimdu, kā rezultātā sāka stipri salt pirksti, un tāpēc apļa vidū novilku vispirms vienu un pēc tam arī otru cimdu. Nevarētu teikt, ka bez cimdiem rokām bija siltāk, bet vismaz nebija vairs slapjums, kas rokas padarīja vēl aukstākas. Trešajā aplī gan bija vēl viens starpgadījums, kad apmēram 500 metrus pirms finiša, kur trase veda pa šauru gājēju celiņu, pamanīju, ka pēkšņi no skatītājiem trases malā man priekšā izskrien mazs bērns. Pēdējā brīdī centos izvairīties, tomēr tik un tā nedaudz viņu aizķēru - kā rezultātā kritienu piedzīvoja gan viņš, gan arī es. Iespējams, ja nebūtu centies izvairīties, tad varbūt arī pats būtu kājās noturējies, bet bērns droši vien būtu piedzīvojis lidojumu. Pēc kritiena sapratu, ka, ja nebūtu pirms tam novilcis cimdus, tad kritiens uz bruģa būtu bijis mazāk nepatīkams, jo rokas tomēr bija pirmās, kas skāra zemi. Nokrītot gan ātri biju atpakaļ uz kājām, un, lai arī dažas sekundes tur pazuda, tomēr tālāko skrējienu par laimi, kritiens neietekmēja.

Balvās Rēzeknes desas un tomāti - tik resns gan izskatos ne dēļ liekajiem Lieldienu kilogramiem.

Tā kā katra apļa beigās bija apmēram 100 metru garš turp-atpakaļ skriešanas posms, tad tur labi varēju kontrolēt atstatumu līdz sekotājiem, un tā kā redzēju, ka katrā aplī no Māra Ābeles pavisam nedaudz, bet tomēr attālinājos, tad to, ka savu pozīciju pēdējā aplī vairs nepazaudēšu biju visai drošs. Dodoties pēdējā aplī, pulkstenī apskatījos, ka pēdējais aplis gan būtu jāveic ne lēnāk kā iepriekšējais, lai finiša rezultāts būtu vismaz zem stundas un trīspadsmit minūtēm. Līdz ar to tempu bija jācenšas saglabāt. Jāatzīst, ka pēdējā aplī arī jutu, ka kājas jau ir galīgi beigtas, tomēr esošajā tempā, lai arī tas padevās visai sāpīgi, tomēr varētu skriet vēl kādu laiku, jo sirdsdarbība un elpošana bija visai pieņemamā līmenī - vienīgās, kas pret skriešanu nopietni protestēja bija kājas.
Pēdējā apļa beigu daļā vēl sāku prātot, ka varbūt tomēr esmu nevis ceturtajā, bet trešajā pozīcijā. Bet, kad, skrienot gar finiša zonu, redzēju, ka līdera velosipēda pavadībā dodas kāds man nepazīstams skrējējs (kas kā izrādījās bija sacensību viesis no Sanktpēterburgas), un zināju, ka vēl vismaz divi latvieši man priekšā noteikti bija, tad sapratu, ka trijniekā noteikti nebūšu. Beigu beigās tā arī finišēju ceturtajā vietā ar rezultātu 1:12:51.

Skrien Latvija komandu apbalvošana kā ierasts ar kliņģeriem - kastes izmērs gan ir mānīgs

Vismaz komandu vērtējumā bijām izcīnījuši otro vietu, tā ka uz pjedestāla pastāvēt tomēr sanāca, taču arī tas bija vājš mierinājums, jo tik grūti pusmaratons man sen nebija nācis. Protams, mēnesi iztikt bez nopietnas skriešanas un uzreiz pēc tam mēģināt atkal ielekt skriešanas vilcienā, nepavisam nav viegli. Un tā kā ar katru dienu tomēr jūtu, ka skriešana paliek vieglāka, tad skats uz priekšu ir daudz cerīgāks. Taču tas, ka vēl trīs dienas pēc pusmaratona kāju muskuļi vēl uz katru soli atgādina par to, ka ir skriets pusmaratons, liecina vien par to, ka līdz brīdim, kad varēšu teikt, ka esmu atgriezies pilnvērtīgā sportiskā kondīcijā, vēl kāds brīdis ir jāpagaida.