Pusmaratona vietā Rēzeknē vien puse no tā

Pēc Liepājas pusmaratona nākamā nedēļa pagāja cītīgā skriešanā, un droši vien tieši tādēļ, ka organismam netika dota pienācīga atpūta, svētdienā sāka parādīties savāds nogurums. Pirmdien ieplānotajā ātrajā treniņā jutos jau tik štruntīgi, ka nebiju spējīgs izpildīt plānoto uzdevumu un treniņu līdz galam nepabeidzu - sapratu, ka treniņš knapi vēl pusē, bet jau pēc sajūtām skrienu uz 100% un vajadzīgo tempu tā arī nevaru dabūt. Otrdien, skrienot vidējā tempā, kaut noskrēju kā plānots, tomēr viegluma joprojām nebija un bet toties vēl bija parādījušās sajūtas it kā būtu temperatūra (kura vismaz termometrā nebija). Sāku pat atminēties ka visai līdzīgas sajūtas bija pērn pirms Valmieras maratona, kurš tieši tāpēc arī neizdevās kā cerēts.
Trešdienā gribēju vismaz kaut nedaudz kaut ko ātru uzskriet šajā nedēļā un nedaudz kompensēt pirmdienas neveiksmīgo treniņu, bet arī šajā reizē stadionā nu nemaz neripoja. Pēc trim dienām jāskrien Rēzeknē pusmaratons, bet jūtos it kā skrietu ar svešām kājām, kas galīgi negrib klausīt. Tā kā arī ceturtdien īpaši sajūtas nebija uzlabojušās, tad izlēmu Rēzeknē pusmaratona vietā skriet desmit kilometru distanci - jāmocās būs divreiz īsāku laiku, piedevām komandu ieskaites dēļ tāpat kādam desmit kilometru distanci nāktos skriet - ņemot vērā slikto pašsajūtu, biju gatavs upurēt startu pusmaratonā un skriet īsāku distanci.
Lai vismaz kaut kādas sajūtas sestdienas startam atgūtu, piektdienu paņēmu pavisam brīvu no skriešanas. Tā kā tas gadās gaužām reti (šogad pēdējā brīvdiena bija 10. janvārī), tad neskriet ir savādi, un parasti tad ir arī sirdsapziņas pārmetumi, ka diena ir pa tukšo. Bet šoreiz mēģinot tomēr ieklausīties organismā un cerot uz to labāko, mēģināju sev iegalvot, ka brīvdiena ir tieši tas, kas ir vajadzīgs, ja reiz organisms patiesi ir ticis pie pārlieku lielas slodzes, un tam ir vajadzīga atpūta.
Sestdienas agrā rītā devāmies uz Rēzekni ar visiem pārējiem Ogres skrējējiem. Pusmaratonistiem starts bija 10:30, bet man tikai 13:30, kas nozīmēja, ka pēc teju trīs stundu garā ceļa uz vietas Rēzeknē vēl nāksies pavadīt četras stundas, gaidot savu startu. Ierodoties Rēzeknē, laiks bija apmācies un drēgns, pūta stiprs vējš un pilināja arī lietus, un tāpēc biju pat tīri priecīgs, ka šajā brīdī nav jau jāsāk gatavoties startam un jāskrien pusmaratons.

Finiša zona ar "Gōru" fonā. Karogi pilnās burās un debesis no rīta vēl samākušās.

Tuvojoties manam starta laikam un kavējot laiku vērojot pusmaratonistus, laikapstākļi sāka nedaudz uzlaboties. Stāvot malā gan bija diezgan pavēsi, taču vismaz lietus bija mitējies un debesīs sāka parādīties arī saule. Vējš joprojām pūta varen stipri, bet tā kā tas pūta no ziemeļiem, tad bija skaidrs, ka vismaz lielajā kāpumā augšup pa Atbrīvošanas aleju vējš pūtīs mugurā, un vispār apļa otrā puse visa būs vairāk pa vējam.
Iesildīties sāku visai laicīgi pirms starta - jau šķiet minūtes četrdesmit. Taču beigu beigās ar visu pārģērbšanos, tualetes apmeklējumu, mača apavu pārvilkšanu tāpat uz starta vietu ierados gandrīz vai pēdējā brīdī, un gandrīz vai nokavēju brīdi, kad kādam pie starta atdot savu iesildīšanās jaku. Kad biju jau iespraucies startētāju pūlī sapratu, ka uz galvas vēl ir palicis "bafs", un tā kā saule nu jau spīdēja pavisam spoži un biju pat attiecies no domas skriet ar garo apakškreklu, tad zināju, ka arī ar bafu ap galvu būs par karstu, un nezinot, kur to likt, aptinu ap roku.
Kamēr vēl nebiju sācis skriet, nebija ne mazākās skaidrības, vai nedēļas vidus pagurums no muskuļiem ir zudis, un vai maz varēšu skriet normālā mača tempā. Tāpat arī nebija skaidrs, kāda būs konkurence. Pusmaratonu jau bija noskrējis Kristaps Vējš-Āboliņš, kurš pirms divām nedēļām bija otrais Liepājas 10 km distancē - ar viņu tātad jācīnās nebūs. Nezināju, vai uz starta ir Reinis Hartmanis, kurš pērn bija vinnējis visus posmus, kuros startēja, un Liepājā nebija traumas dēļ. Pirms starta klīda runas, ka starp dalībniekiem esot kāds ātrs igaunis, un arī Alberts Blajs, kurš gan vairāk ir specializējies stadiona distancēs (1500m, 3000m ar šķēršļiem), taču tajās ir galvastiesu ātrāks par mani - pērn Latvijas čempionātā 3000m distancē zaudēju viņam pusminūti, un gandrīz minūti 5000 metros.

Starta burzma. Esmu gan ieņēmis kreiso malu - pirmais līkums tomēr būs pa kreisi

Starts pret kalnu un pret vēju. Jāskrien divi apļi, tā ka ar šo pašu kāpumu un vēju nāksies cīnīties vēlreiz. Pirmajā reizē vēl spēka uzskriet kalnā ir gana daudz, un pirmajai starta burzmai izklīstot, redzu, ka pa lielāku gabalu priekšā jau ir Jānis Razgalis, kurš skrien vienu apli, nedaudz tuvāk ir, šķiet jau pieminētias igaunis baltā kreklā, gandrīz blakus man ir Artūrs Medveds, kuram gan arī tikai viens aplis, un jūtu un pēc ēnas redzu, ka uzreiz aiz muguras ir Alberts Blajs. Par šo esmu pārsteigts, jo šķiet, ka mūsu spēki samēri galīgi nav vienādi un viņam būtu jābūt man jau priekšā.

Apmēram kilometrs noskriets

Līdz pirmā kilometra atzīmei esmu apdzinis jau Medvedu, pamazām arī tuvojos igaunim, Alberts joprojām aiz muguras. Mēģinu nedaudz palīkumot no vienas puses uz otru, lai Alberts nesēdētu astē, bet pagaidām šādi manevri īsti nestrādā. Otrais kilometrs ir relatīvi līdzens, tikai ar stipru pretvēju, bet uz tā beigām jau noķeram igauni, īsu brīdi paskrienu aiz muguras, bet tad jau sākas lielais Atbrīvošanas alejas kāpūms, vējš aizgriežas mugurā, skriet ir vieglāk, un kalnā no igauņa pamazām aizmūku. Alberts joprojām aiz muguras.
Jūtu, ka skrienam patiešām ātri, un kājas īsti nejūtas komfortabli. Elpošana vēl ir kontrolēta, bet kājas sāk piedzīties. Jau noskrieti trīs kilometri, un saprotu, ka trešdaļa jau ir pieveikta, bet, vai tādā tempā varēšu tikt līdz galam, īsti drošs neesmu. Bet tāpat cenšos neatlaist. Arī tas, ka Alberts joprojām ir ar mani, un jūtu, ka viņam īpaši viegli nav, motivē turpināt skriet tikpat cītīgi. Nedaudz esmu pārsteigts, ka vienu apli skrienošais Jānis Razgalis joprojām ir priekšā pavisam nedaudz, jo viņš tomēr arī ir īso distanču speciālists un tajās ar viņu konkurēt nespētu. Paskrienot garām Latgales Mārai stāvs lejupskrējiens, kurš ātrai skriešanai šķiet pārāk stāvs, un jūtu, ka kājas piedzenas vēl vairāk. Tik stāvā lejupskrējienā arī grūti dabūt labu soli, jo visu laiku it kā gribas bremzēt, bet atlaist jau nedrīkst. Dzirdu līdzjutēju saucienus, kas piedod papildus enerģiju. Vēl apļa pēdējais kilometrs pa šauro taciņu gar Rēzeknes upi, un tad jau sākas otrais jeb pēdējais aplis.

Te vēl pirmā apļa ceturtais kilometrs. Pēc manis varētu padomāt, ka te kalns nevis sāk iet uz leju, bet slīpi uz sāniem.

Kad Jānis ir nogriezies uz savu finišu, otrajā aplī jau esam pašā priekšā vien ar pavadošo velosipēdu. Pirmie divi kilometri atkal ir pret vēju. Joprojām skrienu Albertam pa priekšu, divas vai trīs reizes viņš no mugurpuses uzmin uz kājas. Nu jau piepūle šķiet patiešām liela. Elpoju diezgan skaļi, bet vairāk traucē, ka Alberts elpo vēl skaļāk, skaidrs, ka viņam arī galīgi nav viegli. Saprotu, ka drīz būs atkal lielais kāpums, un tā varētu būt reālākā vieta, kur mēģināt atrauties.
Kāpumā patiešām cenšos pielikt soli, uz brīdi šķiet, ka varbūt kādu metru izdodas iegūt, bet te atkal Alberts ir klāt, un nu jau viņš ir vairāk blakus nevis aiz muguras. Bet šajā brīdī jau sajūta, ka skrienam uz visiem 100%, bet vēl jau divi kilometri līdz finišam. Nu jau ir parādījušies arī daudz apdzenamie skrējēji, kuri vēl ir tikai pirmajā aplī un ceļš vairs nav tik brīvs. Stāvajā lejupskrējienā Alberts jau ir soli man priekšā un, kur atkal paliek līdzens un līdz finišam ir aptuveni kilometrs, viņš ieslēdz citu ātrumu un diezgan strauji no manis atraujas.

Alberts veic izšķirošo izrāvienu.

Taču tā kā esam nokļuvuši trases šaurākajā daļā un par apli apdzenamo ir patiešām daudz, tad nu lielajā ātrumā vēl jācenšas kaut kā apskriet tos, kas aizpilda trasi, skrienot lēnām. Pavadošais riteņbraucējs īpaši nepalīdz - sākumā viņš vispār neizdvesa ne skaņas, tad viņš sāka saukt "Ceļu!". Bet no tāda sauciena arī jēga maza, jo neviens jau nezina, kā to ceļu, lai dod. Mēģinu uzsaukt šim, lai sūta visus pa labo malu, lai vismaz kreisā atbrīvotos mums. Bet arī tas diez ko nelīdz. Alberts jau ir gabalu atrāvies, riteņbraucējs nez kādā veidā ir kaut kur iesprūdis starp daudzajiem skrējējiem un nu jau tam priekšā esmu arī es. Pēc brīža viņš mēģina mani apdzīt, bet tad gandrīz uzbrauc man virsū. Arvienvārdsakot, pēdējais kilometrs paiet diezgan haotiski, brīžiem kādam uzgrūžoties, brīžiem skrienot kaut kur pa zāli. Bet pārsteidzošā kārtā ātrums tāpat ir turējies varen liels (Alberts pēc finiša rādīja, ka viņam pēdējai kilometrs bijis 2'51").

Pēc brīža šiem skrējējiem un arī soļotājiem nācās satilpt ~3m platā veloceliņā - tur tos apdzīt bija daudzkārt grūtāk kā šeit

Galu galā klāt ir arī pēdējie divi pagriezieni un tad jau arī finišs. Burzma finišā ir tik liela, ka neviens pat īsti nepiefiksē, ka mēs esam jau 10 kilometru distances finišētāji, jo vēl joprojām bariem finišē viena apļa skrējēji. Un tikai pēc brīža dzirdu, ka informators ziņo, ka laikam jau pirmie ir finišā.
Beidzot arī varu apskatīties pulkstenī - finiša laiks 32'32", septiņas sekundes aiz Alberta. Kopējā distance 10.33 km un pulkstenis ziņo, ka pie 10 kilometru atzīmes sasniegts jauns personiskais rekords 31'25". Par to esmu varen pārsteigts un arī ļoti priecīgs. Tajā brīdī vēl gan cenšos atgūt elpu un, šķiet, ka Albertam pēc finiša teicu kaut ko apmēram tādu - "man likās, ka nomiršu". Izšāvies biju pavisam kārtīgi. Taču rekordi jau viegli nenāk.

Abi galīgi bez spēka

Par šādu iznākumu biju vairāk kā apmierināts. Bija izdevies no sevis izspiest vairāk kā biju gaidījis. Kaut gaidījis jau vispār, zinot iepriekšējo dienu sajūtas, biju, ka vispār nevarēšu normāli paskriet. Un tāpat biju priecīgs, ka komandai biju spējis atnest ļoti labus punktus, un tāpat kā Liepājā arī šoreiz Adidas komanda izcīnīja ļoti pārliecinošu uzvaru komandu vērtējumā. Galu galā neskriet pusmaratonu šoreiz pat nebija nemaz tik slikti.
Arī personīgais rekords nāca pavisam negaidīti. Protams, var gadīties, ka pulkstenis distanci varbūt samērīja kaut kur arī par pārdesmit metriem nedaudz garāku, taču tā kā pērn Piltenē 10 kilometrus noskrēju 31'51", kas sanāk 26 sekundes ilgāk kā te parādīja pulkstenis, tad šis tik un tā viennozīmīgi bija mans ātrākais skrējiens šosejā 10 kilometru garumā ar astīti. Te vēlreiz arī pārliecinājos par domu, ka Skrien Latvija posmos tomēr būtu ļoti forši, ja arī īsās 5 un 10 kilometru distances būtu precīzi 5 un 10 kilometri, nevis kā tagad, kad tās ir pārsimts metrus garākas. Arī tagad, kad pusmaratonam starts ir atsevišķi no šīm distancēm, uzlikt precīzi 5 kilometru apli nu nemaz nevajadzētu būt problēmai, un tad arī rezultāti starp posmiem būtu tieši salīdzināmi.

Šoreiz atšķirībā no Liepājas kliņģeris bija kastes lielumā - kaut laikam sarāvusies bija kaste nevis kliņģeris kļuvis lielāks

Skatoties sava skrējiena laikus pa kilometriem, kalnu un arī vēja dēļ temps ir bijis ļoti nevienmērīgs - bija gan vietas, kur pret kalnu skrēju pa 3'20", un vietas, kur no kalna skrēju zem 3'00", bet, ka zina, varbūt tieši tāpēc izdevās noskriet tik ātri, ka no kalniem strādāja vieni muskuļi, bet augšup kalnā citi un otri pa to laiku atpūtās. Bet jebkurā gadījumā zinu, ka kaut arī Albertam zaudēju, jo viņa beigu ātrumam man nebija ko likt priekšā, taču bez viņa tik ātrs rezultāts noteikti nebūtu sanācis Viens nekad nevar piespiesties tā, kā cīnoties ar kādu plecu pie pleca.
Pēc Rēzeknes nu ir laiks atkal garākam treniņu periodam. Nākamajā nedēļas nogalē Ogrē būs Stirnubuks, bet tur piestrādāšu par līdzjutēju - Ogres meža takas esmu tāpat gana daudz izskraidījis, un vēl arī skriet pa tām sacensībās īpaši nevelk. Pēc tam pēc nedēļas Ogrē būs Latvijas čempionāts 10 000 metros stadionā - tur gan ir plāns nostartēt, un vēl pēc tam pēc nedēļas aprīļa pēdējā nedēļas nogalē būs jādodas novērtēt kā ir pusmaratonu skriet Daugavpilī.