Traumu laiks
Pēc jau pieminētā Vaidavas triatlona noskaņojums bija patiesi labs, taču, acīmredzot, kā parasti pārāk ātri gribēju atgriezties ierastajā ritmā pēc nosacīti tukšā maija un jūnija. Visticamāk, mēģinot likt uzsvaru uz labu rezultātu LČ stadionā, arī pārāk intensīvi biju sācis stadiona treniņus, līdz vienā no treniņiem jūlija vidū treniņa beigās sajutu asas sāpes ceļa apvidū (drīzāk nedaudz virs ceļa). Sākumā likās, ka esmu savilcis muskuli, bet šķiet, ka drīzāk tā bija traumēta muskuļa cīpsla kaut kur piestiprināšanās vietā vai kas tamlīdzīgs. Kaut kā nebūt aizklunkurēju uz mājām, taču saliekt kāju celī vairāk par 90 grādiem varēju tikai ar lielām sāpēm, un tā nu atkal bija pienākusi vajadzība pēc piespiedu pauzes treniņprocesā. Gluži loģiski nācās arī atteikties no nākamajā nedēļā plānotā starta Jelgavas pusmaratonā, kur 10 kilometru distancē biju cerējis izskriet labu rezultātu, jo stadiona treniņi mēneša sākumā priekš manis bija ar neierasti labiem, ātriem rezultātiem.Pilnībā tukšas dienas no skriešanas bija piecas, bet kad jau sāku just, ka paliek labāk, tad centos kaut 20-30 minūtes nedaudz paskriet. Tā kā lielas sāpes bija tikai pie ceļa saliekšanas, tad pavisam lēnām varēju skriet tīri labi. Tā skrienot, solis ir tāds, ka kājas ar pārāk lielu apmplitūdu nedarbojas un īpaši neliecas, un tad arī sāpes īpaši nejutu. Tā nu jūlija beigas un augusta sākums pagāja, cenšoties pamazām palielināt skrējienu ilgumu. Citas dienas varēju paskriet ilgāk, citas mazāk, kā nu kuru dienu kāja jutās. Tā kā sāpīgo vietu varēju sataustīt tikai pie pilnīgi saliektas kājas, tad grūti bija arī jelkādīgi paātrināt atveseļošanos - kaut vai lai sasmērētu sāpošo vietu ar kādu aukstuma vai pretiekaisuma smēri, kāja būtu jātur saliekta līdz brīdim kamēr tā smēre ir pilnībā ievilkusies.
Pamazām gan, laikam ejot, sāpes gāja mazumā. Atklāju arī, ka, taisot dažādus lecienus, pēc tam kāja jūtas labāk - to tad centos piekopt vismaz pāris reizes nedēļā. Pa šo laiku arī nonācu pie vienas no teorijām, ka šī gada likstas varbūt ir saistītas arī ar to, ka esmu trīs četrus kilogramus smagāks kā pērn. It kā jau daži kilogrami nekas nav, un arī no malas neko lieku klāt pienākušu nevarot redzēt. Tomēr slodze noteikti locītavām lielāka ir tik un tā. Pamēģini paņemt katrā rokā pa cukura pakai, vai pietīt tādu smagumu pie kājas, un diezgan ātri varēs just, ka muskuļi nogurst daudz ātrāk. Un, ja tas viss ķermenim ir jānes līdzi treniņos ilgāku laiku, tad tas noteikti varētu būt iemesls kāpēc kāda saite vai muskulis vairs tik labi nespēj turēt iepriekšējo slodzi, kad jāuztur bija mazāks svars.
Šis "tukšais" posms no kārtīgas skriešanas sakrita arī ar manu atvaļinājumu. Ja iepriekšējos gadus atvaļinājuma laikā vienmēr esmu skrējis ļoti daudz - parasti vairāk kā ikdienā, līdz ar to atvaļinājums parasti sanāca kā tāda mini nometne, tad šoreiz bija tāda dīvaina sajūta, ka ir tik daudz it kā brīva laika, bet skriešanai to veltīt nevar.
Līdz ar Jelgavas pusmaratonu izlaišanu secen gāja arī starts Latvijas čempionātā stadionā. Kaut pats neskrēju, taču, tā kā tas notika Ogrē, tad pāris disciplīnas gan klātienē tāpat aizgāju apskatīties. Iepriekš biju plānojis startēt gan 5000 metros, gan 3000 metros tāpat kā pērn. Un, ja 3000 metros rezultāti bija līdzīgi kā pirms gada, un visticamāk atkal, esot pie veselības, nebūtu augstāk par ceturto vietu (ja skrietu), tad 5000 metros rezultāti gan šogad bija graujoši zemi, un trijniekā varētu ieskriet bez problēmām. Trešā vieta ar rezultātu 16:23 priekš Latvijas čempionāta ir vienkārši smieklīgs rezultāts. Bet, acīmredzot, nevienam ātrākam īsti nav intereses un motivācijas garās distances stadionā skriet.
Kuldīgā
Latvijas čempionāta ietvaros gan startēju divas nedēļas vēlāk Kuldīgā, kur notika pusmaratons. Pats gan skrēju tikai 10.5 kilometru distanci, tā ka īsti Latvijas čempionātā jau nepiedalījos, bet klāt tomēr biju. Par to, vai vispār Kuldīgā skriet domāju līdz pēdējam brīdim, jo sāpes celī joprojām par sevi brīžiem atgādināja. Taču, tā kā pēdējās dienas kāja jutās tīri labi, tad izlēmu tomēr skriet - kā nekā jāpacenšas tomēr savākt arī Skrien Latvija sezonas kopvērtējums 10 kilometru skrējienā - ja Kuldīgā neskrietu, tad abos atlikušajos divos posmos obligāti būtu jāstartē, bet tagad pietiks tikai ar vienu, un otrā varbūt varētu noskriet pusmaratonu, citādi šogad pusmaratons līdz šim ir bijis tikai viens.Šķiet pirmo reizi izbaudīju peldi Ventas rumbā |
Vēl viena lieta, ko no malas novēroju bija vairāk par sportisko pusi tieši attiecībā uz Latvijas čempionātu. Karstuma dēļ visi skrēja lēnāk kā ierasts, un arī kļūt par Latvijas čempionu šogad varēja, skrienot lēnāk kā citus gadus (pēdējos septiņos gados, lēnāk skrienot, par Latvijas čempionu varēja kļūt tikai 2014.gadā). Piedevām pie nosacīti lēnākiem rezultātiem uzvarētāji gan vīriešiem, gan sievietēm atskrēja lepnā vientulībā. Taču tas, par ko biju nepatīkami pārsteigts, bija, ka izpalika cīņa par abām pārējām vietām uz pjedestāla vīriešu konkurencē. Ja par maču sarunāšanu anulē futbola rezultātus, tad te būtu prasījies kas līdzīgs (ko pat patiesībā IAAF Ētikas kodekss paredz). Stāvot trases malā kā līdzjutējs, ar nepacietību gaidīju kā tad beigsies cīņa starp abiem Jāņiem un kurš izcīnīs otro vietu. Tomēr skatītājiem atlika vien noskatīties piespēlētu sacenšanos pēdējos simts distances metros. Ja reiz paši sportisti neprotas kā nākas attiekties pret Latvijas čempionātu, un izvairās no cīņas, ne tikai nestartējot čempionātos vispār, kā tas bija Ogrē, vai apzināti izvairoties no cīņas, jau esot trasē, kā tas bija šeit, tad nav nekāds brīnums, ka ar sporta veida izaugsmi un rezultātu progresu ilgtermiņā nekas spožs nav gaidāms.
"Izlaušanās" |
Otrā apļa pirmajā kilometrā uz brīdi likās, ka abi ar Kristapu nedaudz no Andra atraujamies, taču tas bija tikai uz brīdi. Pēc brīža jau atkal bijām visi kopā. Pārskrienot pāri vecajam Ventas tiltam, drīz vien Andris veica paātrinājumu, Kristaps viņam mēģināja sekot, lai gan varēja redzēt, ka Andra ātrumam viņš arī īsti netiek līdzi, bet man vispār nebija ko likt pretī. Karstums un arī netrenētība bija mani pieveikusi. Ja vēl divus turpmākos kilometrus noturējos puslīdz normālā tempā, tad, otro reizi skrienot pa gājēju ielu, bija sajūta, ka kājas ir kā no vates. Muskuļi vispār attiecās strādāt, un, lai cik ātri censtos kustināt kājas, tās vispār nereaģēja - soļu biežums bija vien kā vidēji ātrā treniņā, un pēc finiša izpētīju, ka tas kilometrs tika veikts 3'37", kas patiešām ir patālu līdz sacensību ātrumam. Pēdējos piecsimt metros, saprotot, ka tā mani vēl varētu noķert sekotāji, gan kaut kādus spēkus atradu un nedaudz ātrumu atguvu, un finišā tomēr ieskrēju kā trešais. Pēdējos trīs kilometros biju ļāvis Andrim aizmukt par 48 sekundēm, kas ir varen daudz uz tādu īsu posmu.
Roka tik augstu, ka gandrīz vai varētu padomāt, ka uzvarētājs |
Tuvāk esošie jau jūt satraukumu par uzvarētājkomandas šampanieša drīzu izšaušanos |
Nav komentāru :
Ierakstīt komentāru
Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!
Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).