Latvijas čempionāts stadionā

Pēc starta Latvijas Olimpiādē Valmierā nākamās sacensības, kurās biju plānojis piedalīties, bija kārtējais Skrien Latvija posms - Jelgavas nakts pusmaratons. Taču jau nedēļas sākumā pirs Jelgavas treniņos galīgi neskrējās, ko gan norakstīju uz nepilnīgu atjaunošanos no iepriekšējiem treniņiem. Taču divas dienas pirms Jelgavas pusmaratona pēc vakara treniņa sapratu, ka laikam sagurums treniņos būs bijis slimošanas priekšvēstnesis, jo pa nakti slikti gulēju, daudz svīdu, un kaut arī temperatūru nemērīju, domāju, ka bija vismaz +38 grādi. Nākamajā dienā it kā jutos nedaudz labāk un pa dienu biju arī darbā, taču vakarā atkal temperatūra bija +37.7. Cerēju, ka varbūt tomēr nākamajā rītā jutīšos pēkšņi jutīšos pavisam labi, taču no rīta joprojām diez kā nejutos, temperatūra +37.2 un nolēmu, ka nav vērts mocīt organismu, jo labs rezultāts, ja pat Jelgavā skrietu, tik un tā nesanāktu. Tā nu Jelgavā neskrēju, bet pusmaratonu skatījos mājās straume.lmt.lv pārraidē. Nākamajā dienā pēc divu dienu neskriešanas gan atkal atsāku skriet.
Vakara skrējienā, pēc kura sākās mana īsā slimošana, mistiskā kārtā biju ticis pie savilkta muguras muskuļa - pēcāk nospriedu, ka nebiju rīta steigā kārtīgi izstaipījies. Taču muskuļu spazmas bija tik nepatīkamas, ka ik reizi, nedaudz pagriežoties, vairs nespēju bez sāpēm paelpot. Pateicoties cītīgākai vingrošanai un savilkto vietu masāžai, turpmāko 4-5 dienu laikā gan muskuļus atlaida un varēju atkal elpot brīvi.

~ ~ ~

Nākamās nedēļas beigās jūlija pēdējā nedēļas nogalē Ogres stadionā notika Latvijas čempionāts vieglatlētikā. Un, ja reiz tāds pasākums notiek trīs minūšu attālumā no mājām, tad būtu grēks to laist garām. Kaut arī nezināju, cik slimošanas pauze būs atstājusi lielu robu sportiskajā formā, tomēr beigās pieteicos abās garākajās skriešanas distancēs, kas bija programmā - piektdienas pašā vakarā 5000 metru distance, savukārt sestdien pa dienu 3000 metru distance.
Atšķirībā no Latvijas Olimpiādes, kur 5000 metros bija pieteikti 25 dalībnieki, Ogrē šajā distancē bija pieteikti tikai 7 vīrieši. Tā kā sievietēm pieteiktas bija trīs dalībnieces, tad, lai lieki nekavētu laiku, viņām tika ļauts startēt reizē ar vīriešiem. Pirms stata jau bija skaidrs, ka par pirmajām divām vietām cīnīsies Albert Blajs un Reinis Hartmanis, un tad visticamāk par 3. un 4. vietu cīņa būs starp mani un Kristapu Kaimiņu. Pārējie skrējēji pēc spēku samēriem bija objektīvi vājāki.
Tā arī notika - jau pirmajos metros Alberts ar Reini atrāvās un tālāk skrējām mēs abi ar Kristapu. Pirms starta cerēju, ka varbūt varētu pacensties uzlabot mēneša sākumā Valmierā sasniegto jauno personīgo rekordu (15:25.98). Taču skrējās smagi, svaiguma galīgi nebija, tomēr centos tik un tā. Kā jau ierasts, skrēju pa priekšu un Kristaps aiz manis - ja reiz mani interesē rezultāts, tad ir jāskrien, cik vari, nevis jāsēž astē, bet sēžot aiz muguras skaidrs, ka skrējiens būtu lēnāks, bet finišā tad cerību Kristapu vinnēt būtu tuvas nullei - vienīgais variant aizmukt distancē.

Abi ar Kristapu

Šoreiz aizmukt neizdevās, un, lai arī nepilnus divus apļus pirms finiša sāku censties skriet nedaudz ātrāk, tomēr Kristaps turpat vien bija - aiz muguras tomēr vieglāk (kā liecina kāds pētījums stadionā aizvējš, skrienot aiz kāda, dod ietaupījumu apmēram 1 sekundi uz katru apli, proti, skrējējam piepūle ir tāda it kā skrietu par sekundi lēnāk nekā skrien patiesībā). 300 metrus pirms finiša Kristaps strauji uzkāpināja un tur jau vairs man nebija variantu. Finišā ceturtā vieta Latvijas čempionātā un rezultāts 15:31.11, kas galu galā nebija tik peļams - galu galā otrs visu laiku labākais rezultāts šajā distancē. Kaut skrējiens nebija vedies viegli un rezultātu biju cerējis nedaudz labāku, tomēr prieks vismaz, ka izdevās noskriet vienmērīgu skrējienu - pa kilometriem 3:05, 3:06, 3:07, 3:06 un 3:05.

Finiša metri 5000 metru distancē

Nākamās dienas startu 3000 metros gaidīju ar nepacietību, tāpēc, ka šo distanci sacensībās nekad nebiju iepriekš skrējis. Savulaik vidusskolas laikā gan tieši 3000 metri bija jāskrien fizkultūras ieskaitē, bet nu to jau īsti par sacensībām nevar nosaukt (lai gan atceroties to laiku, šķiet, ka tieši toreiz, tā kā ieskaiti vajadzēja dabūt, skrēju ar diezgan augstu temperatūru). Lai vai kā pirmā reize vienmēr ir īpaša, jo nezini jau īsti, ko gaidīt, nebija arī īsti skaidrs, cik ātri varētu šo distanci noskriet. Varēju tikai izteikt minējumus no citām skrietām līdzīgām distancēm.
 Ziemā manēžā uz pusi īsāko distanci - 1500 metrus - noskrēju 4:23.56. Divreiz garāku distanci tādā pat tempā (kas būtu 8:47.12) skaidrs, ka noskriet nevar. Tātad lēnāk par 8:47. Valmierā Olimpiādē 5000 metros, pēdējie 3000 metri tika veikti aptuveni 9:14. Tātad tīrā 3000 metru distancē vajadzētu varēt nedaudz ātrāk par 9:14. Klusībā gribējās izskriet zem 9:00 jeb vidēji 3:00/km. Taču tā kā treniņos garākas distances par 400 metriem ātrāk par 3:00/km tempu skrējis pēdējā laikā neesmu (būtībā gandrīz vispār neesmu), tad ātrāk par 9:00 īsti nelikās reāli, un spriedu, ka 9:05-9:10 būtu tas, uz ko esmu spējīgs. Nezināju vienīgi, cik labi jutīšos pēc iepriekšējās dienas skrējiena.
Arī 3000 metru distancē tāpat kā iepriekšējā vakarā par pirmajām divām Latvijas čempionāta medaļām cīnījās Alberts un Reinis (ar viņiem kopā vēl skrēja viesis no Lietuvas, kurš beigās arī vinnēja - bet viņam jau LČ medaļu nedeva). Savukārt par trešo vietu cīņa solījās būt sīvāka - bijām atkal mēs abi ar Kristapu, bija vēl arī ogrēnietis Armands Bušs, kurš šogad 1500 metrus skrējis 4:12, kā arī Kārlis Lukjanovs no Dobeles, kurš iepriekšējā dienā 1500 metru distancē bija noskrējis 4:08. Katrā ziņā ātruma ziņā no šīs četrotnes biju jūtami vājākais.
Starta burzmā nedaudz aizkavējos, pa to brīdi Kristaps bija jau gabalu priekšā, aiz viņa vēl pāris metrus Armands. Startā iekavēto centos pamazām atgūt un pārāk no abiem neiepalikt. Jāskrien bija ātri, kājās vakardienas smaguma vairs nebija, un šķita, ka pagaidām šādā tempā varu skriet. Armands turpat pāris metrus priekšā bija, un centos turēt viņa ritmu. Pirmajos aptuveni trīs apļos pamazām pietuvojos Armandam, un reizē arī bijām noķēruši arī Kristapu. Tad vadību mūsu grupiņai uzņēmos es, jo likās, ka vīri priekšā paliek lēnāki, un turpmākos aptuveni trīs apļus pa priekšu skrēju es, aiz manis Kristaps un tad Armands. Ne pārāk tālu bija arī Kārlis, taču viņš nedaudz bija sācis iepalikt - to dzirdēju vien no komentētāja, jo apkārt jau nebija laika skatīties.

Armandu un Kristapu gandrīz jau esmu panācis

Stadiona malā stāvošais Rolands ik pa laikam sauca apļa laikus - dzirdot 1:11, 1:12, sapratu, ka skrienam apmēram 3:00/km tempā, taču svarīgi bija to noturēt līdz beigām. Pirms starta arī biju sev nosolījis, ka vienalga, vai jutīšu, ka varu vai nevaru pēdējā aplī kādu apdzīt, tik un tā centīšos maksimāli atstrādāt beigas līdz pašam finišam. 300 metrus pirms finiša ātrumu uzņēma Kristaps, bet uzreiz viņam garām paskrēja Armands, un kaut arī abi no manis pamazām attālinājās, tomēr skrēju, cik varēju līdz pašām beigām. Finišā pulkstenī ieraugot rezultātu 8:55.32, biju vairāk kā priecīgs - visnotaļ pārliecinoši paskriets zem 9:00. Arī kilometru laiki visi bija zem 3:00 - 2:59, 2:58 un 2:58 (piedevām pēdējā kilometrā pirmos 600 metrus bijām palikuši lēnāki, skrienot 3:03/km tempā, ko bija kompensējis finiša aplis - pēdējie 400 metri 68.8, kas priekš manis distances beigās ir patiešām ātri).

Cīņa līdz pašam finišam

Tā nu ogrēnieši tika pie bronzas medaļām gan 5000 metros (Kristaps), gan 3000 metros (Armands) - man šoreiz 4. un 5. vieta - nav slikti, bet var un vajag labāk. Bet galvenais ieguvums no šī čempionāta ir starts 3000 metros, pēc kura sapratu, ka, acīmredzot, varu nedaudz labāk, kā domāju. Tajā dienā vārda dienas kūku jutos patiešām nopelnījis.