Pilnīgs restarts. 1.daļa. Kad vairs nevar paiet.

Trīspadsmitajā maijā bija pirmā reize piecu nedēļu laikā, kad atkal skrēju. Šo piecu nedēļu laikā pāris reizes gan skriešanai līdzīgas kustības veicu mēģinot paspēt uz vilcienu un divreiz apmēram 2-3 minūtes paskrēju, esot arī sporta drēbēs. Bet citādi šis bija lielākais nesportiskais pārtraukums manā nu jau vairāk kā divdesmit gadu ilgajā sportiskajā dzīves posmā.
Pirms nepilniem diviem mēnešiem Liepājā bija pusmaratons. Pusmaratonu gan tajā neskrēju, jo, turpinoties problēmām ar sajūtu zušanu kreisajā kājā, nešķita, ka vairāk par desmit kilometriem spēšu pilnvērtīgi noskriet. Tāpēc tiku pieteikts desmit kilometru distancei (patiesībā jau tur bija gandrīz vienpadsmit).
Nedēļu pirms starta Liepājā Ogres Zilajos Kalnos uztaisīju diezgan pamatīgu kalnu treniņu, kas kārtīgi "iedeva" pa kājām, un, acīmredzot, bija viens no iemesliem, kāpēc atlikušo nedēļu jutu savilktus muskuļus krustu un dibena apvidū. Liepājā pirms starta jutu, ka viss iegurnis šķiet tāds savilkts, taču lielu vērību centos tam nepievērst. Visas domas bija par to, lai skrienot mana kreisā kāja izturētu, un atkal nepazustu kontrole pār to.
Visu skrējiena pirmo pusi cītīgi sekoju līdzi sajūtām, un pat centos nedaudz piebremzēt, lai slodze kājai būtu nedaudz mazāka. Pirmo no diviem apļiem noslēdzu otrajā vietā, turpat aiz muguras bija arī Anatolijs un Jānis. Taču funkcionāli jutos gatavs skriet ātrāk un biju drošs, ka otro vietu varu izcīnīt. Pirmā apļa laikā gan jutu, ka iegurnis kļūst aizvien savilktāks, taču skriet tik ļoti tas netraucēja.
Otrā apļa pirmajā kilometrā sāku just un saprast, ka neadekvāti lielu slodzi sāku neapzināti likt uz vienu kāju, krustu daļā muskuļi sāk savilkties pārāk daudz un, to visu kompensējot un pārāk aktīvi strādājot, savelkas arī muskuļi iegurņa priekšpusē. Līdz vienā brīdī sapratu, ka vairs nevaru tempu turēt. Ātrumu nometu un, nu jau esot piektajā pozīcijā, uz priekšu kustējos arvien lēnāk. Vienā brīdī vispār apstājos, bet tad sapratu, ka līdz finišam tāpat būs jātiek, un tā nu pa pusei klibojot turpināju klumburēt finiša virzienā. Svaru gan varēju uzlikt normāli tikai uz vienas kājas.

Pirmā apļa beigās vēl kontrolējot situāciju

Pārvietojoties gaužām lēni un noskatoties kā man garām paskrien pusmaratona ātrākie skrējēji, nevarēju vien beigt brīnīties, ka mani pēdējo lēno trīs kilometru laikā vairāk neviens no manas distances skrējējiem nav apdzinis. Taču, kad līdz finišam bija atlicis jau mazāk par kilometru, pēkšņi sadzirdēju saucienus, ka astoņdesmit metrus aiz muguras man tuvojas kāds skrējējs. Tajā brīdī ieslēdzās kaut kāds sportiskais spīts - apziņa, ka līdz finišam ir pavisam tuvu, un ir iespēja saglabāt vietu TOP6, paliekot apbalvojamo vidū. Sakopojot visus spēkus un aizmirstot, ka sāp, es strauji uzņēmu ātrumu, taču mans sekotājs arī bija apņēmības pilns mani noķert, un tieši pirms finiša līnijas viņš mani tomēr apdzina.
Līdz finišam biju ticis, finišējot sestajā vietā, taču ar to arī bija viss. Jau tā pārpulēto iegurni beigu kāpinājums bija nobeidzis pavisam, un paiet vairs nebiju spējīgs. Stāvot un vairs īsti bez sāpēm nespējot pakustēties, vien nobrīnījos, cik ļoti sacensību azartā adrenalīns bija spējis nomākt sāpes, kas nu bija patiešām grūti paciešamas.
Ar lielām pūlēm tiku līdz ātrās palīdzības brigādei, taču tur man varēja piedāvāt tikai auksto pūšamo, kas nelīdzēja pilnīgi nemaz. Pārvietojoties gliemeža ātrumā, nākamais uzdevums bija tikt pēc savām mantām. Katrs solis uz labās kājas bija nenormālas sāpes, arī apģērbšanās prasīja krietni ilgāku laiku kā ierasts. Nākamās trīs stundas, kamēr bija jāgaida apbalvošana, jo tikai pēc tās mūsu autobuss devās mājās, pavadīju praktiski stāvot vienā punktā, jo katra kustēšanās nozīmēja sāpes. Galu galā, kad apbalvošana bija pienākusi, tad jau laikus ieņēmu vietu blakus skatuvei, lai brīdī, kad mani izsauks, būtu turpat blakus un lieki uz mani nebūtu jāgaida, kamēr tikšu uz skatuves.

Mutei laikam bija pavērusies no sāpēm

Vakarā ierodoties mājās, sāpes bija tik lielas, ka, lai kaut nedaudz mazinātu slodzi uz labo pusi, uz gultu pārvietojos četrrāpus. Savā sāpju skalā  (no 1 līdz 10) savu stāvokli pat paspēju novērtēt ar 9.5 ballēm, ko apliecināja arī fakts, ka pats uzprasījos uz pretsāpju tableti, kaut no tabletēm vispār vairos, cik vien iespējams. Šķiet, lielākas (taču daudz īslaicīgākas) sāpes bija vien tajā reizē, kad man tīrīja ausī pārdurto bungādiņu.
Nākamo dienu pavadīju gultā horizontālā stāvoklī, taču jau pirmdienā nolēmu doties uz darbu. No mājām lēnām aizkļūstot līdz vilcienam, sapratu, ka braukt uz darbu laikam nebija laba ideja, jo katrs solis bija caur sāpēm, taču tad nolēmu, ka, ja jau līdz vilcienam esmu ticis, tad gan jau arī Rīgā līdz darbam nokļūšu. Rīgā no stacijas līdz birojam ierasto desmit minūšu laikā gāju trīsdesmit minūtes. Tajā dienā tiku pie fizioterapeita, kurš mēģināja man nedaudz iegurni ielikt vietā un noteipoja arī muguru. Tas arī bija vēl viens iemesls, kāpēc tajā dienā uz Rīgu braukt šķita vērts. Uzlabojumi gan pēc fizioterapeita apmeklējuma bija minimāli, un visu atlikušo nedēļu pārvietojos lēnām, joprojām ar katru soli izjūtot sāpes. Pamazām vienīgi biju iemanījies ejot izmainīt svara pārnešanas tehniku no vienas kājas uz otru, kas sāpes padarīja mazāk jūtamas.
Kā izrādās, tad Liepājas skrējiena laikā, visu savu uzmanību veltot kreisajai kājai un uztraucoties, vai tā spēs izturēt un saglabāt sajūtas (kas vismaz pirmos sešus kilometrus arī izdevās), biju izlicies nemanām signālus, ka ķermeņa labās puses muskuļi saņēma tādu pārslodzi, ka tie vairs nespēja adekvāti pildīt savas funkcijas. Iespējams, neapzināti kompensējot kreiso kāju, labā saņēma divkāršu slodzi, taču arī jau pirms starta savilktais iegurnis bija signāls, ka varbūt tomēr nevajadzēja nemaz startēt. Kā vēlāk noskaidroju, tad šī visa rezultātā biju izjaucis normālo līdzsvaru sakroiliakālajā locītavā (angliski SI joint), kas ir vieta, kur satiekas krustu kauls un iegurņa lielākais kauls jeb zarnu kauls. Normālā stāvoklī šajā locītavā, patiesībā tikpat kā nav kustību, taču manā gadījumā šī locītava bija saņēmusi neadekvātu noslogojumu, kam nu bija vajadzīgs laiks, lai viss atgrieztos miera stāvoklī.