trešdiena, 2017. gada 6. septembris

Desmit pa šoseju un desmit pa smiltīm

Pēc starta Kuldīgā arvien vairāk sāku just, ka visas velkošās un sāpošās vietas iegurņa apvidū jau sāk palikt pārāk nepatīkamas un tāpēc tomēr nolēmu aiziet pie fizioterapeita. Pēdējā laikā no dakteru vizītēm esmu vairījies, jo pēdējās pieredzes nav bijušas pārāk veiksmīgas ar muļķīgiem vai pat nekam nederīgiem padomiem, un tāpēc esmu pie dakterim gājis vien galējas nepieciešamības gadījumos. Laikam tāds brīdis atkal bija pienācis, ja jau šoreiz tomēr nolēmu palīdzību meklēt.
Pēc mana stāsta un fizioterapeita testiem, kā galvenā vaina tika konstatētas pērnajā ziemas sastieptais cirksnis, kur muskulis joprojām īsti nestrādā un līdz ar to nelāgi ietekmē visu pārējo iegurni. Tāpat būtiska problēma ir savilktais dziļais sēžas muskulis (piriformis), kas esot tik ciets kā akmens - ar šo gan cīnos jau vairāku gadu garumā. Tiku izmasēts, tā ka pēc tam trīs dienas vēl jutu, ka dibenā muskuļi ir mīcīti no visas sirds, noteipots un noinstruēts par vēlamajām aktivitātēm mājās, un nu varēju vien cerēt, ka skriešana taps mazāk sāpīga.
Kopš tā brīža gandrīz ik dienu taisu spēka vingrinājumus ar vingrošanas gumiju, cenšos vēl aktīvāk kā pirms tam savilktās vietas izmasēt ar tenisa bumbiņu, un jāsaka ka pirmie rezultāti patiešām sāk parādīties, lai arī pirmajās dienās tā nemaz nelikās. Nav, protams, tā, ka nekas vairs nesāp, bet jau ir daudz labāk, un droši vien, turpinot stiprināšanu, paliks vēl labāk, bet katrā ziņā vismaz skriešana ir palikusi patīkamāka.

Piltenē

Trīs dienas pēc vizītes pie fizoterapeita devos uz Latvijas čempionātu 10 kilometros šosejā, kas otro gadu pēc kārtas notika Piltenē. Pērn biju otrais ar rezultātu 31:51, taču šogad bija skaidrs, ka uz tik ātru skriešanu gatavs ne tuvu neesmu. Pašam likās, ka 32:30 jau būtu vairāk kā labi pie šī brīža formas, lai gan arī tas nešķita diez ko reāli. Arī, redzot dalībnieku sastāvu, sapratu, ka būs krietni vien jāpaveicas, lai varētu tikt vispār sešiniekā.
Piltenē ātrākos skrējējus gaidīja tik ļoti, ka bija pat iedevuši numuru ar vārdu
Pēc starta signāla ar lielgabala šāvienu visiem pa priekšu uzreiz aizskrēja Valērijs Žolenrovičs, Dmitrijs Serjogins un Artūrs Niklāvs Medveds, kādu gabalu aiz viņiem Kristaps Vējš-Āboliņš un arī Kristaps Kaimiņš, Reinis Hartmanis sākumā vēl bija man blakus, bet ātri vien saprata, ka priekš viņa būšu par lēnu, un palēnām sāka attālināties no manis un tuvoties abiem Kristapiem. Tā es drīz vien paliku vienatnē, bet tikt līdzi priekšā esošajiem vīriem nebija iespējams, jo jau pirmajā kilometrā likās, ka skrienu, cik kājas spēj, bet pārējie tik attālinās.
Pirmais kilometrs 3:13. 32:30 tempam vidējais sanāk 3:15/km. Skaidrs, ka uz starta rēķina pirmais vienmēr ir ātrāks, tā ka nekas spožs nav gaidāms. Otrā kilometra laikā apdzinu gan Valdi Ņilovu, kurš startā bija aiznesies līdzi līderu trio, lai gan beigās finišēja piecas minūtes aiz viņiem - kopējam rezultātam tāds starta rāviens noteikti nāca tikai par sliktu, bet kamerās pirmajā kilometrā gan Valdis atzīmējās. Tāpat apdzinu arī Aigaru Feteri, kurš skrēja piecu kilometru distanci. Otrais kilometrs 3:16. Tātad jau temps lēnāks par vajadzīgo. Trešais kilometrs atkal 3:16, ceturtais 3:15. Piektajā kilometrā atgriezāmies Piltenes ielās, kur neliels pretvējš. Pērn vējš pūta pretējā virzienā pretī pa ceļu apkārt Piltenei, un tad ar vēju bija jācīnās atklātā vietā. Šogad, kad vēju juta vien pilsētā, bija nedaudz vieglāk un pretvējš tik ļoti netraucēja. Piektais kilometrs atkal 3:16 un pieci kilometri 16:16. Teorētiski, noskrienot šādā pat tempā, sanāktu 32:32, bet skaidrs, ka ar katru kilometru paliek grūtāk. Man priekšā skrienošos jau īsti vairs neredzēju. Cīnījos ar sevi, un domām, ka nāksies vien šogad samierināties ar septīto vietu, kas ir pirmā, kas netiek pie apbalvošanas.
Ar līdz pusei noteipoto cirksni uz Piltenes galvenās ielas bruģa
Sestais kilometrs 3:20, ja šādi turpināšu, tad pat zem 33 minūtēm tikt nebūs vienkārši. Otrā apļa otrajā kilometrā, veicot aso pagriezienu uz apvedceļu, vēl pamanīju, ka nemaz ne tik tālu jau redzams nākamais skrējējs - ja ātruma krišanās turpināsies, tad vēl būs jācīnās, lai vispār septīto vietu nosargātu. Centos tomēr neatslābt, sāku jau redzēt skrējējus un nūjotājus, ko jāapdzen pa apli, un tas, iespējams, nedaudz palīdzēja saglabāt ritmu. Septītais kilometrs 3:19, tātad vēl tomēr spēju savākties. Pa gabalu redzu, ka Kristaps Vējš-Āboliņš sāk atpalikt no otra Kristapa (Reinis viņiem abiem jau bija garām). Astotais kilometrs atkal 3:19. Kristapam pamazām tuvojos, bet tajā brīdī sarēķināju, ka tās ir 19-20 sekundes, un atlikušajos divos kilometros tas nešķita reāli sadeldējams pārsvars. Devīto kilometru gan centos tomēr skriet, koncentrējoties uz priekšā esošo Kristapu, un attālums lēnām turpināja rukt. Pie deviņu kilometru atzīmes vairs tikai 10 sekunžu atstarpe līdz viņam un pirmspēdējo kilometru biju noskrējis 3:16. Taču desmit sekundes  atgūt pēdējā kilometrā ir ļoti daudz, un jau sāka parādīties domas, ka beigās droši vien pietrūks vien pāris sekundes. Sākoties pēdējam kilometram, jutu, ka sāk iet ciet elpošana - skrienot neatbilstošā ātrumā tā mēdz gadīties, piedevām klāt vēl arī satraukums, jo organisms sāka just, ka tūlīt būs jāskrien ātri un būs kārtīgi jācīnās.
Centos nomierināties un koncentrēties tikai uz Kristapa noķeršanu. Apmēram 700 metrus pirms finiša jau biju vien pāris soļus aiz viņa, taču Kristaps mani arī laikam bija pamanījis un centās pielikt soli. Tajā brīdī izlēmu veikt izšķirošo manevru un sāku tempu kāpināt diezgan pamatīgi, un piecsimt metrus pirms finiša tieši līkumā paskrēju viņam garām, un nu vienīgās domas bija par tikšanu līdz finišam pēc iespējas ātrāk. Prātā gan pazibēja doma, ka esmu uzņēmis pārāk lielu tempu un tādu noturēt līdz finišam nez vai ir reāli. Tomēr līdzjutēju atbalst ļāva neatlaist, un finišā Kristapam biju priekšā pat par septiņām sekundēm.
Pēdējos metros pat nācās apdzīt suni
Pēdējais kilometrs sanāca 3:08 ar ļoti ātriem pēdējiem 400-500 metriem. Rezultāts 32:39 un 6. vieta. Ar paveikto biju varen apmierināts, it sevišķi ar to, ka spēju parādīt raksturu un beigās šo sesto vietu izcīnīt. Un arī rezultāts, lai arī nedaudz lēnāks par gribēto, tomēr kopumā bija tīri pieklājīgs, zinot, cik daudz vai drīzāk maz šovasar ir sanācis kvalitatīvi trenēties. Ja vien neskaita, ka nedaudz ievilkās apbalvošana, kas gan būtu diezgan mazsvarīgi, ja vien man nebūtu jāsteidzas mājās, tad skrējiens kopumā šogad bija noorganizēts ne sliktāk kā pirms gada. Protams, pirmā reize vienmēr paliek atmiņā daudz labāk, it sevišķi, ja tā ir izdevusies varen laba, bet domāju, ka uz Pilteni braukšu vēl.

Vecāķos

Ja skrējiens Piltenē iespējams tikai sāk kļūt par tradīciju, tad savulaik tradīcija bija ik septembri startēt Vecāķu skrējienā, kas ir skrējiens 10 kilometru garumā pa Vecāķu-Kalngales pludmali un piejūras mežu. Līdz šim biju skrējis četras reizes, no kurām trijās bija izdevies uzvarēt. Mačs gan nav pārāk liels un arī konkurence nav tik stipra kā kaut vai tajā pašā Piltenē vai citos šosejas skrējienos, bet tas nenozīmē, ka mačs no tā būtu sliktāks. Kā izrādās, tad šogad Vecāķu skrējiens notika jau 30. reizi, un tā kā šī sezona ir sanākusi tāda saraustīta bez konkrētiem rudens plāniem, tad nolēmu atkal uzskriet Vecāķos, kas nebija darīts kopš 2014. gada.
Pieteicies biju savlaicīgi, bet, nākot tuvāk starta dienai un redzot laika prognozes, jau sāka šķist, ka nez vai tas ir bijis prātīgs lēmums. Ļoti stiprs lietus, vējš un diezgan zema gaisa temperatūra - tas viss varētu būt varens pārbaudījums. Tomēr uz starta stājos, apņēmības pilns nepadoties laikapstākļu varenumam. Uz apkārtējo fona vien izskatījos tā paknapi apģērbies, jo citi pat jau bija saģērbuši jakas, ka šķiet, parasti tiek izvilktas vien uz rudens beigām.
Mērāmies, kuram vairāk reklāmas uz krekla
Startā pirmie nedaudz vairāk kā divi kilometri bija tiešā pretvējā pa pludmali. Pirmos pārsimts metrus kāds man vēl centās iesēsties astē, bet ātri vien paliku viens pats, un varēju skriet savā ritmā, sekojot vien velosipēdistam, kas šos pirmos divus kilometrus brauca kādu gabalu pa priekšu. Lai arī vējš pūta patiešām spēcīgi, tomēr, laikam no tā, ka startā spēka vēl bija daudz, skriešana nelikās tik ļoti grūta. Daļēji līdzēja arī tas, ka stiprajā lietū smiltis bija kārtīgi noblietējušās un skriešana bija gandrīz vai kā pa lielceļu (tikai bez asfalta). Skrienot tempam pulkstenī gan nesekoju, bet pēc tam apskatījos, ka šie pirmie kilometri pagājuši tempā ap 3:35/km, kas tādā pretvējā ir pat tīri labi.
Ieskrienot mežā, temps gan nedaudz kritās, jo nu jau bija jāsāk skatīties zem  kājām. Vietām saknes, līkumi un slapjajā mežā tā viegli varēja arī paslīdēt, kas noteikti beigtos ar kritienu. Trase bija pamatīgi nomarķēta ar mazām dzeltenām lapiņām, taču biju pārsteigts, ka sākuma posms pa mežu bija nedaudz citāds, kā bija atmiņā palicis. Ja iepriekš šis sākuma posms bija pa tādu palielu taku, tad šoreiz bija jāskrien pa mamazītiņu taciņu kalnā un pēc tam no tā lejup, kas droši vien kopējam rezultātam iedeva kādas papildu sekundes klāt.
Drīz vien gan trase tika līdz stigai, kas gan noteikti bija vecajā trasē un nu jau varēja atkal skriet nedaudz ātrāk. Mežā lielākās problēmas sagādāja uzartās stigas, uz kurām irdenās smiltis lietus laikā bija nevis palikušas cietas, kā tas bija pludmalē, bet bija pārvērtušās tādā kā biezā putrā, kurās kājas uzreiz grima iekšā līdz potītēm. Daudzviet mēģināju izvēlēties skriet pa cietāko nomali vai pat blakus stigai, taču vietām nācās arī mīcīties pa to putru, un tur jau temps uzreiz nokrita pamatīgi.
Mežā bija arī piecu kilometru atzīme, kurai paskrēju garām, kad pulkstenis rādīja 18:19. Līdz šim iepriekšējos gados, kad biju skrējienā uzvarējis, distanci biju skrējis zem 35 minūtēm, un vien pēdējā startēšanas reizē, kad biju trešais, biju lēnāks - 35:29. Toties šogad pusdistances rezultāts 36:30 tempā. Zināju gan, ka, izskrienot atkal pludmalē, gan varēs skriet ātrāk, jo nu vējš būs mugurā, un varbūt tomēr zem 36 minūtēm izskriet izdosies.
Tumšgalvis un jūra
Pa vējam pludmalē ripoja pat vairāk kā labi. Vējš no muguras un atliek tikai ātri kustināt kājas, likās ka pat lietus vairs nelīst. Necentos skriet maksimāli un, ja vajadzētu, varētu vēl pielikt, bet tomēr gana ātri, lai nebūtu nekāda pastaigāšanās. Beigās izrādījās, ka nedaudz vairāk kā četrus kilometrus garo posmu atpakaļ pa pludmali pa vējam biju noskrējis ar vidējo tempu pat nedaudz zem 3:20/km. Pašam bija liels prieks, ka solis likās tāds plašs un spēcīgs - laikam arī priekš šī vingrošana ar gumiju ir devusi kādu labumu. Kaut gan pēc finiša jutu, ka iegurnim tomēr skriešana pa nelīdzeno pamatu tik ļoti nav patikusi, jo kaut kādas sāpes atkal bija parādījušās, kas vingrojot jau bija pazudušas.
Pavēja posma tālākajā galā bija apgriešanās punkts, un atlikušie ~500 metri atkal bija pretvējā, bet tās jau vairs bija nepilnas divas minūtes un tik daudz jau varēju vēl pacīnīties. Tuvojoties finišam, arī manīju, ka otrās vietas skrējējs tikai pirms brīža kā ir paskrējis garām deviņu kilometru atzīmei, kas nozīmēja, ka biju atrāvies no otrās vietas varen tālu.
Uzvarētāja lenta
Finišēju ar rezultātu 35:56 - tātad otrā puse ar pavēju sanāca apmēram četrdesmit sekundes ātrāka nekā vējainā un mežainā pirmā puse. Kā treniņš šis starts bija sanācis patiešām labs - kvalitatīvs tempa skrējiens, kas noteikti noderēs turpmākajiem šis sezonas startiem, kas solās būt gana interesanti.

Nav komentāru :

Ierakstīt komentāru

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).