Jāsāk ar mazumiņu

Pēdējās nedēļas ļoti esmu piedomājis pie tā, lai atgriešanās pie normālas skriešanas pēc kārtējās traumu pauzes notiktu lēnām un pakāpeniski, Jāatzīst, ka arī pats organisms nespēj vēl tik daudz izdarīt un dod signālus, ka reizēm vajag piebremzēt - it sevišķi to jūtu, kad sanāk paskriet ilgāk, un uz beigām gan smagums kājās iezogas, gan arī pulss sāk straujāk pieaugt. Tāpēc, lai neatkārtotu iepriekšējās kļūdas, šajos organisma signālos esmu centies ieklausīties diezgan daudz, kaut arī reizēm, protams, tik un tā ir bijusi sajūta, ka varbūt ir izdarīts mazdrusciņ par daudz. Taču kopumā salāgot organisma varēšanu ar treniņos paveicamo pagaidām ir izdevies tīri labi. Un, visu darot lēnām un pakāpeniski, ir cerība, ka no mazumiņa ar laiku tomēr var sanāk arī kas lielāks.
Arī līdz šim vienīgajās sacensībās - Jelgavas pusmaratonā, ņēmu vērā, ka ar sacensībām vēl jābūt prātīgam, un sākotnēji plānoto 10 km vietā, pieteicos tautas skrējienam (5.2 km) - par pusmaratona neskriešanu pat nebija divu domu. Jelgavā gan noskrēju necerēti ātri. Sev nolikto uzdevumu - paskriet zem 17 minūtēm izpildīju ar uzviju - finišā 16'22" un 2.vieta. Šis skrējiens bija arī zīmīgs ar to, ka tik īsu distanci šosejā, šķiet, nekad nebiju skrējis - vismaz pēdējos pāris gadus noteikti ne. Un tā kā distance bija īsa, tad jāskrien bija sev neierasti ātri.
Tā kā ilgāka skriešana šobrīd vēl prasa lielāku piepūli, tad "ilgāk" jāaizstāj ar "ātrāk", un pēdējās nedēļas esmu diezgan cītīgi treniņos skrējis pa stadionu. Varbūt tas pat ir labi, jo izturība man vienmēr ir bijusi pārsvarā pār ātrumu, un tad nu tagad sanāk, ka vairāk strādāju pie vājo pušu uzlabošanas - taču pienācīgam pusmaratona un maratona treniņu apjomam ar laiku (kad ķermenis tam būs gatavs), vajadzēs tomēr arī pielikt apjomam.
Kājas trauma, kas kas bija pie vainas pēdējai piespiedu pauzei, par sevi liek manīt arvien retāk, taču pilnībā pazudusi nav. Taču ļoti ceru, ka izdosies no tās tikt vaļā, un tāpēc šobrīd skats ir vērsts uz skriešanu 15.augustā Kuldīgā, kur norisināsies jau 10. Kuldīgas pusmaratons, kas vienlaicīgi būs arī Latvijas čempionāts pusmaratonā.
Un lai cik savādi tas nebūtu, bet, kaut arī vēl neesmu īsti pārliecināts, vai būšu pēc trim nedēļām spējīgs sacensību režīmā noskriet pusmaratonu, tomēr kaut kur dziļi galvā jau ir iezagusies doma, ka varbūt tomēr šogad vēl spētu sagatavoties pienācīgai maratona noskriešanai. Taču pirms maratonu plānu kalšanas vispirms pieklājīgi jānostartē Kuldīgā.