Latvijas čempionāts pusmaratonā Kuldīgā

Sezonas sākumā nospriedu, ka šogad Kuldīgas pusmaratonā (reizē arī Latvijas čempionāts pusmaratonā) gribētu noskriet patiešām labi. Nav jau tā, ka citos mačos negribētu noskriet labi, bet kaut kā šķita, ka par godu Latvijas čempionātam, tieši Kuldīgas pusmaratonā šogad varētu pacensties noskriet savu labāko pusmaratonu. Kuldīgā izdevās patiešām labs un čempionātam cienīgs sniegums, taču, vai tas bija sezonas labākais pusmaratons, to jau varēs spriest tikai sezonas beigās.
Dažas dienas pirms došanās uz Kuldīgu bija beidzies mans aptuveni nedēļu ilgais atvaļinājums. Un kā jau man tas ir ierasts, tad atvaļinājums ir laiks, lai arī reizēm varētu pabaudīt treniņnometnes režīmu, kad pa dienu var uztaisīt divus kārtīgākus treniņus, ir pietiekami laika, lai pēc treniņa mierīgi pavingrotu, kārtīgi paēstu, un pa dienu arī pagulētu. Tā nu arī šoreiz sanāca nepilnu desmit dienu posms ar diezgan lielu kilometrāžu un arī vairākiem labiem ātruma treniņiem.
Šāds apjomīgāks treniņu periods gan nebija ar domu par Kuldīgas maratonu, bet gan vairāk kā iesākums treniņu ciklam, domājot par maratonu kaut kad vēlāk rudenī. Taču tā kā Kuldīgā tomēr arī bija plāns noskriet gana labi, tad pēdējās trīs dienas pirms Kuldīgas centos lielo treniņu slodzi mazināt un ļaut kaut nedaudz organismam mazināt uzkrāto sagurumu, lai kaut nedaudz "svaigāks" Kuldīgā justos.
Kuldīgā jau ierados iepriekšējā vakarā, lai no rīta varētu nedaudz ilgāk pagulēt. Citādi, lai paspētu uz startu 10:00, no Ogres būtu jāizbrauc jau pusseptiņos (tātad jāceļas pirms sešiem). Lai nedaudz izkustinātu kājas pēc brauciena uz Kuldīgu, devos 20 minūšu skrējienā pa Kuldīgu, pie reizes arī izņemot sacensību numuru. Izņemot numuru, biju pārsteigs uzzinot, ka turpat ir pieejama arī neliela 'pasta party', kur uzēst Dobeles makaronus, lai iestiprinātos pirms nākamās dienas starta. Taču tā kā iepriekš nekur par šādu iespēju nebiju pirmssacensību informācijā lasījis un ieplānotas jau bija savas vakariņas, tad šos makaronus paliku neēdis.
Sacensību rītā lija un laiks, dodoties rīta rosmē, šķita tāds padrūms. Taču līdz startam lietus jau bija tikpat kā mitējies un, neskaitot nelielu vēju un vietām lietus atstātās peļķes laikapstākļi skriešanai bija ļoti labvēlīgi. Kā jau šogad vairākos Skrien Latvija posmos ierasts, pusmaratonisti startēja atsevišķi no īsāko distanču skrējējiem, līdz ar to burzma mazāka, skriešana brīvāka, un tā nu tieši pusmaratonisti bija pirmie, kas varēja iemēģināt jauno Kuldīgas pusmaratona trasi - pēc vairāku gadu pārtraukuma trase atkal iekļāva skrējienu pāri  Kuldīgas vecajam ķieģeļu tiltam ar skatu uz Ventas rumbu.

1. aplis

Stāvot startā tapa skaidrs, ka galvenie pretendenti uz uzvaru būs Dmitrijs Serjogins, kurš bija uzvarējis iepriekšējo Skrien Latvija posmu Jelgavā, Jānis Girgensons, kurš uzvarēja Biķernieku pusmaratonā, un Jānis Višķers, kurš uzvarēja Kuldīgā pērn un līdz ar to bija arī pašreizējais Latvijas čempions pusmaratonā. Visi trīs pusmaratonu šogad skrējuši krietni ātrāk par mani, līdz ar to skaidrs, ka sacensties ar viņiem būs grūti, bet sākotnējais plāns bija censties maksimāli ilgi turēties grupā - tā vismaz varētu paveikties izskriet labu rezultātu laika izteiksmē.

Kad divas minūtes pirms starta man paziņo, ka jāpāršņorē citādāk čips uz botas...

Plāns par turēšanos grupā gan ilga vien nedaudz vairāk kā pirmo kilometru. No starta ātrā tempā visiem pa priekšu aizskrēja Andrejs Dmitrijevs - it kā jau bija skaidrs, ka nez vai viņš ir gatavs visu distanci tik ātri skriet, bet nu tālu prom viņu neviens nelaida. Aiz viņa manis jau pieminētie trīs vīri un vēl arī es un Kristaps Bērziņš. Andrejs gan pēc nepilna kilometra jau tapa apdzīts.
Pirmais kilometrs tika pieveikts apmēram 3'08'-3'10", kas nav graujoši ātri, bet tomēr ne mans pusmaratona temps. Un drīz vien jutu, ka visi trīs favorīti sāk pamazām attālināties. It kā tepat vēl bija, bet kontakts ar viņiem sāk zust.
Turpmāko apmēram pusotru kilometru noskrējām kopā ar Kristapu Bērziņu. Bet tad pamazām no viņa sāku atrauties. Atstarpe līdz līderiem bija pieaugusi jau līdz nepilnām 10 sekundēm, kas bija aptuveni 40-50 metri. Taču apļa ceturtajā kilometrā, atgriežoties pāri tiltam no Pārventas atpakaļ Kuldīgas vecpilsētā, radās sajūta, ka atstarpe līdz līderiem vairs nepieaug. Gan nelīdzenā bruģa posmi, gan kāpums īsi pēc tilta, iespējams, bija līderu trio nedaudz izsituši no ritma, varbūt arī es biju nedaudz pielicis soli, taču pēc skrietiem nedaudz vairāk kā četriem kilometriem uz gājēju ielas biju viņus noķēris. Nu aizvējā nedaudz varēju atvilkt elpu.

Tālumā var redzēt arī mani ar oranžajām Adidas botām - tik daudz pirmajā aplī biju iepalicis no līderiem, un tik daudz spēju atgūt

Pēc nelielā tempa pieauguma, ķerot līderus, skriešana atkal grupā šķita daudz komfortablāka, un temps nelikās vairs pārāk augsts, kā tas bija pašā sākumā. Brīžiem pat šķita, ka varētu skriet ātrāk. Taču bija skaidrs, ka no pārējiem tāpat neaizmuktu, ja nu pēkšņi censtos skriet ātrāk. Tad nospriedu, ka šāds patīkams temps nav nemaz tik slikti. Piedevām domājot par sezonas kopvērtējumu, sapratu, ka būt kopā ar līderiem ilgāku laiku ir izdevīgāk, jo punktus uzvarētājam finišā droši vien zaudētu mazāk.
Nogriežoties no gājēju ielas gar Pilsētas laukumu, bija skaists moments, kad mēs visi četri skrējām viens otram blakus rindiņā - it kā visi kopā, bet tomēr katrs pats par sevi, nesēžot nevienam aizmugurē. Tas gan bija tikai īsu brīdi, un atkal sagājām kopā grupiņā. Līdz apļa beigām pat sanāca, ka pa priekšu skrēju es. Tā nu pirmais aplis bija garām - 17'18", tātad aptuveni 1:09:12 temps.

2. aplis

Otrā apļa pirmo pusotru kilometru skrējām joprojām četratā. Taču tad, sākot skriet pa šauro, līkumaino un ne pārāk līdzeno Upes ielu paralēli Ventai, Dmitrijs ar Jāni Girgensonu paātrinājās, un abi ar Jāni Višķeru nedaudz iepalikām.
Pārskrienot tiltam, nu jau bija skaidri redzams, ka vairs nav viena četru sportistu grupa, bet ir divi pāri ar pārdesmit metru atstarpi. Tajā brīdī biju aiz muguras Jānim, un nodomāju, ka varētu beidzot izmantot izdevību un paskriet, kādu brīdi pasēžot viņam aizmugurē, kā līdz šim daudzi to ir darījuši man.
Taču pēc nepilna kilometra, kad trase atkal veda centra virzienā un atkal labāk varēja just pretvēju, Jānis pavisam samazināja tempu, un negribot nācās viņam paskriet garām. Tajā brīdī pēc īsas apdomāšanās, sapratu, ka ir divi varianti - vai nu atlikušo distanci būt Jānim par zaķi, vai arī mēģināt ķert rokā abus priekšā esošos, kam Jānis pat nebija mēģinājis iepriekš tuvoties.
Tā nu jūtami pieliku soli, mēģinot tomēr abus līderus noķert, un te nu atkal, gan viņu tempa samazinājums, negriboties nevienam uzņemt vadību, un mans paātrinājums ļāva drīz vien atkal diviem pāriem pārtapt par vienu četrinieku.

Atkal četratā

Atlikušo apļa daļu atkal skrējām kopā, un nu jau daudz izteiktāk varēja just, ka īsti neviens negrib uzņemties vadību un skriet pa priekšu. Puse distances bija veikta 34'35" - otrais aplis bija vienu sekundi ātrāks par pirmo.

3. aplis

Trešā apļa sākums pagāja iepriekšējā apļa beigu noskaņās, kad mūsu četriniekam līdera pozīciju neviens īsti negribēja uzņemties, un visi skatās viens uz otru, cerībā, ka kāds tomēr būs ar mieru vilkt pārējos.

Visi tādi iesvīduši

Pirmo trešā apļa pusi kaut diezgan negribīgi, bet vairāk pa priekšu skrēja Dmitrijs, taču pēc apmēram trim kilometriem priekšā nokļuvu es, kad temps bija nokritis pavisam zems. Īsti negribot skriet pa priekšu, apmēram tajā pašā vietā, kur pirms apļa biju uzsācis dzīšanos pēc līderiem, atkal sāku skriet ātrāk, mēģinot nedaudz paātrināt grupas tempu. Nelielu stimulu tas deva, jo mani, protams, neviens prom negribēja laist, līdz ar to, vismaz uz brīdi, noteikti skrējām ātrāk.

Šādi pēc mana nelielā paātrinājuma skrējām pāri Ventas tiltam. Nedaudz iepalikušais Jānis pēc brīža arī bija jau kopā ar mums

Apļa ceturtais kilometrs gan tika noskriets vēl samērā mierīgi, bet, tuvojoties apļa beigām, jau tapa skaidrs, ka sākas beidzot cīņa par vietām un medaļām, jo temps pamazām sāka augt.
Trešais aplis gan lēnā apļa sākuma dēļ bija lēnākais no visiem - 17'28", taču apļa beigās temps nemaz vairs nebija lēns, līdz ar to bija cerība, ka pēdējais aplis būs ātrāks un varbūt izdosies izskriet zem 1:09:00.

4. aplis

Dodoties ceturtajā aplī, kā pirmais aizskrēja Dmitrijs, aiz viņa Jānis Girgensons un tad tālāk mēs abi ar Jāni Višķeru. Nu jau temps bija uzkurināts tāds, ka abiem pirmajiem puišiem vairs īsti nespēju tikt līdzi, un tempu nācās samazināt. Tā nu pēdējā apļa pirmajā kilometrā bijām palikuši divatā ar Jāni V., un, zinot, ka Jānis objektīvi ir ātrāks, tad sāku jau nojaust gala izkārtojumu finišā.
Kaut likās, ka joprojām skrienu krietni ātrāk kā iepriekšējos apļus, tomēr vismaz distances starplaiki liecina, ka apļa pirmā puse tika pieveikta vien tikpat ātri kā pirmajā un otrajā aplī (trešais bija sekundes 10-15 lēnāks). Taču, lai arī varbūt tajā brīdī daudz ātrāks nebiju kļuvis, nepaliku lēnāks. Un man par lielu pārsteigumu apļa otrajā kilometrā šaurajā Upes ielā kādā brīdī sajutu, ka aiz muguras vairs nedzirdu Jāņa elsošanu, kas nozīmēja, ka viņš ir pārsteidzošā kārtā sācis atpalikt.
No šī brīža uzdevums bija skaidrs - pēc iespējas ātrāk tikt līdz finišam, neļaujot Jānim sevi noķert. Un to arī darīju. Apgriešanās vietā apļa vidū redzēju, ka Jānis nav ļoti tālu, bet tomēr ir kādu gabalu aiz. Un tad jau motivācija kļuva vēl lielāka. Ar skatienu meklēju arī abus priekšā esošos, un, lai arī vietām Jāņa G. muguru varēju saskatīt, tomēr līdz viņam bija pārāk tālu.
Vēl nepilnu kilometru līdz beigām, nogriežoties no gājēju ielas gar Pilsētas laukumu Piltenes ielā, pametu skatienu atpakaļ. Aiz muguras kaut kur esošo Jāni nevarēja vairs redzēt arī pa lielāku gabalu, un nu jau biju praktiski drošs, kas trešā vieta līdz finišam netiks zaudēta.
Finišā ieskrēju patiešām priecīgs - kārtīgā čempionāta cienīgā skrējienā, kad šķietami visiem vieta ir bijusi svarīgāka par rezultātu, ir izdevies izcīnīt Latvijas čempionāta bronzas medaļu. Pēc šīs vasaras stadiona skrējienu rezultātiem, kad vairākas reizes nācās palikt uzreiz ar goda pjedestāla, par šo trešo vietu bija patiess prieks.

Latvijas čempionāta pusmaratonā 2016 medaļnieki - Jānis Girgensons (2.vieta), Dmitrijs Serjogins (1.vieta), Renārs Roze (3.vieta)

Gala rezultāts 1:09:05 (pēdējais aplis 17'06") bija aptuveni trīsdesmit sekundes lēnāks, kā pirms starta biju cerējis. Taču ņemot vērā, kā risinājās notikumi distancē, cik saraustīts bija skrējiens, un kā spēju vairākas reizes atgriezties cīņā par medaļām, tad varu novērtēt savu veikumu ar ļoti lielu plusu.