Divi vienā Valmierā

Pirms gada Valmieras maratonā skrēju savu pērnā gada trešo maratonu. Savukārt Kristaps Kaimiņš, ar kuru kopā treniņos esam noskrējuši ne mazums kilometrus, pērn Valmierā vispirms noskrēja pusmaratonu un pēc tam pēc dažām stundām arī tautas skrējiena 12 km distanci, abās distancēs finišējot 3.vietā. Šogad Valmierā viņš skrēja savu šī gada trešo maratonu, savukārt es izlēmu pamēģināt, kā tas ir skriet divas distances, un pieteicos gan pusmaratonam, gan 10.55 km distancei.
Skriešana divreiz dienā man gan nav nekas jauns. Divreiz dienā skrienu gandrīz vai biežāk kā vienreiz dienā. Vienīgi tagad ar visu atgūšanos un sadzīvošanu ar kaut kādām veselības likstām pēdējos mēnešos atgriezties pie normāla garuma rīta skrējiena nekādi neizdodas. Bet uz to pamazām eju. Katrā ziņā skriet divreiz dienā nav nekas neparasts priekš manis un patiesībā ir bijušas pat reizes, galvenokārt nometnēs, kad esmu skrējis arī trīsreiz dienā.
Arī divi intensīvi skrējieni vienā dienā man nav kaut kas pavisam nepieredzēts. Savulaik, kad vēl startēju orientēšanās sportā, tad bija reizes, kad sprinta distancē gan kvalifikācijas skrējiens, gan fināls notika tajā pašā dienā. Tās tad bija divreiz aptuveni piecpadsmit minūtes sacensību intensitātē. Savukārt kad pievērsos garo distanču skriešanai un sāku daudz lasīt par treniņiem un dažādām treniņmetodikām, tad uzzināju, ka itāļu trenera Renato Canova viens no īpašajiem maratona treniņiem ir, kā viņš to dēvē, "speciālais bloks", kad no rīta tiek treniņā skriets tuvu sacensību ātrumam un pēc tam vakarā treniņš tiek atkārtots. Adaptējot idejas par šo "speciālo bloku", savulaik, gatavojoties maratonam, ir skrieti gan 25 km kādas padsmit sekundes lēnāk par maratona tempu no rīta un tikpat daudz vakarā, gan 20 km ar 10 km maratona tempā no rīta, un 20 km ar iekļautiem 10 x 1 km virs maratona tempa vakarā, un ir bijušas vēl līdzīgas "izklaides" treniņos. Taču ir jābūt jau ļoti labā maratona formā, lai tādus treniņus vispār spētu noskriet. Tieši tāpēc zināju, ka divi skrējieni Valmierā nepavisam nebūs viegli, jo līdz ļoti labai formai šobrīd vēl ir patālu. Piedevām, lai Valmierā abās distancēs tiktu vismaz TOP6, tad būs jāpievar kopumā 31.6 kilometri krietni ātrāk par manu šī brīža maratona tempu.

Pusmaratons

Maratonam un pusmaratonam starts bija deviņos no rīta. Agrā celšanās no rīta un stūrēšana līdz Valmierai nodrošināja to, ka, uz starta stāvot, jutu, ka labprāt vēl pagulētu nevis skrietu pusmaratonu, taču ne jau pagulēt uz Valmieru braucu. Laikapstākļi bija kā radīti skriešanai - ap +10 grādiem, praktiski bezvējš un no rīta arī saule vēl tik spoži nespīdēja. Pirmajā brīdī gan likās, ka varbūt būs par vēsu, bet skrienot tas ātri aizmirsās.

Pirmajā kilometrā vēl guļu

Pusmaratonu iesākām negaidīti prātīgi - pirmie trīs kilometri tika pieveikti 10'30", kas ir gandrīz 1h14' pusmaratona temps. Bet par tādu lēnu sākumu patiesībā biju priecīgs. Zinot, ka gana daudz enerģijas šodien vajadzēs vēl arī otrajā skrējienā. Tā kā iesildījies pirms pusmaratona arī biju pavisam minimāli, ltad šie pirmie lēnie kilometri bija kā laba iesildīšanās, un patiesībā arī lēnāks temps visam skrējienam man būtu izdevīgāks, lai vairāk spēka pietiktu pēc tam 10km skrējienam.
Ceturtajā kilometrā abi Jāņi un Valērijs tempu palielināja un ātri vien atrāvās no pārējās grupas, kur bijām trīs pusmaratonisti un četri maratonisti. Ap septīto kilometru joprojām bijām tikpat liela grupa, tāpēc izlēmu, ka nelielajos garā turp-atpakaļ posma pauguriņos varētu mēģināt uzskriet ātrākā tempā un paskatīties, vai pārējie ir gatavi skriet ātrāk. Tā varētu arī saprast, cik reāli un viegli būtu cīnīties par ceturto vietu.

Vedu grupu

Pēc dažiem šādiem mini paātrinājumiem mūsu nelielā grupa ātri pajuka, un man sākumā sekoja vien abi pārējie pusmaratonisti Jevgēnijs Turkins un Kārlis Vīksne. Vēl pēc kādiem diviem kilometriem Jevgēnijs jau diezgan jūtami sāka tempu kāpināt pats un sapratu, ka viņam turēt līdzi jau sāk kļūt pagrūti. Piedevām visu laiku prātā arī bija doma, ka visus spēkus atstāt pusmaratonā arī nevar, jo vēl taču tie desmit kilometri būs jāskrien. Tā nu palēnām Jevgēnijs attālinājās, savukārt Kārlis, kurš nu bija kopā ar diviem maratonistiem pamazām iepalika no manis.
Pirmo apli pabeidzu 36'22" kādas piecas sekundes jeb 25 metrus aiz Jevgēnija, un Kārlis apmēram tikpat man bija aiz muguras. Bija skaidrs, ka ar otro apli nāksies cīnīties vienatnē.
Otrā apļa sākumā atvēru želeju. Kaut arī pusmaratonos tās nekad neēdu, tomēr, domājot par to, ka vēl būs jāskrien, izlēmu uzņemt papildus enerģiju jau distancē ne tikai pēc finiša, pie reizes arī atcerēties, kā vispār ir ēst želejas skrienot, jo šogad maratonu neesmu skrējis un līdz ar to nevienu želeju šogad apēdis neesmu. Ar želeju gan gāja tieši tāpat kā parasti man iet ar želejām - visu otro apli skrēju ar vienu lipīgu roku, jo daļa no satura, protams, tika uz tās. Piedevām šī bija tāda diezgan biezas konsistences un briesmīgi salda un bez ūdens uzdzeršanas lejā dabūt varēja tikai pa mazai porcijai, līdz ar to visu otro apli to nesu rokā un ik pa brīdim centos nelielu daudzumu želejas no tūbiņas izsūkt.
Neskaitot nebūšanas ar želeju, otrais aplis pagāja bez īpašiem notikumiem. Jevgēnijs attālinājās arvien vairāk. Arī aizmugurē skrienošie tuvāk it kā nenāca, kaut arī ļoti tālu aiz manis tie nebija, un sapratu, ka atlaist nevaru, jo tad Kārlis varbūt varētu mani tomēr noķert un tad arī piektā vieta būtu vējā. Bet kopumā jutu, ka nav nemaz tik viegli kā pirms starta biju iztēlojies. Tagad parēķinot, ka pusmaratonu sacensībās, ja neskaita startu Vaidavas triatlonā, pēdējo reizi skrēju vien marta beigās Liepājā, un kopš aprīļa beigām vairāk par 20 kilometriem vienā piegājienā vispār biju skrējis vien piecas reizes, ir skaidrs, ka pie šādas gatavības pusmaratonā šobrīd nemaz arī nevarētu būt viegli.

Pirmais finišs sasniegts

Taču līdz finišam godam tiku un pēdējos divos kilometros pat šķiet pieliku soli, jo likās, ka, ja nu Kārlim vēl spēki beigās uzrodas, tad viņš varbūt mani vēl varētu noķert un tāpēc nedrīkst atslābt. Otrais aplis bija sanācis par vienpadsmit sekundēm ātrāks kā pirmais, bet tas droši vien uz pirmā apļa lēno sākuma kilometru rēķina. Finiša rezultāts 1:12:32 un 5.vieta ar vidējo tempu 3'26"/km, 43 sekundes aiz ceturtās un 35 sekundes priekšā sestajai.

Pēc pirmā finiša

Pēc finiša atsildījos, piecas minūtes paskrienot un kārtīgi cenšoties izstaipīt visus muskuļus, nedaudz pie izlietnes noskalojos, pārģērbos siltās drēbēs un varēju gaidīt savu nākamo startu, kas bija nedaudz vairāk kā trīs stundas pēc mana pusmaratona finiša. Biju plānojis, ka pa vidu arī varēšu nedaudz pasnaust, taču uz paklājiņa sanāca atlaisties un nedaudz paturēt kājas gaisā, bet iemigt nesanāca, jo gribēju sagaidīt maratona finišētājus, parunāt ar citiem skrējējiem, un tā arī līdz kārtīgai gulēšanai netiku.

Silti saģērbies vēroju maratonu

Kaut sākumā likās, ka laiks pauzē starp skrējieniem ritēja lēnām, taču beigās pēdējā stunda pagāja negaidīti ātri. Pēdējā pusstundā jutu, ka sāk palikt vēsi un sāk gribēties ēst - laikam enerģijas bija nedaudz par maz un pēc pusmaratona finiša būtu vajadzējis uzēst nedaudz vairāk, bet tad atkal būtu jādomā kā to apēsto pirms skrējiena dabūt laukā. Taču apņēmību skriet tas nemazināja, tāpēc atkal saģērbos un devos uz starta, iesildoties vien knapi divas minūtes.

Desmitnieks

Desmitniekā, precīzāk sakot 10.55 km distancē, viens no mērķiem bija tikt pie pēdējās piektās ieskaites Skrien Latvija kopvērtējumā. Pusmaratonā, kā tas bija iepriekšējos gadus, man kopvērtējums šogad nesanāk, tāpēc jāsavāc vajadzīgasi kārtu skaits vismaz NIKE skrējienā. Vēl nesākot skriet, gan bija skaidrs, ka diez vai spēšu skriet tikpat ātri kā varētu to ar svaigām kājām. No otras puses gan iedomājos, ka varbūt rīta skrējiens būs bijusi tāda laba iesildīšanās un nemaz tik traki nebūs. Tā nebija.
Jau pirmajā kilometrā jutu, ka ikri ir galīgi piedzīti un jūtu tos uz katru soli. Pie pirmā kilometra atzīmes, redzot, ka tas noskriets pa 3'12", bet esmu jau gabaliņu iepalicis no ceturtajā vietā priekšā esošā Jāņa Mežiela un īsti līdzi netieku, bija skaidrs, ka šis nepavisam nebūs viegls skrējiens. Pat gribēdams kājas nespēju kustināt ātrāk - acīmredzot, rīta starts tomēr bija paņēmis vairāk kā gribētos.
Kopā ar mani sākumā bija vesels bars tautas skrējiena (6.2km) skrējēji un divi vai trīs, kas skrēja manu distanci. Ja no rīta pirmajā aplī trīs kilometri tika veikti 10'30", tad nu pie tās pašas atzīmes pulkstenis rādīja 9'55", kas bija krietni ātrāk. Taču, skrienot uz krietni sagurušām kājām, un apzinoties, ka tā vēl nav trešdaļa no tā, kas jānoskrien, nebija skaidrs, kā tikšu līdz galam.
Kad bija noskrieti gandrīz pieci kilometri tautas skrējiena dalībnieki nogriezās jau finiša virzienā, bet mūsu distance veda tāpat kā no rīta veda pusmaratona aplis. Trase kļuva krietni tukšāka un pazuda īsās distances skrējēji, kuriem līdz šim varēja mēģināt ieķerties astē, kas līdz šim ļāva nezaudēt tempu.
Pie piecu kilometru atzīmes atskārtu, ka vēl pat nav noskrieta puse no distances un, ka šis būs tāds riktīgs rakstura rūdīšanas skrējiens, jo tagad jau, esot vienatnē, kad tāpat ir grūti dēļ sagurušajām kājām, vēl arī  jāmēģina noturēt temps un nepielaist klāt konkurentus. Aptuveni divu kilometru garajā turp-atpakaļ posmā sākumā centos vismaz ar skatu koncentrēties uz jau patālu priekšā esošo Jāņa Mežiela muguru. Apgriešanās punktā sarēķināju, ka no viņa jau iepalieku nepilnas 40 sekundes, bet konstatēju, ka tuvākais sekotājs man aiz muguras ir vien apmēram 10 sekunžu attālumā. Sapratu, ka vēl ir palikuši nepilni četri kilometri un mana piektā pozīcija un vieta TOP6 galīgi nav droša, jo ne pārāk tālu bija arī 7.vieta.

Atlikuši vēl pēdējie divi kilometri, fonā oranžajā kreklā jau redzams tuvākais sekotājs

Drīz viena jau turp-atpakaļ posma atceļā Jāni vairs īsti priekšā nemanīju. Pulkstenī skatījos arvien biežāk un nevarēju saprast kāpēc šis posms ir tik garš un kad tas reiz beigsies. Garās taisnes galā pēc līkuma, paskatoties atpakaļ, likās, ka aiz muguras skrienošais vairs nav tik tuvu kā iepriekš, tomēr vēl apmēram divi kilometri bija ko skriet un vēl daudz kas var notikt.
Atkal pievienojoties 6.2 km skrējiena trasei, zināju, ka līdz beigām ir vien apmēram 1.6-1.7 kilometri, tātad jāiztur vēl nedaudz vairāk kā piecas minūtes. Skriet arī šķietami kļuva nedaudz vieglāk, jo, lai arī tagad biju ticis lielā burzmā starp lēnākajiem tautas skrējiena dalībniekiem, un nācās daudz līkumot, lai tiktu uz priekšu, tomēr šo skrējēju apsteigšana deva kaut kādu papildus stimulu.

Pēdējā kāpumā

Kilometru pirms finiša kāds man vēl uzsauca, ka aiz muguras man sekotājs ir vien 70 metrus. Tas kaut kā vēl vairāk lika pielikt soli. Centos maksimāli ātri tikt augšā pēdējā kāpumā pirms finiša un, kārtīgi atstrādājot finiša taisni, finišēju piektajā vietā ar rezultātu 35'29" (3'22"/km). No rīta biju nospriedis, ka šajā skrējienā būtu labi noskriet ātrāk par rīta ātrāko apli (36'11"), un vismaz to biju izpildījis. Tas gan bija izdevies vien uz pirmo četru kilometru rēķina, jo beigas biju spējīgs skriet vien tādā pašā ātrumā kā no rīta, kaut arī tagad piepūle, to darot, bija daudzkārt lielāka.

Pēc otrā finiša

Pēc sava dienas otrā finiša ar nu jau dienā kopā pieveiktajiem 31.6 kilometriem vidējā tempā nedaudz zem 3'25"/km biju kārtīgi saguris. Sviedri no manis lija aumaļām, bet tāpat kā pēc rīta skrējiena centos kaut nedaudz paskriet un pastaipīties, lai nākamajā dienā kājas jūtas kaut nedaudz labāk. Sagurums bija varen liels un pēc ilgās apbalvošanas gaidīšanas un divreiz kāpšanas uz apbalvošanas skatuves, lai nostātos blakus pjedestālam un saņemtu divas piektās vietas balvas, beidzot varēju stūrēt mājās. Ogrē ierados, kad jau bija satumsis, un visai drīz devos pie miera, noguļot gandrīz deviņas stundas, kas pēdējā laikā sanāk visai reti. Taču šoreiz organisms tādu atpūtu miega veidā prasīja vairāk kā parasti.

Viena no apbalvošanām

Ar to arī mans eksperiments ar diviem startiem vienā dienā bija galā. Nākamajā dienā apakšējie apakšstilbu muskuļi (soleus) sāpēja tā, ka būtu noskrējis maratonu, un patiesībā sāp vēl šodien. Pirmdienas vakarā, izejot paskriet, noskrēju vien sešus kilometrus, jo jutu, ka muskuļi vēl ir pārāk sāpīgi, lai gribētu un arī varētu skrietu vairāk.
Atskatoties uz rezultātiem, objektīvi spriežot, maz ticams, ka būtu ticis diži augstāk vietu ziņā pat tad, ja būtu izvēlējies tikai vienu distanci un varētu skriet ar svaigām kājām. Pusmaratonā droši vien varētu pacīnīties par ceturto vietu. Savukārt 10.55 km distancē tīri teorētiski varētu, iespējams, piedalīties cīņā par trešo vietu. Kaut jāatzīst, ka visi rezultātu tabulā priekšā esošie bija skrējuši neierasti ātri, salīdzinot ar pēdējiem startiem, un tikšanai trijniekā būtu jāskrien ātrāk, kā biju skrējis pirms mēneša 10 km Piltenē, un to izdarīt nebūtu vienkārši. Ar svaigām kājām gan viennozīmīgi līderiem būtu tuvāk un punktus kopvērtējumam 10.55 km distancei būtu nopelnījis vairāk. Tas lieti būtu noderējis, lai pirms pēdējā Siguldas posma, kas būs pēc trim nedēļām, jau būtu priekšlaicīgi nodrošinājis 2.vietu kopvērtējumā. Salīdzinot arī savus rezultātus ar Kristapa iespēto pirms gada, jāatzīst, ka viņš pērn bijis patiesi labā formā, ja reiz bija spējis abās distancēs skriet apmēram četras sekundes kilometrā ātrāk kā es šogad un abās distancēs arī tikt trijniekā.
Katrā ziņā piedzīvojums Valmierā man patika, un divi starti dienā, lai arī nav ļoti viegli, bet ir paveicama lieta. Galu galā viss jau ir tikai galvā. Domāju, ka šis bija arī pozitīvs šoks organismam, lai tas atcerētos ko nozīmē maratonam līdzīga slodze. Varbūt tas būs devis arī papildu grūdienu, lai pamazām varētu atgriezties pie kārtīgas slodzes arī treniņos.