otrdiena, 2019. gada 16. jūlijs

Jelgavā piektā ceturtā

. . .

Pēc nakts peldes Lielupē pretī izgaismotajai Jelgavas pilij, dodoties atpakaļ uz sacensību centru, sapratu, ka iekšā ir tāda nepadarīta darba sajūta. Pavisam nesen biju finišējis Jelgavas nakts pusmaratona piecu kilometru distancē. Un, lai arī biju noskrējis tikpat ātri kā pirms dažām nedēļām Ventspilī, kad par paveikto biju ļoti priecīgs, tomēr šoreiz tāda īsta prieka par gala rezultātu nebija.
Jelgavā starts šoreiz bija pavisam vēlu vakarā - desmit minūtes pāri desmitiem, kas bija divas minūtes pēc saulrieta, kad pilsēta jau pamazām grima tumsā un, skrienot trasē, varēja vērot skaisti izgaismotās pilsētas svarīgākās ēkas. Pusmaratonisti un desmit kilometru skrējiena dalībnieki gan startēja divdesmit minūtes agrāk. Taču tā kā piecos kilometros pieteikti bija virs 1000 dalībniekiem, tad atsevišķs starts šai distancei burzmas mazināšanai bija gluži loģiska izvēle.
Ar startu tik vēlu vakarā gan ir tā citādāk, kā reizēs, kad jāskrien no rīta, jo pēc garās dienas vēl jāatstāj spēks vakara skriešanai. Tā nu pa ilgiem laikiem pa dienu nolikos pagulēt diendusu, savukārt ap pieciem beidzu ēst. Nebija gluži tā, ka visu dienu būtu tikai to vien darījis kā ēdis. Taču patiesībā sanāca ēst diezgan daudz, un tad nu piecos nolēmu, ka atlikušās piecas stundas līdz startam būs laiks, ko došu vēderam atpūsties. Un kādas divas stundas pirms starta arī izdzēru mazu krūzīti kafijas (ar trim karotēm cukura), ko arī daru gaužām reti. Kafija, protams, darbojas arī kā stimulējošs līdzeklis, bet man tā ļoti labi palīdz, lai ātrāk kuņģī iztīrītos viss apēstais.
Uz starta līnijas nostājos gandrīz desmit minūtes pirms starta, kad teorētiski būtu varējis vēl nedaudz iesildīties. Taču dēļ nelielas neskaidrības par pareizo starta laiku likās gana labs iemesls, lai varbūt pakavētos startā dažas minūtes ilgāk nevis startu nokavētu.
Tajā laikā, ko pirms starta vēl paspēju paskriet, gluži nejauši nokļuvu arī Jelgavas smilšu skulptūru festivāla teritorijā. Skrienot tajā iekšā, man šķita, ka rīkotāji ir parūpējušies par dalībniekiem, un visiem ir dota brīva ieeja parkā, jo vārti stāvēja plaši atvērti. To, ka vienā būdiņā kases lodziņš tomēr ir atvērts, pamanīju vien tad, kad tur esošās nedaudz vairāk kā desmit skulptūras jau biju skrienot paspējis apskatīt un no smilšu parka jau skrēju laukā. Taču man ir aizdomas, ka no tā lodziņa, lai kas arī būdiņā iekšā sēdēja, neviens neredzēja ne to, kā es ieskrēju, ne arī izskrēju no turienes laukā.
Iepriekšējā posmā Ventspilī starta brīdī visātrāk noreaģēju es, un pirmajos metros ieguvu nelielu pārsvaru. Savukārt šoreiz daļa skrējēju iesāka kādu sekundi par ātru, kas nozīmēja, ka pirmos metros man jau bija apkārt daudz skrienošu cilvēku, un nācās pacensties, lai tos apdzītu un tiktu priekšā.
Pavisam drīz gan biju jau grupas galvgalī, un līdzīgi kā Ventspilī mērķis bija skriet ātri jau no paša sākuma. Visai drīz izveidojās apmēram septiņu astoņu skrējēju grupiņa, kurai pa priekšu skrējējam kopā ar Jāni Razgali.
Līdzīgi kā Ventspilī arī šoreiz Jānis bija gatavs sākumā pieņemt pārējo tempu nevis uzreiz mukt no pārējiem prom. Šajā gadījumā gan tas bija - pieņemt manu tempu, jo pārējie bija gatavi vien sēdēt aizvējā. No vienas puses jau var saprast, bet, ja es nebūtu gatavs skriet pa priekšu un turēt tempu, tad man ir lielas aizdomas, ka mēs skrietu lēnāk. Be tā jau pie laba rezultāta netikt.
Otrajā kilometrā, kad jau bijām uz Jelgavas centrālās ielas, sākās tāda interesanta spēlēšanās ar tempu. Šķiet, vienu vai divas reizes es uz brīdi nedaudz tempu kāpināju, taču pēcāk Jānis laikam tomēr bija izlēmis mukt prom, taču visu otro un trešo kilometru visiem viņa tempa kāpinājumiem spēju atbildēt, uz beigām gan netiekot vairs Jānim blakus, bet vismaz biju turpat aiz muguras. Pats par sevi par šo biju patīkami pārsteigts, jo temps nebūt nebija mazs.
Blakusefekts tempa raustīšanai bija tas, ka arī pārējie bija paretojušies un nebija vairs tāda kompakta grupa. Tā kā aiz muguras vairs tajā brīdī nebija laika skatīties, tad uz brīdi bija radusies maldīga sajūta, ka esam ar Jāni no pārējiem nedaudz pat atrāvušies, lai gan patiesībā vismaz daži turpat aiz muguras vien bija.
Trešā kilometra beigās pēc dzeršanas punkta un Jāņa kārtējā kāpinājuma vairs viņam līdzi tikt nespēju. Bija skaidrs, ka atlikušos divus kilometrus būs kārtīgi jāpacīnās, jo skriets bija ātri, bet vēl vairāk kā trešdaļa distances ir priekšā. Bet bažīgāku mani darīja tas, ka biju sācis just pazīstamās nepatīkamās sajūtas apakšstilbā, kaut arī šajā reizē īsti nespēju atšķirt, vai vaina ir tā pati, vai arī no ātrā un saraustītā tempa pēda ir strādājusi daudz aktīvāk un velkošā sajūta apakšstilbā varbūt nāk no lejas. Taču katrā ziņā jutu, ka kāja ir uz robežas, bet jāskrien vēl gana daudz.
Taču tempu vēl it kā turēju labi, un jo vairāk tieši tāpēc biju pārsteigts, ka kaut kur tuvu ceturtā kilometra beigām man garām paskrien divi skrējēji. Otrais no tiem bija Arnis Ozoliņš, kas šogad tieši šādi distances beigās ir no manis aizmucis. Taču pirms viņa man garām paskrēja Kristiāns Upenieks, kuram šogad vēl ne reizi nebiju zaudējis. Iepriekš viņš, lai arī vismaz distances sākumā parasti turējās kopā ar mums, tomēr beigu cīņā nekad nebija iesaistījies. Tieši tāpēc par šādu pavērsienu biju pārsteigts.
Dēļ šī brīža arī laikam bija lielākais rūgtums, jo tajā brīdī būtu bijis jāiet viņiem abiem līdzi, taču kāja jau tajā brīdī šķita esam uz robežas, un varbūt arī par maz biju gatavs piespiest sevi. Kā būtu, ja būtu centies viņiem iet līdzi, neviens nezina, taču, lai arī turpat priekšā viņus redzēju, tomēr atstarpe starp mums palēnām pieauga.
Zināju, ka kaut kur aiz muguras noteikti vēl ir arī Aigars Feteris, kurš arī iepriekš distances beigu daļā parasti ir bijis ātrs, bet bažījos par kāju, un vienu brīdi jau šķita, ka arī Aigars drīz tiks garām un būs jāsamierinās vien ar piekto vietu.
Sekoja posms cauri izgaismotās Jelgavas pils pagalmam, un tad jau pagrieziens un ceļš veda finiša virzienā. Šoreiz kā nevienu citu reizi biju pārliecināts par to, ka finišā būšu gatavs cīnīties līdz galam. Pa priekšu redzēju, ka Arnis apdzen Kristiānu, un uz brīdi likās, ka varbūt viņiem sāku tuvoties, taču atstarpe bija pārāk liela, ka pat mans pēdējos 200-300 metru straujais tempa kāpinājums distanci līdz priekšā esošajiem īpaši nespēja sadeldēt.
Finišā jau piekto Skrien Latvija posmu pēc kārtas ceturtā vieta ar rezultātu 16:37 uz 5.32 km garo distanci. Līdz trešajai vietai piecas sekundes, līdz otrajai sešas un līdz uzvarai divpadsmit. Šogad tik tuvu ne otrajai, ne pirmajai vietai nebiju bijis, un tieši tāpēc ir rūgtums par to, ka piektais kilometrs, kad vajadzētu jau sākt finišēt, bija vislēnākais, ka tieši tad kāja sāka dīvaini uzvesties, un ka beigas nespēju noskriet tā, kā būtu vajadzējis.
Pašas beigas jau bija ļoti labas, jo Aigaru izdevās sev neielaist klāt, un pēdējie trīssimt četrsimt metri tika noskriet ar vidējo tempu ~2'55"/km, tā ka finišam saņemties tomēr spēju. Un arī distances sākuma daļa, manuprāt, tika noskrieta tā, kā būtu jāskrien - konstanti augsts temps, ar papildus kāpinājumiem, kas noteikti ne visiem gāja pie sirds. Un arī kopējais temps bija 3'08"/km, kas nepavisam nav slikti. Bet tā kāja un tas piektais kilometrs...
Atlikušais laiks Jelgavas naktī gan arī izvērtās nepavisam ne tāds kā plānots, jo iecerētā apbalvošana, kam bija jāsākas pusnaktī, sākās vien krietni pēc vieniem. Rezultāti uz to brīdi daudzās grupās un distancēs bija nepareizi, jo uz pjedestāla tika saukti skrējēji, kam tur nemaz nebija jābūt, un putra tur pie pjedestāla bija visai liela, ko nācās labot pašiem apbalvojamajiem. Taču lielākā vilšanās bija tā, ka pēc ilgās gaidīšanas un reizē arī salšanas vēsajā naktī, mūsu piecu kilometru distancē atšķirībā no pēdējiem trim posmiem sešinieka vietā apbalvoja vien trīs ātrākos. Tā nu mājās biju tikai pēc diviem naktī, bez balvām, nosalis, gulētgribošs un vēl ar rūgtumu par skrējienu.
Nākamreiz jābūt labāk!

Nav komentāru :

Komentāra publicēšana

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...