Divi vienā Valmierā

Pirms gada Valmieras maratonā skrēju savu pērnā gada trešo maratonu. Savukārt Kristaps Kaimiņš, ar kuru kopā treniņos esam noskrējuši ne mazums kilometrus, pērn Valmierā vispirms noskrēja pusmaratonu un pēc tam pēc dažām stundām arī tautas skrējiena 12 km distanci, abās distancēs finišējot 3.vietā. Šogad Valmierā viņš skrēja savu šī gada trešo maratonu, savukārt es izlēmu pamēģināt, kā tas ir skriet divas distances, un pieteicos gan pusmaratonam, gan 10.55 km distancei.

Atgriešanās

Ja iepriekšējā rakstā rakstīju, ka pēc trīs gadu pārtraukuma atgriezos Vecāķu skrējienā, tad šajā nedēļas nogalē bija vēl senāka atgriešanās - orientējies mežā ar karti un kompasu nebiju kopš 2013.gada rudens, un pēc četru gadu pārtraukuma Līgatnē piedalījos Latvijas čempionātā orientēšanās sportā vidējā distancē un stafetē.

Desmit pa šoseju un desmit pa smiltīm

Pēc starta Kuldīgā arvien vairāk sāku just, ka visas velkošās un sāpošās vietas iegurņa apvidū jau sāk palikt pārāk nepatīkamas un tāpēc tomēr nolēmu aiziet pie fizioterapeita. Pēdējā laikā no dakteru vizītēm esmu vairījies, jo pēdējās pieredzes nav bijušas pārāk veiksmīgas ar muļķīgiem vai pat nekam nederīgiem padomiem, un tāpēc esmu pie dakterim gājis vien galējas nepieciešamības gadījumos. Laikam tāds brīdis atkal bija pienācis, ja jau šoreiz tomēr nolēmu palīdzību meklēt.
Pēc mana stāsta un fizioterapeita testiem, kā galvenā vaina tika konstatētas pērnajā ziemas sastieptais cirksnis, kur muskulis joprojām īsti nestrādā un līdz ar to nelāgi ietekmē visu pārējo iegurni. Tāpat būtiska problēma ir savilktais dziļais sēžas muskulis (piriformis), kas esot tik ciets kā akmens - ar šo gan cīnos jau vairāku gadu garumā. Tiku izmasēts, tā ka pēc tam trīs dienas vēl jutu, ka dibenā muskuļi ir mīcīti no visas sirds, noteipots un noinstruēts par vēlamajām aktivitātēm mājās, un nu varēju vien cerēt, ka skriešana taps mazāk sāpīga.