Brīdis atelpai

Pēc maija vidū noskrietā "desmitnieka" Rīgas maratonā sajutu, ka sāku pamazām atgūt skriešanas formu. Taču jau nedēļu vēlāk atkal sajutu sāpes labās kājas potītes/papēža apvidū, kas iepriekš pārtrauca arī manu sagatavošanos maratonam februāra beigās. Pāris dienas paņēmu brīvas, pēc kurām nolēmu, kaut arī treniņa tempā, bet tomēr uzskriet Salaspils pusmaratonā. Jau pirms starta jau bija nojauta, ka labi tas droši vien nebeigsies, bet tomēr skrēju, trešajā no četriem apļiem ļoti nopietni apsvēru domu par izstāšanos, jo sāpes pakāpeniski auga aizvien lielākas, izlēmu tomēr noskriet arī pēdējo apli, un beidzās tas viss ar to, ka, kaut arī līdz galam tiku, tomēr pēdējos trīs kilometrus varētu teikt, ka "noskrēju" uz vienas kājas, jo sāpošo kārtīgi pie zemes vairs pielikt nevarēju. Un bija skaidrs, ka uz kādu laiku par skriešanu būs jāaizmirst.
Sāpes bija identiskas tām, kas mani apstādināja treniņnometnes laikā Itālijā februāra beigās. Un, lai arī minējumi par sāpju cēloni ir bijuši vairāki, šobrīd sāku sliekties uz to, ka tas ir tā saucamais "tarsālā kanāla sindroms". Vienkāršā valodā tas ir apmēram tā - potītes un papēža kaulus savieno saite, veidojot tādu kā tuneli zem tās, caur kuru iet trīs tievi muskuļi un arī tibiālais nervs, kas ir sēžas nerva atzars. Kad šajā "tunelī" visiem brīva vieta nepietiek un, piemēram, kāds no muskuļiem iekaist, tad krietni palielinās spiediens uz tur esošo nervu, no kā arī rodas sāpes (ja ir vēlme uzzināt sīkāk var arī palasīt šeit).
Nākamo nedēļu pēc Salaspils pusmaratona pavadīju, ikdienā pārvietojoties ļoti lēnām un krietni klibojot, jo aktīvākas pēdas kustības vai lielāka svara uzlikšana uz to kāju uzreiz par sevi darīja zināmu spēcīgu sāpju veidolā. Šī bija nedēļa, kad likās, ka apkārt visi cilvēki nenormāli ātri iet, jo mana pārvietošanās nu bija divreiz lēnāka kā iepriekš. Klibošana jeb svara pārlikšana uz veselo kāju gan arī sāka radīt nepatīkamas sajūtas veselajā kājā, kam nu bija jātur lielāka slodze ikdienā.

Tarsālais "tunelis"

Vēl nedēļu vēlāk jau varēju paiet puslīdz normāli. Sāpes bija jūtami gājušas mazumā, tāpēc pamazām pēdu arī sāku aktīvāk vingrināt. Šajā divās nedēļas nenoskrēju nevienu kilometru. Izlēmu, ka nemēģināšu arī braukt ar riteni - gan lai kājai neradītu papildu slodzi, gan lai nebūtu tā, ka ar riteņbraukšanu esmu spējis sevi noturēt gana labā fiziskā kondīcijā, un pēc tam tas ļautu atsākt treniņus ar pārāk lielu sparu, gan arī vienkārši tāpēc, ka īpaši lielā sajūsmā par braukšanu ar riteni treniņos neesmu. Un patiesībā, iespējams, arī kaut kur dziļi iekšā bija vēlme uz brīdi pamēģināt, kā tas ir nedarīt neko.
Kad kopš neskriešanas jau bija pagājušās divas nedēļas un viena diena, nolēmu, ka jāsāk tomēr nedaudz kustēties. Kāja jutās puslīdz labi, bet divu nedēļu fizisko aktivitāšu iztrūkums bija atstājis gana jūtamu iespaidu - pulss skrienot milzīgs, muskuļi īsti nav spējīgi īpaši ilgi skriet un piedevām vēl biju palicis vismaz trīs kilogramus smagāks (pamēģiniet paskriet ar trim cukura pakām piesietām pie ķermeņa).
Atsākot skriet, nācās ņemt vērā, ko dažas nedēļas iepriekš biju ierakstījis VSK Noskrien slejā par to, kā atsākt skriešanu pēc traumas - sāku ar 15 minūtēm, nākamajā dienā atkal 15 minūtes (muskuļi pēc iepriekšējās dienas sāpēja diezgan pamatīgi), tad 20 minūtes, tālāk jau gandrīz 25 minūtes, līdz nedēļas beigām jau spēju noskriet 40 minūtes. Pulss gan kritās ļoti lēni, svars nemaz, bet vismaz bija sajūta, ka jau kaut kā nebūt tieku uz priekšu.
Nākamo nedēļu jau biju spējīgs skriet stundu no vietas, taču nedēļas beigās atkal sāku just, ka sāpes atkal sāk parādīties. Viena lieta, kas droši vien arī bija pie vainas, ka pēdas vingrojumus biju sācis taisīt retāk, taču galvenais iemesls tam, ka sāpes atgriezās, bija tas, ka atsākt skriešanu kā parasti gribēju pārāk strauji.
Pēc šādas ilgākas pauzes atsākot, vienmēr gribas domāt, ka es taču iepriekš biju spējīgs skriet daudz, un ātrāk gribās atgriezties tajā treniņu režīmā. Taču organisms tam līdzi nespēj tik ātri tikt, ja tas ir uz laiku bijis spiests būt dīkstāvē. Un piespiest sevi darīt mazāk un samierināties, ka arī 50 minūšu skriešana ir treniņa vērta, kaut iepriekš 90 minūšu skrējiens ir bijis gluži viegls (un līdz ar to liekas, ka ar šādu "īso" treniņu tikpat kā neko neesi darījis), ir gana grūti.  Jāsaka gan, ka riteņa neizmantošana tajās divās nedēļas, kad paskriet nebiju spējīgs, patiešām ir ļāvusi zaudēt formu gana strauji. Līdz ar to, tā kā vienkārši fiziski paskriet ir grūti, un daudz to izdarīt nav iespējams, tad kājai tomēr slodze ir mazāka. Jebkurā gadījumā esmu apņēmies tomēr cītīgi ņemt vērā kājas sajūtas, un ar treniņu apjoma audzēšanu pagaidām piebremzēt.
Šajā "atelpas" periodā biju arī aizdevies pie fizioterapeites, lai vismaz izmantotu "brīvo" laiku lietderīgi un mēģinātu saprast, kas pie vainas ir sāpēm krustu rajonā, kas mani moka jau kopš pagājušā gada sākuma, un, kas kaut kādā mērā varētu būt saistītas arī ar šo kājas traumu. Pirmajā reizē uzreiz tika konstatēs, ka esmu uz vienu pusi pārāk šķībs. Muskuļi vienā ķermeņa pusē īsti labi nestrādā ne muguras, ne vēdera daļā, līdz ar to arī varētu būt lielāka slodze uz vienu (šajā gadījumā labo) kāju. Tā nu pēdējās nedēļas gan ar teipošanas, gan vingrošanas (tagad vismaz zinu, ka vingrot stundu no vietas ir patiešām grūti, un desmit minūšu pavingrošana pēc treniņa, salīdzinājumā ar to, ir "pupu mizas") palīdzību pamazām tieku atkal taisnots. Vai tam būs kāds ilglaicīgs rezultāts, to jau droši vien varēšu redzēt tikai pēc kāda laika.
Tā nu turpmākajam periodam tādu konkrētu plānu nav. Protams, gribas pēc iespējas ātrāk atgriezties normālā treniņu un sacensību režīmā, bet kamēr kāja sāp, neko īsti nevar prognozēt. Pagaidām uzsvars būs uz veselības atgūšanu un skriešanu ar prātu.