Nulle komats sešdesmit četras sekundes

Latvijas čempionāts vieglatlētikā šogad notika Ogrē. Divas dienas, divi starti. Vispirms 5000 metri jeb divpadsmit ar pusi stadiona apļi un nākamajā dienā 3000 metri jeb septiņi ar pusi apļi. Šoreiz tas viss aptuveni +30 grādu karstumā.
Šogad sacensībās esmu koncentrējies uz īsajām distancēm - šosejā galvenokārt ap pieciem kilometriem, un līdz ar to esmu centies treniņos daudz vairāk kā citus gadus piestrādāt pie ātruma. Stadionā sacensībās gan šogad līdz šim bija sanācis startēt tikai Rīgas čempionātā, kur skrēju 3000 metrus un 800 metrus. Rezultāti tur nebija izcili, bet tas bija pirms diviem mēnešiem, kuru laikā trenētība ir augusi, ko pierādīja arī pēdējie starti šosejā. Tāpēc uz Latvijas čempionātu skatījos ar cerībām, ka varētu pietuvoties vēl 2016.gadā uzstādītajiem personīgajiem rekordiem (5000m: 15:25.98, 3000m: 8:55.32).

5000

Pirmās dienas 5000m startam mērķis bija personīgais rekords. Plāns bija skriet apli 74" sekundēs (3'05"/km) un beigas mēģināt uzskriet ātrāk. Nedaudz bažīgu darīja lielais karstums, kā dēļ arī izvēlējos skriet ar galvassegu.
Papildus tam vēl īsti nevarēju izlemt, vai vajadzētu skriet ar naglenēm vai tomēr ar botām. Skaidrs, ka ar naglenēm saķere ir labāka, taču tās ir arī daudz mazāk saudzīgas pret ikru muskuļiem, un, ja nākamajā dienā jāskrien vēl 3000 metri, tad nezināju, kādu ietekmi tas atstātu uz nākamās dienas startu. Beigās tomēr izlēmu skriet arī pirmajā dienā ar naglenēm, kā papildus iemeslu par labu tam izdomāju to, ka naglenes arī nedaudz maina soli, un tas varētu palīdzēt manai nervu neklausošai kājai saglabāt normālu funkcionēšanu visa skrējiena garumā.
Skrējienā bija salikti kopā sievietes ar vīriešiem līdz ar to kopumā uz starta bija 17 dalībnieki, no tiem 11 vīrieši. Bija skaidrs, ka nenotiekot, kam ārkārtējam pirmais būs Uģis Jocis, kurš šogad pavasarī izskrēja 5000 metrus ātrāk kā 14 minūtēs. Neskaitot Dmitrija Jurkeviča līdzīgo sasniegumu, šķiet, pirms sešiem gadiem, šajā gadsimtā neviens no Latvijas skrējējiem nav skrējis piecus kilometrus ātrāk par 14 minūtēm.

Starta līnija

Otro vietu varēja atvēlēt Artūram Niklāvam Medvedam, kurš pirms starta plānoja rezultātu 14:35-14:40 robežās, savukārt par trešo vietu es, iespējams, varētu pacīnīties ar Salvi Gruševu, kurš šogad bija skrējis 15:22, kaut arī 1500 metru distancē viņš ir skrējis krietni ātrāk par mani. Starp pārējiem dalībniekiem nevienam, šķiet, personīgais rekords nebija ātrāks par 16 minūtēm.
No starta Uģis ar Artūru uzreiz attālinājās un sākotnēji aiz viņiem skrēja ari Salvis. Pats iekārtojos ceturtajā pozīcijā, taču jau uzreiz priekšā sāka veidoties atstarpe, kas īsti nebija vēlama. Pirmkārt, pa vienu taisni pūta pretvējš, bet arī šajā karstumā vienam turēt tempu būtu daudz grūtāk.
Pirmo kilometru noskrēju 2'59", kas bija virs plānotā tempa, taču atbilstoši pirmajam kilometram, kas parasti ir nedaudz ātrāks. Pēc tā pamazām sāku Salvim tuvoties un drīz vien arī viņu noķēru. Pirmā un otrā vieta jau bija gabalā un sākotnēji diezgan strauji palielināja pārsvaru pār mums, bet mēs nu skrējām divatā - Salvis pa priekšu un es aiz muguras.
Tā noskrējām gan otro, gan trešo kilometru. Pēc otrā kilometra dzirdēju, ka kopējais laiks ir 6'11". To, ka pirmais kilometrs bija 2'59" uzzināju vien pēc finiša, tāpēc tajā brīdī likās, ka 3'05" vidējais temps ir atbilstoši plānotajam. Pēcāk gan, kad sāka saukt, ka apļi iet 76" un pat 77" sekundes, kas jau ir 3'10"-3'12"/km temps, sapratu, ka tas ir par lēnu. Taču nebija arī tā, ka būtu baigi viegli. Mute sausa jau bija no pirmā apļa, un arī baigā viegluma nebija - šīs abas lietas gan noteikti bija karstuma ietekmē.
Salvim skrēju aiz muguras, un likās, ka varētu tomēr skriet nedaudz ātrāk, jo pāris reizes nācās saīsināt soli, lai neuzkāptu viņam uz kājām. Tā nu pēc skrietiem trim kilometriem nolēmu viņu apdzīt. Lai arī pirmajā brīdī šķita, ka varbūt metra vai divu atstarpe izveidojas, tomēr patiesībā nekur no viņa neattālinājos. Nu skrējām mainītās lomās - es pa priekšu un viņš manā aizvējā. Kā izrādās, tad gan trešo kilometru, gan arī ceturto bijām noskrējuši ap 3'10"-3'11", kas bija krietni lēnāk par to, ko biju plānojis pirms starta.
Kad līdz finišam bija palikuši apmēram 700 metri Salvis atkal man paskrēja garām, sākotnēji mēģinot kāpināt tempu. Un šeit nu sākās pārbaudījums man saistībā ar to, kam biju centies gatavoties (vairāk gan psiholoģiski) pēdējā mēneša laikā.
Iepriekš, tiklīdz kā kāds sāka kāpināt tempu distances beigu daļā, biju iestāstījis sev, ka finiša ātruma man tāpat nav, un parasti nemaz necentos turēt līdzi, jo likās, ka tāpat nevarēšu. Taču pēdējā laikā treniņos biju sapratis, ka, ja vajag, tad spēju arī pārslēgties citā ātrumā un noturēt to tādam garam finišam, un izturēt pat, ja kļūst ļoti grūti. Tad nu biju sev nosolījies, ka nepadošos un mēģināšu citu finiša kāpinājumiem turēt līdzi, cik vien varu.
Tā nu Salvis kāpināja un es centos turēt līdzi. Kad līdz finišam bija palikuši 500 metri temps pieauga vēl vairāk. Uzsākot pēdējo apli biju viņam blakus, taču vairāk sanāca, ka biju ārmalā un līkumā tas nozīmēja pāris liekus metrus. Kad līdz finišam bija palikuši divsimt metri jau pārslēdzāmies kārtīgā finiša sprintā. Arī pēdējais līkums vairāk sanāca man pa otro celiņu. Paralēli gan sanāca apdzīt vairākus skrējējus par apli, un arī tas varbūt nedaudz traucēja. Taču Salvis nez kāpēc visu laiku skatījās pār kreiso plecu uz iekšmalu, un es skrēju pa ārmalu, kur viņš mani sākumā neredzēja.
Izgriežoties pēdējā simt metru taisnē, biju gandrīz viņam blakus, taču nu viņš beidzot sajuta, ka esmu turpat, un ieslēdza kārtīgu finiša paātrinājumu. Lai arī es centos pārslēgties, tomēr viņa ātrumam netiku līdzi. Kādus divdesmit metrus pirms finiša šķita, ka viņš sāk nomest tempu, taču saprata, ka tas vēl ir par ātru, un noturēja ātrumu līdz pat finišam.
Finišēju ceturtais - 15:29.96, četrdesmit divas sekundes simtdaļas aiz bronzas medaļas. Kā izrādās, tad pēdējo kilometru bijām noskrējuši 2'55"-2'56" jeb piecpadsmit sekundes ātrāk kā pirmspēdējo kilometru. Un tas viss galvenokārt uz pēdējo piecsimt metru rēķina.

Četrdesmit divas sekundes simtdaļas

Ar visu lielo karstumu un lēnajiem vidus kilometriem rezultāts bija sanācis vien četras sekundes lēnāks par personīgo rekordu.
Pēc finiša atelpoties gan bija ļoti grūti, un patiesībā skrējiens un karstums bija izsmēluši mani ne pa jokam. Ja var salīdzināt ar to sajūtu, kas ir otrajā dienā pēc nakts, kurā gulēts vien pāris stundas, tad es šādi jutos jau stundu pēc finiša - likās, ka visa enerģija ir vienkārši izsūkta, un tās dažas atlikušās stundas līdz gulētiešanai pavadīju tādā pustransā.

3000

Enerģijas atgūšana līdz nākamajam rītam bija pirmā prioritāte, un, lai arī pa nakti negulēju pavisam ideāli, tomēr, no rīta pamostoties, jutos atkal kaujas gatavībā. Kāju muskuļi arī jutās labi, naglenes nekādas manāmas sekas atstājušas uz tiem nebija.
Vienīgās sliktās sekas no iepriekšējās dienas bija tas, ka pirmās dienas skrējiens bija radījis tulznu pa visu kājas īkšķa spilventiņu. Vakarā tulznu pārdūru, bet līdz rītam tā atkal bija atpakaļ. Atkal pārdūru, bet bija skaidrs, ka nākamajā skrējienā tā atkal būs atpakaļ. It kā jau funkcionāli tā netraucē, tik vien, ka nedaudz nepatīkami un sāpīgi - galvenais no tā 'sāpīgi' neietekmēties un nesākt likt pēdu citādāk.
Ja iepriekšējā dienā 5000 metri bija jāskrien pēc sešiem vakarā, kad saule jau bija nolaidusies zemāk un finiša taisne stadionā jau bija ēnā, tad otrās dienas starts bija 13.20 pa dienu - dienas karstākajā laikā, kas šoreiz bija patiešām karsts, proti, +31.
Tā vien šķiet, ka 3000 metru distance bija viena no galvenajām disciplīnām šajā čempionātā tā iemesla dēļ, ka visās preses relīzēs tika pieminēts, ka tieši 3000 metru distancē startēs Latvijas labākais biatlonists Andrejs Rastorgujevs. Andrejs pats bija atzinis, ka viņam mērķis ir noskriet ātrāk par deviņām minūtēm. Mans mērķis bija vismaz personīgais rekords (8:55.32), bet līdz ar Andreja dalību mērķis bija arī nezaudēt viņam.
Dalībnieku 3000 metru distancē bija par diviem vairāk kā iepriekšējā dienā, proti, trīspadsmit, un arī kopējais sportistu līmenis bija krietni līdzīgāks. Uz starta bija visi trīs vīri, kam zaudēju iepriekšējā dienā, papildus tam vēl vairāki skrējēji, kas iepriekšējā dienā bija ātri skrējuši 1500 metrus, kā arī, protams, Andrejs. Ar šo visu cerēju, ka būs vairāk skrējēju, kas būs gatavi skriet ātrāk par deviņām minūtēm, kas varētu arī man palīdzēt izskriet labāku rezultātu.
Ideālā gadījumā plāns bija 1'11" katrs aplis, kas būtu 8'52" rezultāts. Taču skaidrs, ka pēc pulksteņa nekāda skriešana tāpat nesanāks un būs jāpielāgojas apstākļiem un pārējiem sportistiem.
Pirmajos simts metros sanāca neliela burzma, grūstīšanās un pārkārtošanās, pa to laiku jau bija izveidojies līderu piecinieks - visi iepriekšējās dienas medaļnieki no 5000 metru distances, Arnis Ozoliņš, ar kuru regulāri sacenšamies Skrien Latvijas šosejas skrējienos, kā arī Andrejs Rastorgujevs. Viņi pieci skrējienu bija uzsākuši ļoti strauji, jo pirmais aplis esot bijis 65".

Pirmais aplis

Es skrēju vēl kādas trīs pozīcijas tālāk aiz Kristiāna Upenieka, kam nedaudz negaidīti zaudēju pirms divām nedēļām Jelgavā, kā arī vēl kāda skrējēja melnā kreklā.
Līderu piecinieks jau bija kādus 20 metrus priekšā, taču arī mēs skrējām gana ātri un nelikās, ka būtu jāskrien tik ātri kā priekšā skrienošie. Otrā un trešā apļa laikā pāris reizes mūsu trio pamainījāmies vietām, līdz drīz vien pēc pirmā kilometra, kas bija noskriets 2'58"-2'59", sapratu, ka jāmēģina tomēr ķert priekšā skrienošie, kas nu jau bija sadalījušies līderu duetā (Uģis un Artūrs) kaut kur aiz viņiem Andrejs un tad arī Arnis kopā ar Salvi.
Arnis ar Salvi priekšā jau bija apmēram 50 metrus, bet vismaz bija uz ko tiekties. Drīz vien viņi bija noķēruši arī Andreju, kuram sākums acīmredzami bija pārāk ātrs, savukārt otrā kilometra laikā maz pamazām sāku tuvoties viņiem visiem trim, līdz drīz vien jutu, ka viņus arī izdosies noķert.
Beidzoties otrajam kilometram, jau biju vien dažus metrus aiz šiem trim skrējējiem. Divi kilometri bija noskrieti precīzi sešās minūtēs. Tas nozīmēja, ka pats biju praktiski saglabājis pirmā kilometra tempu, bet priekšā skrienošie bija par pāris sekundēm bijuši lēnāki.
Atlikuši bija vien divarpus apļi un biju atgriezies cīņā par trešo vietu.

Pēdējā kilometrā cīņa par bronzu

Un jāsaka, ka tālāk man filma ir daļēji pārtrūkusi, taču, šķiet, ka notikumi risinājās tā, ka apmēram 700 metrus pirms finiša biju viņiem trim tieši aiz muguras un piecsimt metrus pirms beigām sāku pa vienam apdzīt. Pirmajam paskrēju garām Andrejam Rastorgujevam, tad arī Salvim, un turpat bija arī Arnis Ozoliņš.
Taču pēdējo apli uzsākot, joprojām biju aiz Arņa. Viņš sāka likt klāt, un es centos turēties līdzi. Gar malām dažādās vietās dzirdēju atbalstītāju saucienus, bet redzēt nevienu vairs neredzēju. Atceros, ka pie 200 metru atzīmes dzirdēju, ka kopējais laiks ir 8'20". Un tad jau atkal ieslēdzās finiša spurts.

Uzsākot pēdējo apli

Scenārijs bija līdzīgs kā dienu iepriekš, tikai šoreiz Arnim pēdējos simts metros neizdevās tik pārliecinoši no manis attālināties pēdējos metros kā Salvim dienu iepriekš. Tas gan nemainīja to, ka arī te finišēju kā ceturtais, tikai šoreiz medaļa palika 0.22 sekunžu attālumā.
Taču rūgtuma par medaļas neiegūšanu nemaz nebija. Ja būtu gribējis ļoti tikt pie medaļas, tad pilnīgi noteikti to būtu varējis izcīnīt, startējot 10000 metros, kur bronzas medaļa būtu relatīvi viegli izcīnāma. Taču 3000 metros mani interesēja rezultāts, un pēc finiša uzzināju, ka esmu izskrējis jaunu personīgo rekordu 8:51.15, par četrām sekundēm labojot iepriekšējo. Jo īpaši bija prieks un arī reizē pārsteigums par to, ka pēdējo kilometru bijām noskrējuši 2:51. Jo īpašāk tas ir tāpēc, ka vienīgo reizi, kad sacensībās esmu skrējis kilometru pirms pusotra gada, mans rezultāts toreiz bija 2:51.91, bet šeit tā spēju noskriet pēc diviem jau visai ātri veiktiem kilometriem.

Divdesmit divas sekundes simtdaļas

Biju izskrējis PB, biju apsteidzis arī Andreju Rastorgujevu, kurš finišēja vienu vietu un nepilnas trīs sekundes aiz manis. Biju pats sev pierādījis, ka varu pēdējā aplī nepadoties un izturēt līdz finišam. Droši vien vēl pietrūkst pārliecības, lai tajā pēdējā apļa finišēšanā pats uzņemtos iniciatīvu, nevis atbildētu citu darbībām. Bet tas jau nāk ar laiku un ar pieredzi, ko dod katrs šāds skrējiens.
Lai arī abās dienās Latvijas čempionāta medaļas palika sekunžu desmitdaļu attālumā, tomēr par to nemaz nav nožēlas. Es droši vien neticētu, ja pirms čempionāta man kāds būtu teicis, ka it sevišķi 3000 metros būšu tik tuvu medaļai. Es ļoti labi pavadīju laiku, es atklāju, ka varu vairāk kā līdz šim likās un izskrēju arī personīgo rekordu. Papildus tam ļoti arī novērtēju to, cik ļoti daudz, skrienot Ogrē mājas stadionā, bija atbalstītāju, kas bija dzirdami gar stadiona malām, atbalstot gan ar pavisam konkrētiem norādījumiem, kā uzvesties distancē, gan arī vienkārši uzmundrinošiem vārdiem, kas noteikti palīdzēja skriet ātrāk.