Triatlonists (gandrīz)

Laikā, kamēr turpinu atgūšanos no kājas traumas, cenšos pamazām atkal palielināt treniņu apjomu. Pēdējās nedēļās ne vien noskrieto kilometru skaits ir atgriezies trīsciparu skaitļos, bet arī noskrietās stundas jau mērāmas ar diviem cipariem. Pavisam drīz jau būs sajūta, ka atkal esmu sācis trenēties pavisam kārtīgi.
Sāpes pēdas kaulā sāka izzust jūnija otrajā nedēļā, kas apmēram bija ap septīto astoto nedēļu kopš tās parādījās, kas arī saskan ar medicīnas literatūrā aprakstīto. Tas gan nenozīmē, ka pēda vairs nesāp. Savādas sajūtas ap traumas vietu jūtu joprojām - brīžiem tās pārvietojas pa visu pēdas virsu, brīžiem vairāk lokalizējās vairāk vienā vietā, bet vismaz viena konkrēta sāpīga vieta kaulā, kā tas bija iepriekš, vairs nav atrodama.
Nezinu vai šīs klejojošās sāpes ir reālas vai tikai galvā, bet tas noteikti neļauj aizmirst par traumu pavisam. Par to, ka biju traumēts un skriet varēju minimāli joprojām arī atgādina tas, ka skriešanā joprojām pietrūkst viegluma - gan tiešā nozīmē aptuveni trīs lieku kilogramu izteiksmē, gan arī netiešā - solis joprojām nav gana viegls un atbrīvots. Muskuļi tomēr nedaudz no skriešanas bija atraduši, un arī uz velo neveiksmīgi savilktie muskuļi cirkšņa rajonā vēl līdz galam nav no saspringuma tikuši vaļā.

Ogrē

Lai atgriešanās pie skriešanas būtu interesantāka, pēdējās nedēļās atkal esmu uzskrējis pāris mačos. Tā gan bija motivācija pievērsties ātrākiem treniņiem stadionā, lai nebūtu jāstartē galīgā neformā. gan arī iespēja atkal pabaudīt sacensību atmosfēru. Tā visupirms piedalījos Rīgas čempionātā stadionā, kas šogad notika Ogrē. Interesants fakts, ka, lai arī tas bija atklātais Rīgas čempionāts (tātad pieaugušajiem) kopā ar Rīgas čempionātu junioriem, tomēr, papētot dalībnieku sastāvus dažādās distancēs, sajutos gandrīz kā veterāns. Starp visiem dalībniekiem daudzajās disciplīnās biju ceturtais vecākais sacensību dalībnieks kaut oficiāli līdz brīdim, kad varēšu startēt veterānu sacensībās vieglatlētikā, vēl jāgaida četri gadi.

Šis gan nav Ogrē, bet Ventspilī, un te atkal galīgi neatbilstu kopējam fonam. Šoreiz, ja ne pēc vecuma, ta pēc garuma.

Pērn Rīgas čempionātā skrēju 5000 metrus, taču šogad šo distanci iekļāvuši programmā nebija, tā nu izlēmu skriet 1500 metrus - galu galā, ja mačs notiek trīs minūšu attālumā no mājām, tad grēks būtu neizmantot izdevību - tieši tāpat kā tas bija ar Latvijas čempionātu 10 000 metros divus mēnešus iepriekš. Tā kā pēc divām dienām bija paredzēta dalība Ventspils maratona 10 kilometru distancē, tad likās, ka 1500 metri ir arī pietiekami īsa distance, lai spētu paspēt atjaunoties skriešanai Ventspilī.
Pusotra kilometra distanci sacensībās līdz šim biju skrējis tikai vienu reizi - pirms pusotra gada Rīgas čempionātā telpās Rīgas sporta manēžā. Toreiz distanci veicu 4:23.56, un šogad klusībā cerēju, ka būtu forši, ja varētu izskriet zem 4:20. Stadionā skriešana gan atšķiras no skriešanas manēžā - nepilnu desmit apļu vietā jāskrien tikai nepilni četri, tāpat līkumi stadionā gan nav ar virāžām, bet nav arī tik asi kā telpās. Vienīgi stadionā daudz lielāks traucēklis var būt laikapstākļi, telpās tie tomēr ir daudz paredzamāki. Pēdējās divās nedēļās pacentos uztaisīt pāris specifiskākus treniņus priekš 1500 metru distances tuvu plānotajam tempam, un pamazām noskaņojos ātrai skriešanai.
Ar savu iepriekšējo rezultātu biju ielikts pirmajā (lēnākajā) skrējienā kopā ar vēl 11 citiem sportistiem. Izpētīju, ka vairāki manā skrējienā ir skrējuši līdzīgus rezultātus manam pirmrezultātam, tāpēc cerēju, ka līdzvērtīgs sastāvs un līdz ar to savstarpējā cīņa ar vairākiem sportistiem varētu sekmēt labu rezultātu finišā.
Galu galā savā skrējienā finišēju otrajā vietā ar jaunu personisko rekordu 4:18.99, zaudējot vienīgi Jānim Mežielam, kura paātrinājumam apmēram 600 metrus pirms finiša nevarēju tikt līdzi. Kopumā ar skrējienu esmu ļoti apmierināts - rezultāts izdevās pat ātrāks kā cerēts. Nākamreiz droši vien vajadzētu vairāk paļauties uz saviem spēkiem un sekmīgāk noskriet otro trešo apli. Šoreiz sākumā centos sekot citiem skrējējiem, bet otrajā aplī vadošais skrējējs diezgan strauji samazināja tempu, un līdz ar to vidējā distances trešdaļa sanāca nedaudz lēnāka līdz brīdim, kad vadību pārņēma Jānis Mežiels un temps atkal pieauga. Kopumā pa abiem skrējieniem 1500 metros Rīgas čempionātā ierindojos rezultātu tabulas pašā viducī - 12.vietā. Un vēl viena lieta, ko vērts atcerēties pirms 1500m distances - lielais temps komplektā ar lielo skābekļa patēriņu atstāj varen lielu iespaidu uz visiem elpošanas ceļiem - pēc finiša diezgan ilgu laiku vēl ik pa brīdim klepoju, un vēl visu nākamo dienu bija sajūta, ka pa elpvada iekšpusi kāds būtu nobraucis ar nazi un visu saskrāpējis.

Ventspilī

Izskatos baigi būdīgs. Laikam vienkārši krekls par mazu.

Nākamais starts kā jau minēju bija 10 kilometru distancē Ventspilī. Tā kā garākais skrējiens treniņā kopš aprīļa otrās puses pēdējā laikā bijis vien 18 kilometri, tad startēšanu Ventspilī pusmaratonā, kur nu vēl maratonā, nemaz neapsvēru - jau mierīgā treniņa tempā 18 kilometri likās gaužām daudz, un skriet vēl vairāk uzreiz mača tempā nepavisam nelikās ne prātīgi, ne arī vispār reāli. Tā nu tāpat kā pēdējos divos Skrien Latvija posmos, atkal stājos uz starta 10.55 km tautas skrējienā.
Pirms starta likās, ka sīvākā cīņa distancē varētu būt ar Kasparu Brišku un Kristapu Vēju-Āboliņu, bet tā kā arī līdz puslīdz pieklājīgai desmitnieka formai man vēl patālu, tad arī ar viņiem sacensties nelikās pārāk reāli. Startējām kopā ar 5 kilometru skrējējiem - viņiem viens aplis, mums divi. Prātīgāk gan laikam būtu bijis laist 10 kilometru skrējējus kopā ar maratonistiem un pusmaratonistiem - mums būtu viens lielais aplis un nebūtu kā tagad, kad otrā apļa beigās nācās apdzīt daudz 5 km skrējējus par apli un finišā ātrākos 10 kilometru finišētājus nemaz informators nespēja pamanīt lielajā burzmā kopā ar lēnākajiem piecīša skrējējiem, jo 5 un 10 kilometru skrējēji kopumā bija ap 1100, kamēr maratonisti un pusmaratonisti kopā vien ap pieciem simtiem.
Pirmajā kilometrā uzreiz pa priekšu aizskrēja trīs skrējēji no 5 kilometru distances, bet otrajai grupai pārsteidzošā kārtā pa priekšu skrēju es un neviens baigi nerāvās skriet garām. Otrajā kilometrā ielīdu nedaudz dziļāk grupā, bet tad atkal trešajā sanāca, ka atkal skrēju pa priekšu. Temps bija priekš manis ļoti piemērots ap 3'20" varbūt pat nedaudz lēnāk, nebija pavisam viegli, bet arī jutu, ka rezerve vēl ir. Ap ceturto kilometru vēl divi no piecīša skrējējiem nedaudz no mūsu grupas atrāvās, un tajā brīdī pēc nelielas apdomāšanās nolēmu viņiem sekot. Ātrumu nācās pielikt, bet centos iesēsties astē, lai vismaz būtu aizvējš. šajā brīdī biju pārsteigts, ka neviens no 10 kilometru skrējējiem nesekoja manam izrāvienam, un tā nu sanāca, ka biju izvirzījies 10 kilometru distances vadībā.

Otrajā kilometrā vēl barā kopā ar visiem. Kaut kā visi citi skrien daudz skaistāk par mani.

Pirmo apli pabeidzu reizē ar 5 kilometru distances 4.-5. vietas ieguvējiem un ar aptuveni 10 sekunžu pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem manā distancē. Nu biju palicis viens pats, trase bija tukša un bija vien jācenšas saglabāt uzņemtais temps. Otrā apļa otrajā kilometrā sapratu, ka paliek jau krietni grūtāk. Kaut arī gaisa temperatūra nebija nemaz tik augsta, jutu, ka karsē tāpat visai pamatīgi un svīstu gana daudz un galva sāk pamazām iekšpusē vārīties. Sāku prātot, ka mani sekotāji ir pieļāvuši taktisku kļūdu, palaižot mani vienu, jo viņi jau nezina, ka man ar katru kilometru kļūst arvien grūtāk un šādā tempā tik daudz neesmu skrējis jau krietni sen. Taču vietās, kur trase griezās un varēja redzēt, kas notiek aiz muguras, redzēju, ka pagaidām neviens netuvojas. Pēdējos divos kilometros jau palika pavisam grūti, iespējams, tās bija arī piektdienas 1500m skrējiena sekas, jo kājas tādas pastīvas bija jau pirmajos kilometros. Taču tad arī sāku pamazām apdzīt lēnākos skrējējus, un tas vismaz ļāva saglabāt cīņassparu, jo arvien biežāk dzirdēju uzmundrinājumus no malas.

Baigi koncentrējies. Un vēl būdīgāks kā iepriekšējā bildē.

Galu galā finišā ieskrēju kā pirmais (35'09") - lielā burzmā ar viena apļa skrējējiem. Un pēc rezultātiem redzams, ka biju pat pārsteidzošā kārtā vēl palielinājis savu pārsvaru, salīdzinot ar pirmo apli. Kopā vidējais temps sanāca 3'19"/km, un pēc maija beigās skrietajiem 5 kilometriem Mārupes svētkos, kur vidējais temps bija 3'17"/km, toreiz nospriedu, ka būtu forši, ja tādā tempā pēc pāris nedēļām varētu skriet divreiz garāku distanci - sanāk, ka šis plāns gandrīz vai piepildījās.
Nākamajā nedēļā pēc skrējiena Ventspilī sākotnēji biju ieplānojis Jāņu dienā uzskriet ikgadējā Cēsu skrējienā "Jānis un Jānītis", kur savulaik braucu regulāri, bet nu jau pāris gadus neesmu startējis. Taču vairākkārtēja Jāņu svinēšanas plānu maiņa nozīmēja, ka Cēsis vairs īsti pa ceļam nav un sapratu arī, ka speciāli uz Cēsīm braukt negribu, jo starts Ventspilī tomēr bija atstājis daudz lielāku nogurumu nekā sākotnēji likās - pēc ilgākas pauzes no skriešanas, acīmredzot, arī atjaunošanās notiek daudz lēnāk. Tā nu Jāņu dienā iztiku vien ar parastu treniņu tepat Ogrē.

Vaidavā

Nedēļu vēlāk pavisam negaidīti saņēmu piedāvājumu startēt Vaidavas triatlonā, kurš šogad norisinājās jau 30. reizi, un pirmo reizi šogad dalībniekiem tika piedāvāta arī Half-Ironman distance (1.9 kilometri peldus + 90 kilometri ar riteni + pusmaratons jeb 21.1 kilometrs skriešus), kā arī Half-Ironman stafete, kur katru no šiem posmiem veic cits dalībnieks. Man tika piedāvāts startēt stafetes pēdējā posmā - skriešanā, taču sākotnēji atbildēju, ka nejūtos tik pārliecināts par kāju, lai skrietu jau pusmaratona distanci mača tempā.
Taču jau nākamajā dienā tomēr tiku pierunāts - ļoti ātri nebūšot jāskrien, ar 1h20' būšot labi. Tā nu bijām nokomplektējuši gana konkurētspējīgu komandu - pirmajā peldēšanas posmā Emīls, kurš trenējas peldēšanā, otrajā riteņu posmā Didzis, kurš pats ir triatlonists, bet jo īpaši spēcīgs tieši uz velo, un pēdējā etapā es. Tā nu mērķis bija cīnīties par uzvaru stafetē, un tāpēc arī komandai devām nosaukumu "Ejam uz pirmo".

Komanda - Renārs, Didzis, Emīls. Es neskatos kamerā , jo tikko esmu nofinišējis un laikam pārdomāju pieredzēto.

Triatlona mačos, protams, dalībnieku ir daudz mazāk kā skriešanas sacensībās - tomēr daudz mazāk ir tādu, kas var gan peldēt, gan skriet, gan arī braukt ar riteni, bet toties triatlonā, šķiet, visi daudz nopietnāk pieiet startam - tas nav vienkārši aiziet un kaut kā noskriet piecus vai desmit kilometrus. Te jau startā jābūt gana lielai apņēmībai nopeldēt, pēc tam izlīst no ūdens, uzkāpt uz riteņa, nomīt savus kilometrus, un pēc tam vēl ar uz riteņa piedzītām kājām doties skriešanas posmā. Un par to vien triatlonisti ir pelnījuši uzslavu.
Kopā startam Half-Ironman stafetē bija pieteikušās piecas komandas un vēl apmēram divdesmit pieci dalībnieki individuāli bija gatavi veikt šo distanci. Paralēli nepilni divi simti triatlonisti startēja arī īsākās distancēs.
Peldēšanas posmā Emīls pēc 26 minūtēm no ūdens izkāpa kā trešais - pirmais izpeldēja baltkrievs, kurš viens pats veica visus posmus, savukārt otrais bija no stafetes komandas, līdz ar to stafetē bijām pagaidām otrie.
Velo posmā Didzim izdevās nobraukt varen labi ar vidējo ātrumu 40 km/h nepilnās 2 stundās un 15 minūtēs. Viņam bija izdevies apsteigt stafetes komandas velobraucēju, kas startēja pirms viņa, taču baltkrievs joprojām bija nedaudz vairāk kā divas minūtes priekšā. Pašā skriešanas posma sākumā gan viņam gadījās neliels misēklis, kad viņš aizskrēja skriešanas aplī, kas bija paredzēts īsāko distanču dalībniekiem, uz to droši vien kādas 30 sekundes tika pazaudētas, tā ka reāli viņš priekšā bija droši vien nedaudz vairāk par pusotru minūti. Tā nu startēju kā līderis stafešu ieskaitē, un bez galvenā uzdevuma - saglabāt līderpozīciju stafetē, mērķis bija arī noķert baltkrievu.
Pusmaratons bija jāskrien trīs apļos pa šoseju, katra apļa beigās izskrienot caur starta finiša zonai, kur gan asfalta nebija un bija uz brīdi vairāk jāpaskatās zem kājām, jo vietām pamats nebija pavisam līdzens. Apmēram divas trešdaļas no apļa bija turp-atpakaļ posms, kur labi varēja redzēt citus dalībniekus. Piedevām apli nācās lielākajā daļā dalīt arī ar riteņbraukšanas posmu, kas nozīmēja, ka bija jābūt gana uzmanīgam, lai kādā brīdī nepaskrietu zem kāda riteņa - to tuvošanos no muguras bieži vien pat īsti nevarēja dzirdēt. Apmēram puse no apļa bija līdzena, savukārt pārējais bija garš lēzens kāpums abpus Vaidavas upītei.

Jau trasē. Lidojuma fāze. Ap kreiso kāju var redzēt sarkanu lenti, kas patiesībā ir piestiprināts čips, kas kalpoja kā stafetes kociņš, ko pēc velo posma noņēmu komandas biedram no kājas, uzliku sev, un tikai tad varēju doties distancē.

Pirmā apļa apgriešanās punktā pēc nepilniem trim kilometriem redzēju, ka baltkrievam jau esmu pietuvojies par kādām divdesmit sekundēm, un tā kā plāns bija skriet ap 3'40"/km, tad iesāktajā tempā arī turpināju, jo sapratu, ka tas ir tikai laika jautājums līdz viņu noķeršu. Iespējams, treniņam vērtīgāk būtu bijis skriet pēc pulsa, taču ģērbjoties atklāju, ka pulsa jostiņu esmu paņēmis, taču pats pulsa devējs jostiņai pa vidu ir palicis mājās. Tā nu nācās skriet pēc tempa un sajūtām, kas varbūt arī nemaz nebija tik slikti, jo tā noteikti skrējiens ir daudz brīvāks un patīkamāks, kad nav jāseko kaut kādiem rādījumiem pulkstenī.
Apļa beigās baltkrievs jau bija redzamības robežās, pietuvojos viņam līdz apmēram 10-15 sekundēm, un tad kādu brīdi atstarpe vairs nedila - iespējams, viņš bija mani pamanījis un bija pielicis pie tempa. Taču galu galā otrā apļa viņu panācu. Uzzinot, ka skrienu stafeti nevis pilno distanci, viņš izrādīja manāmu atvieglojumu, jo citādi, esot brīnījies, kā es viņu esmu varējis tik ātri panākt. Tā kā viņu biju noķēris, un nākamie sekotāji stafetē bija gandrīz divus kilometrus aiz muguras, tad piedāvāju baltkrievu "pavilkt", lai viņam nedaudz vieglāk.
Līdz apļa beigām tā arī noskrējām kopā, taču jutu, ka viņam tas nenākas viegli, un arī temps sāk palikt lēnāks, un man jau priekš tempa treniņa sāk palikt pārāk atbrīvota skriešana. Tā nu trešo apli vēl uzsākām kopā, bet uzreiz pēc tam centos atgriezties pie sākotnējā 3'40"/km tempa.  Līdz apgriešanās punktam no baltkrieva nedaudz vairāk kā divu kilometru laikā jau biju aizmucis par apmēram minūti, acīmredzot, cenšanās man otrajā aplī turēties līdzi bija atņēmusi daudz spēkus, jo beigu beigās pēdējā aplī biju bijis gandrīz četras minūtes ātrāks.

Uzsākot pēdējo apli kopa ar  Aliaksandru Vasilevichu. Labi, ka man nebija jāvelk tāds triko kā viņam, lai gan droši vien mani īsie šorti triatlonistiem likās tikpat savādi.

Pēdējo kilometru vēl atļāvos uzskriet nedaudz ātrāk (ap 3'25") un finišā ieskrēju kā pirmais, savu pusmaratona posmu noskrienot 1:15:59. Atskrēju gan pilnīgi slapjš no sviedriem jo laiks bija varen sutīgs un silts, bet vismaz skriešanas laikā iztikām bez lietus, kas tajā dienā daudzās vietās Latvijā bija lijis visu dienu.
Komandas biedri bija priecīgi, arī pats biju priecīgs gan par uzvaru, gan labo treniņu, gan arī par labi pavadīto laiku. Beigās izrādījās, ka mums bija izdevies finišēt zem četrām stundām - 3:59:23, kas priekš  Half-Ironman distances nav slikts rezultāts. Taču vīri šādus rezultātus un pat vēl par padsmit minūtēm labākus sasniedz vienatnē, tā ka var tikai pabrīnīties par ātrāko triatlonistu fizisko gatavību.

Komandas biedri priecīgi. Pats arī.

Tagad vasarā vairākas reizes nedēļā papeldot, uznāk domas, ka varētu kādreiz arī pa īstam nostartēt triatlonā. Līdz tam gan kārtīgi jāsatrenējās peldēt - tur nepietiek ar dažu minūšu ielīšanu ūdenī. Es droši vien tajās nedaudz vairāk kā divdesmit minūtēs, kad pirmie te bija nopeldējuši 1.9 kilometrus, nopeldētu labi, ja kādus 600-700 metrus. Arī tas, kā ar riteni var nobraukt 90 kilometrus divās stundās un padsmit minūtēs man īsti skaidrs nav - tur gan noteikti vispirms jātiek pie normāla riteņa, jo inventārs riteņbraukšanā izšķir ļoti daudz. Bet ja arī kādreiz saņemšos dalībai triatlonā, tad tas noteikti būs kaut kas krietni īsāks par šādu Half-Ironman distanci. Tepat Vaidavas triatlonā piedāvātā tautas distance 500m peldus + 22 km ar velo + 4 skriešus, jau būtu gana liels pārbaudījums.
Bet līdz īstajai triatlona debijai vienalga varēšu visiem stāstīt, ka esmu finišējis triatlonā un man pat mājās ir medaļa no triatlona, un tikai, ja būs gatavi klausīties līdz galam, tad varēs sagaidīt piebildi, ka kaut arī patiešām triatlonā finišēju, tomēr ne jāpeld, ne jābrauc ar riteni mani nebija - to manā vietā darīja mani komandas biedri.
Pēc visām šīm sportiskajām izklaidēm tuvākais plāns ir nodoties treniņiem. Vērot kā uz cītīgāku trenēšanos reaģēs kāja un tad jau sākot domāt, ka varbūt līdz rudenim tomēr varētu sagatavoties tā, lai varētu noskriet maratonu. Līdz tam gan vēl ir vairāki mēneši, bet jūlijā esmu plānojis startēt Jelgavas pusmaratonā 22.jūlijā un Latvijas čempionātā stadionā Ogrē vēl nedēļu vēlāk.