Citādāks maijs

Maijā biju plānojis skriet Rīgā maratonu. Skriet ātri. Katrā ziņā mērķis bija Pasaules čempionāta normatīvs (2:19:00). Sezonas sākuma forma bija pat ļoti laba, par ko liecināja arī sezonas pirmie starti. Taču maratonu es neskrēju, un patiesībā nu jau vairāk kā mēnesi skriet ir sanācis krietni mazāk kā gribētos. Taču par visu pēc kārtas.
Pēc ātrā skrējiena aprīļa sākumā Rēzeknes pusmaratona 10 kilometru distancē, nākamajā nedēļas nogalē piestrādāju par līdzjutēju Stirnu Buka pirmajā posmā, kas notika Ogrē. Skraidīdams turp un šurp pa dažādām trases vietām, atbalstīju, tos, kas bija ieradušies Ogrē pievarēt Zilos Kalnus, bet pats priecājos, ka sacensību ātrumā man pašam pa tiem kalniem nav jāmocās.

Laikapstākļi nelutina

Vēl pēc nedēļas bija Latvijas čempionāts 10 000 metru distancē, kas arī notika Ogrē. Tāpat kā pirms gada, kad tiku pie bronzas medaļas, arī šogad biju nolēmis skriet ar rezervi treniņa režīmā, taču redzot, ka dalībnieku sastāvs bija ne pārāk spēcīgs, tad šķita, ka varbūt pat varētu tikt pie pirmā Latvijas čempionātu zelta, tā gan nebija prioritāte. Laiks skriešanai gan bija absolūti nepiemērots - pūta auksts un stiprs vējš, lietus mijās ar slapju sniegu un krusu, bet ne jau tāpēc neskriešu. Katrā ziņā beigās scenārijs bija līdzīgs kā manos pēdējos stadiona startos - nepilnus divdesmit četrus no divdesmit pieciem apļiem noskrēju pa priekšu, uz sevis uzņemot galveno vēju un taisot aizvēju sev aiz muguras skrienošajiem. Pēdējos piecsimt metros finiša paātrinājumam spēka vairs nebija, un atkal finišēju kā pēdējais no grupas, kuru biji vilcis - tāpat kā pērn trešā vieta un LČ bronzas medaļa. Nedaudz rūgtums bija, bet tā kā patiesi to uztvēru vairāk kā labu tempa treniņu pirms maratona un pārāk noskaņojies uz ļoti nopietnu skriešanu nebiju, tad pārāk bēdīgs nebiju, vienīgi skriešanas viegluma pietrūka, bet nu to norakstīju uz maratona treniņu sagurumu. Tā kā pirms starta biju nolēmis, kas rezultāts 32'30" būtu tas, ko būtu labi noskriet, tad finiša rezultāts 32'28", skrienot pulkstenī pat īsti neskatoties ar visnotaļ vienmērīgiem kilometra laikiem, bija ļoti labs veikums. Un tas bija arī par nepilnām 10 sekundēm ātrāk kā pirms gada (toreiz gan auksta vēja vietā bija teju +30 grādi), tā ka forma droši vien bija līdzīga pērnajam gadam.
Pēc dienas otrā treniņa sajutu nelielas sāpes pēdas augšpuses priekšējā daļā. Pirmā reakcija bija, ka pāris dienas paies un viss būs atkal labi, jo problēmas ar kreiso pēdu - gan ar fasciju jeb saiti, kas iet pa pēdas apakšu, gan arī augšpusē - ir bijušas ik pa laikam. Taču nākamajās dienās palika pat sliktāk, jo sāpes kaulā netālu no otrā pirksta jutu, arī vienkārši ejot, gandrīz uz katra soļa. Otrdienā uztaisīju vēl plānoto maratona speciālo treniņu, un pēc tā kāja vairs lietojama nebija. Tālāk jau nācās pārsēsties uz velo. Pagāja četras dienas, kāja jutās labāk, un nolēmu tomēr braukt uz Daugavpils pusmaratonu. No pusmaratona distances gan atteicos, un atkal izvēlējos 10.5 kilometru distanci tāpat kā Rēzeknē, jo nospriedu, ka, ja jau pusmaratons pirmo reizi notiek Daugavpilī, tad vismaz vienu apli pa pilsētu varētu izskriet, un novērtēt, kā tad ir skriet pa Daugavpils centru un cauri Daugavpils cietoksnim.
Lai arī pirms starta biju nolēmis, ka, ja kāja jutīsies slikti, tad pēc pusotra kilometra, kad trase pieveda pie finiša zonas, stāšos laukā, tomēr sacensību azarts un adrenalīns sākumā sāpes bija krietni mazinājis un nolēmu skriet visu distanci. Pirmajos kilometros itin labi jutu, ka četras dienas nav skriets, un nedaudz ritms ir zudis, taču kāja it kā netraucēja un spēju sākumā skriet pusmaratona līderu grupā.

Kopā ar līderiem

Tomēr pēc aptuveni septiņiem kilometriem, sāku just, ka neapzināti pēdu taupot, to uz zemes lieku citādāk nekā vajadzētu. Līdz ar to muskuļi strādāja nepareizi, un pamazām sāka savilkties un pārvērsties gandrīz vai akmenī. Uz brīdi pat zaudēju sajūtas pēdā vispār, un likās, ka vienkārši skrienu kaut kā klapēdams kājas pret asfaltu. Cenšoties vismaz ar prātu pēdu likt daudzmaz pareizi, muskuļi uz brīdi nedaudz atlaida. Tajā brīdi centos dzīties pakaļ 10 kilometru distances līderim, kurš tieši brīdī, kad man kāja bija atteikusies, sāka kāpināt tempu un no grupas jau bija atrāvies. Taču jau pēc laika, atkal pēda sāka palikt nekontrolējama, un galu galā 10 kilometru distancē finišēju kā otrais (34'19") padsmit sekundes aiz uzvarētāja. Otrā vieta ar pusotru kāju nav nemaz slikti, taču pēc finiša paiet bija ļoti sāpīgi, un atsildīties pat nebiju spējīgs. Tā nu atkal uz gandrīz divām nedēļām skriešana no ikdienas tika izslēgta pilnībā.

Uz sarkanā paklāja finišā Daugavpilī

Jāsaka uzreiz, ka pie ārsta tā arī neesmu bijis, jo īsti tam jēgu neredzu. Standarta atbilde būtu 'sēdi mierā, kamēr paliks labi', un to jau es varu darīt un arī daru bez speciālas viesošanās ārsta kabinetā. Man pašam ir ļoti lielas aizdomas, ka tas ir stresa lūzums (kas patiesībā īsti nav lūzums, bet ieplaisājis kauls) kreisās pēdas otrajā metatarsālajā kaulā (tas ir kauls pie kura pievienojas otrais pirksts). Un kā jau ne pirmo reizi man ir ar traumām, tad arī šī ir pārslodzes sekas - gribēju vairāk kā varu un maratonam, acīmredzot, pārgatavojos. Medicīniskā literatūra atlabšanas laiku paredz līdz pat 6-8 nedēļām, bet viss jau atkarīgs, cik vaina bijusi nopietna un kā to ārstē, lai arī cik nu vispār kaula dzīšanas procesus varētu īpaši paātrināt...

Maratona expo pie bildes var tikt pat neko neskrienot

Lai kaut cik saglabātu aerobo kondīciju un nepazaudētu to sasniegto formu, kas bija aprīlī, centos daudz braukt ar riteni. Pirmajā nedēļā ar velo nominos vairāk kā 14 stundas. Taču par mīšanos neesmu lielā sajūsmā, tāpēc tas tika vairāk darīts, lai patiesi kaut kā kustētos, bet reāli jau zinu, ka skriet atsākšanai braukšana ar velo nekad īsti nav palīdzējusi. Muskuļi strādā pavisam citi, dibens no sēdekļa nospiežas, plaušas nodarbinātas daudz mazāk, tik vienīgi cik sirds strādā apmēram tādā pašā pulsā, bet skriet pēc tam tāpat ir jāsāk tikpat kā no jauna. Bet nu kamēr skriet nevar, tad, lai vismaz būtu ar sevi mierā, ka kaut ko daru, tad braucu ar riteni.
Tā nu maija otrajā nedēļā, kad pēc plāna bija paredzēts startēt Rīgas maratonā, nodarbojos ar citām aktivitātēm, kas tomēr bija saistītas ar maratonu. Nedēļas sākumā nelielam ļaužu pulciņam kādā pasākumā pastāstīju kā ēst pirms maratona, lai maksimāli uzlādētu savas enerģijas rezerves maratona distancei. Savukārt maratona dienā piekritu piedāvājumam uz kādu brīdi iejusties TV komentētāja lomā. Maratona rītā 11.novembra krastmalā biju jau agrāk nekā būtu tur bijis, ja pats startētu, un četru stundu garumā no tur uzbūvētās 360TV studijas kopā ar Gustavu Terzenu, Ivaru Bāci, TV meitenēm trasē un Garmin puišiem tiešraidē stāstījām par notikumiem trasē. Pats neparastākais, ka man pat īsti tajā dienā nebija sajūtas, ka pašam gribētos skriet, varbūt vienkārši pārāk iegājis tajā TV procesā. Katrā ziņā tā bija jauna un ļoti interesanta pieredze, un domāju, ka varētu to kādreiz arī atkārtot. Tagad bez skriešanas un tempa turēšanas ar baloniem Rīgas maratonā esmu arī piestrādājis par komentētāju. Pēc tam spriedu, ka vēl jāpamēģina kādu gadu piedalīties trases būvēšanā un tad varēšu pieteikties organizatoru komandā, jo būšu redzējis maratonu no visām pusēm.

Pirmās tiešraides minūtes, kad centos aprast ar jauno vidi un nelielo satraukumu

Tā kā biju nolēmis, ka tad, kad, vienkārši ejot, man kāja vairs nesāpēs, tad mēģināšu sākt pamazām skriet, tad maija vidū jau pirmo reizi noskrēju 20 minūtes. Sāpes pēdā pēdējās minūtēs sāku just, bet citādi bija tīri labi, jo uz to brīdi jau arī treniņu beidzu. Un tā kā asins cirkulācija arī veicina kaulu saaugšanu, tad skaidrs, ka minimālas aktivitātes varētu nākt arī par labu. Tā nu turpmākās dienas uzmanīgi vēroju kā kāja uzvedas, skrēju līdz jutu, ka sāk parādīties sāpes, un pamazām audzēju skrienot pavadīto laiku. Tam visam paralēli turpināju ar mīties ar riteni. Protams, skriešanu atsākt pēc gandrīz trīs nedēļu pauzes, kā jau biju gaidījis, ir ļoti grūti - kājas stīvas, plaušas no aktīvas elpošanas atradušas. Bet nu viss jau pamazām. Nu jau esmu ticis līdz tam, ka varu noskriet apmēram stundu. Taču visu laiku domas ir par pēdu, un skaidrs, ka pat tad, kad ar pēdu viss būs vislabākajā kārtībā, kādu laiku sāpes vēl būs arī tikai galvā.
Pēdējās divas nedēļas nogales arī uzskrēju divos nelielos skrējienos. Vispirms Olaines svētku ietvaros Olaines apļu skrējienā noskrēju nepilnus 10 kilometrus. Biju apsolījis palīdzēt ar savu dalību VSK Noskrien Riekstu komandai, un tā kā Olainē pa asfaltu jāskrien gaužām maz, tad likās ka skriešanai pa mīkstāku segumu kāja jau ir gana gatava. Pēdējā kilometrā, kad bija jāskrien pa asfaltu un kad vajadzēta uzskriet arī nedaudz ātrāk, pēdu sāku diezgan stipri just, un jutu to arī kādu laiku pēc finiša. Bet vakarā jau atkal viss bija labi, līdz ar to neko ļoti sliktu nodarījis acīmredzot nebiju. Ar Riekstiem komandā izcīnījām 2.vietu (individuāli biju piektais), un sev par pārsteigumu noskrēju pat dažas sekundes ātrāk kā pirms gada (33'12" pret 33'19" pagājušajā gadā). Pērn gan tas bija divas nedēļas pēc maratona, kad jutos galīgi iztukšots, taču tad vismaz bija kaut kāds skriešanas solis. Turpretī tagad jūtos stīvs un nevarīgs, un visu laiku ir nežēlīgi grūti. Finišā pulsometrs parādīja paziņojumu, ka reģistrēts jauns maksimālais pulss - 193, tātad baigi taupījies laikam nebiju.

Astoņi Rieksti un es devītais kā ViesRieksts

Savukārt pagājušajā svētdienā piedalījos Mārupē Tautas skrējienā 5 kilometru distancē. Ja Olainē biju skrējis ar vidējo tempu 3'24", tad skaidrs, ka īsākā distancē vajadzētu tempam būt nedaudz augstākam. Atkal tāpat kā Olainē papildus grūtumu piedeva karstums, bet centos skriet, kā nu varu. Visu distanci skrēju viens un pēdējos 800 metros jutu, ka spēki sāk iet mazumā, bet tomēr rezultāts izdevās pat labāks kā cerēts - 16'22", kas ir aptuveni 3'17"/km temps. Un atkal tiku pie 2.vietas, šoreiz jau individuāli.

Mārupes skrējiena trīs ātrākie

Tā kā kājai līdz veselumam vēl kāds laiks paies, tad tuvākais plāns ir turpināt regulāri kaut nedaudz skriet. Kamēr skrienot nekas nesāp, tik ilgi varu skriet. Esmu arī pasācis katru dienu kaut nedaudz pēc treniņa papeldēt, kas būtu laba lieta, ko censties regulāri darīt arī turpmāk. Tā kā no sacensībām šis ir tāds tukšāks periods, tad nav arī baigi jābēdājas, ka traumas dēļ kaut kur nevaru startēt. Viens gan ir skaidrs, ka sākotnēji iecerētais starts maratona distancē Ventspils maratonā pēc divarpus nedēļām, kur būtu jāaizstāv pagājušā gada uzvarētāja tituls, būs jāizlaiž. Līdz tam laikam būtu jātiek vismaz tādā kondīcijā, lai kaut cik cienīgi varētu noskriet 10 kilometrus vai ar mazu varbūtību pusmaratonu. Bet līdz tam vēl ir laiks.