Pilnīgs restarts. 2. daļa. Kad skriešana nav prātā.

Pēdējo ierakstu nobeidzu ar to, ka pēc skrējiena Liepājas pusmaratonā milzīgo sāpju dēļ muguras lejasdaļā vairs īsti nebiju spējīgs normāli paiet, un traumas sadziedēšanai bija vajadzīgs laiks. Kā izrādījās tad tam bija vajadzīgas tieši piecas nedēļas, kuru laikā sportošanu biju nolicis malā.
Kad pirmā nedēļa, kuras laikā pārvietojos ar lielām sāpēm, bija garām, beidzot tiku pie ģimenes ārsta. Iepriekš jau biju plānojis pie ģimenes ārsta doties, lai tas palīdzētu rast risinājumu ar sajūtu zušanu manā kreisajā kājā. Bet nu sanāca, ka galvenā problēma bija pavisam cita - sāpes krustu locītavas apvidū. Ar ārstu izrunājot abas problēmas, sākotnējā teorija bija, ka abas vainas varētu būt saistītas, jo nervi, kas iet lejup pa kāju jau vijas gar mugurkaula skriemeļiem. Bet, lai taptu pilnā skaidrībā, kas ar mani ir noticis, ģimenes ārsts mani nosūtīja uz vairākiem izmeklējumiem un pie reizes arī pie citiem dakteriem.
Datortomogrāfijā uzzināju, ka, lai arī apakšējie diski mugurkaulā ir nedaudz izspiedušies, tomēr novirzes ir tikai dažu milimetru lielumā, kas šādi ir lielākajai daļai cilvēku.
Neirologs, apskatot datortomogrāfijas rezultātus un izklauvējot kāju, teica, ka tie disku izvirzījumi nekādi nevarētu būt pie vainas nervam, kas iet uz kāju. Taču tajā pat laikā nez kāpēc piemetināja, ka tā tik un tā izskatās pēc muguras problēmas (lai ko tas arī nozīmētu), un drīzāk man vajadzētu doties pie fizioterapeita. Tā kā joprojām diezgan labi jutu sāpes krustos, bet pēdējās savādās sajūtas kājā bija nu jau pirms gandrīz trim nedēļām, tad, protams, aprakstīt to, kā man kāja 'pazūd' pie slodzes nenācās viegli, un, iespējams, arī tāpēc neko īsti sakarīgu neirologs man pateikt nevarēja.
Paralēli ģimenes ārsts nosūtīja arī uz osteodensitometriju, kas vienkāršiem vārdiem ir 'kaulu blīvuma noteikšana'. Iegurņa kaulos blīvums bija pilnīgi normāls, kas arī varētu būt saistīts ar aktīvo slodzi uz kājām, taču atklājās, ka mugurkaula atsevišķos skriemeļos blīvums ir kritiski zems. Tālāk sekoja vizīte pie endokrinologa, hormonu analīzes, ciemošanās pie osteoporozes speciālista. Galu galā osteodensitometrijas izmeklējums, kas patiesībā bija diezgan nejauši nozīmēts, izrādījās viena no vērtīgākajām lietām. Kaut arī zemais kaulu blīvums šobrīd tiešas problēmas visticamāk vēl nerada, taču labi vien, ka par to uzzināju jau tagad, kad viss vēl esot labojams. Nu zinu arī to, ka man ir krietni zems D vitamīna līmenis, un visticamāk arī zems kalcija līmenis muguras skriemeļos. Šie abi nu man ir nozīmēti trieciendevās. Iespējams, ka mana ilglaicīgā vairīšanās no visādu vitamīnu un citu 'ripu' lietošanas patiesībā ir bijusi sakne šai problēmai. Katrā ziņā tas izskatās visai ticami.
Saistībā ar daudzo dakteru apmeklējumu saskāros arī ar to, ka tikt skaidrībā, kas īsti ir noticis nav nemaz tik vienkārši un ātri. Pirmkārt, tā īsti nevar, ka pieraksties pie ārsta un rīt jau pie viņa tiec. Ideālā gadījumā tās ir dažas dienas, bet parasti vismaz nedēļa vai divas. Un, kad tas ārsts nosūta atkal pie cita speciālista, tad atkal jāpieskaita tikpat daudz laika, un tā nu pamazām staigājot no viena daktera pie otra vari vai nu izveseļoties vai arī sliktākajā gadījumā nomirt, ja vaina ir nopietna un to atrast ir sarežģīti. Sāpes krustos pamazām gāja mazumā pašas no sevis, taču par to, kas vainas ir ar nervu kājā neviens tā īsti neko normālu pateikt nevarēja. Kaut arī tā droši vien nav mirstamā kaite, tomēr ar katru nākamo reizi un nākamo ārstu šķita, ka ārstu apmeklēšana vismaz šajā jautājumā ir diezgan veltīga.
Sāpes krustos, kā dēļ nācās ņemt piespiedu pauzi, patiešām pamazām mazinājās. Taču sāpes bija iespiedušās sajūtu atmiņā tik ļoti, ka arī otrajā nedēļā pārvietojos ļoti prātīgi un pat neuzdrošinājos pāriet kaut nelielā skrējienā, lai, piemēram, paspētu uz vilcienu.
Taču visā šajā laikā arī domas par skriešanu vispār nemaz nebija. Iepriekšējās reizes, kad ir bijušas kādas nopietnākas traumas, jau no pirmās dienas esmu mēģinājis rast alternatīvu skriešanai - peldot, minoties ar riteni, vingrojot. Taču te pirmās divas nedēļas nedarīju pilnīgi neko. Daļēji arī tāpēc, ka tīri fiziski sāpju dēļ to bija grūti izdarīt, bet pārsteidzošā kārtā skriet arī nemaz negribējās.
Un tā nu arī izbaudīju to, ka negribas. Vakaros bija laiks tām lietām, kam ikdienā sportojot līdz šim bija sanācis daudz mazāk laika. Beidzot varēju normālā laikā pavakariņot, nevis darīt to pavisam vēlu, kas parasti bija pēc treniņa, izstaipīšanās un dušas. Jā un pie viena arī kļuvu par četriem kilogramiem smagāks.
Kā man reiz stāstīja kāds vecs vīrs, kurš citiem līdzēja ārstēt dažādas kaites ar badošanos, un pats reiz esot tikai uz ūdens izturējis, ja pareizi atceros, četrdesmit dienas, tad organisms pats sakot, ka badošanās ir jābeidz, kad naktī sapņos sāk rādīties ēdiens. Pirmais sapnis, kad redzēju sevi skrienam, man bija pēc divarpus nedēļām, un nolēmu, ka arī man tā ir zīme, ka jāmēģina atsākt skriet. Atsākšana gan bija visai īsa, jo, apskrienot ap māju, pēc divarpus minūtēm sapratu, ka krustos tomēr sāpes ir tik lielas, ka tā nodaru sev tikai pāri. Tā nu patiesībā joprojām skriet neatsāku.
Toties sāku cītīgi vingrot. Nolēmu, ka, ja skriet nevaru, tad vingrošana noteikti nāks par labu muskuļu stiprināšanai, un, izveidojis sev vingrojumu programmu, katru rītu gandrīz pusstundu sāku vingrot.
Vēl pēc nedēļas pamēģināju uzkāpt uz riteņa, taču uzreiz sapratu, ka katru reizi, spiežot uz pedāļa, krustos jutu sāpes. Ne ļoti stipras, bet tomēr. Un arī ar velo braukt nesāku. Bet arī to patiesībā, tāpat kā skriešanu, vēl joprojām īsti negribējās.
Negribēšana droši vien bija saistīta ar to, ka viss ziemas periods bija aizvadīts cītīgā un droši vien pat pārāk cītīgā skriešanā, kad īsti atpūtu sev nebiju devis. Un nu, kad to varēja izbaudīt, tad organisms pie atpūtas turējās ar visām četrām. Manā, nu jau vairāk kā divdesmit gadu ilgajā sportiskajā dzīves periodā, nekad tāda pilnīga atpūta, šķiet, vairāk par nedēļu īsti nebija bijusi. Tāpēc uztvēru šo visu periodu, kā brīdi, kad tā kārtīgi atpūsties un 'restartēt' savu organismu ar atturēšanos no sportiskajām aktivitātēm uz ilgāku laiku.
Kad atpūtas periods jau bija iestiepies līdz piektajai nedēļai, beidzot tiku arī pie fizioterapeites, pie kuras, lai tiktu, arī bija jāgaida vairāk kā divas nedēļas. Tas izvērtās par tādu kārtīgu izmeklēšanas procesu triju vizīšu garumā, kad tiku filmēts, testēts, locīts un grozīts. Šī visa rezultātā uzzināju, ka man ir vesela rinda ar švaki strādājošiem muskuļiem, it sevišķi gurnu daļā, kas daļēji pie vainas bija arī pārpūlētajai krustu locītavai Liepājā. Vājie muskuļi, kuri tiek nepamatoti kompensēti ar citiem muskuļiem, kuri savukārt tiek nodarbināti pārāk daudz, daļēji, iespējams, ir saistīti arī ar kreisās kājas nerva problēmu.
Fizioterepeites izmeklējumu rezultātā tiku arī pie vairākiem jauniem vingrinājumiem, kas nu man jāpilda, lai muskuļus gurnu apvidū atgrieztu pie to īstajām funkcijām. Liels pluss šajā visā bija arī tas, ka, speciālista uzraudzībā izpildot tos vingrinājumus, varēju uzreiz saprast, ka līdzīgus vingrinājumus, pildot iepriekš pats uz savu galvu, bieži vien tos izpildīju nepareizi, īsti nemaz nenodarbinot pareizās muskuļu grupas. Vismaz šajā ziņā nu tos pildu daudz pārdomātāk.
Vingrošana gan tāpat kā skriešana nav risinājums ar tūlītējiem rezultātiem, un droši vien jāvingro būs regulāri un ilgi. Tagad, kad jau ir pagājis vairāk kā mēnesis kopš vingrinājumus pildu, esmu jau sācis skrienot just muskuļus, ko līdz šim nekad nebiju jutis. Vismaz tādā ziņā progress jau ir, un, cerams, ka tas ir uz labu.
Tā kā brīdī, kad biju sagaidījis vizīti pie fizioterapeita jutu, ka krustos sāpes vairs īsti nav un pauze jau bija iestiepusies piecu nedēļu garumā, tad aiznākamajā dienā pēc fizioterapeita vizītes beidzot devos savā pirmajā kārtīgajā skrējienā veselu trīspadsmit minūšu garumā. Bet sīkāk par to pastāstīšu nākamajā reizē.