Divi Latvijas čempionāti ar karti

"Nesen apvidus centrālo daļu šķērsojis viesulis, tāpēc ir koku sagāzumi, kas grūti šķērsojami, (..) Zāle un papardes ļoti saaugušas un skrienamība ir pasliktinājusies..". Šādu apvidus raksturojumu man nācās lasīt divas dienas pirms plānotā starta Latvijas čempionātā orientēšanās sportā garajā distancē, kaut iepriekš, vēl piesakoties, apvidus tika raksturots ar vārdiem "Skrienamība no labas līdz vidējai".

Šopavasar vīrusa laikā e-LOF treniņos mežā ar karti bija sanācis skriet vairāk kā pēdējos piecos gados kopā - tie visi gan bija treniņi nevis sacensības, taču tā kā skriešanas starti šogad ir gājuši mazumā, tad šķita interesanti atkal izmēģināt spēkus orientēšanās sacensībās.

Garā distance

Pirms garās distances starta novērtēju, ka septiņpadsmit kilometru garo distanci pa Pļaviņu (Jauju) kalnaino un, kā izrādās, viesuļa skarto apvidu būtu labi pieveikt, iekļaujoties divās stundās. Pats pie sevis spriedu, ka pie veiksmes varētu ieskriet starp desmit labākajiem no aptuveni divdesmit pieciem dalībniekiem elites grupā. Laiku gan solīja visai siltu, līdz ar to tas noteikti piedeva papildus grūtību skrējienam. Un jāatzīst, ka tie solītie viesuļa postījumi dabā nemaz tik traki neizskatījās.

Atšķirībā no skriešanas mačiem, šeit kopējais starts nav, līdz ar to pašam jājūt, cik ātri jāskrien, lai pietiktu spēka tikt līdz finišam, lai spētu skrienot normāli lasīt karti un nepieļaut kļūdas, un tajā pašā laikā nebūtu par lēnu, lai tas nebūtu tāds viegls paskrējiens pa mežu, kas būtu krietni lēnāk kā to dara konkurenti. Ilgāku laiku mežā sacensībās neskrienot, šī laikam ir viena no izjūtām, kas pazūd visātrāk. To varētu saukt par tādu kā agresivitāti mežā - kad kārtīgi tiek atstrādāti kāpumi, kad nav bailes lielā ātrumā skriet lejup pa stāvām nogāzēm, kad kritušajiem kokiem tiek droši lekts pāri, nevis lēnām pārkāpts, kad izcirtumam vai kādām aizaugušām vietām tiek skriets cauri, īpaši nepētot vai zem kājām nav kas tāds, aiz kā aizķerties. Un jutu, ka tā ir lieta, kas patiešām man ir nedaudz piemirsusies. Tajos brīžos, kad kāds posms sakrita ar kādu citu sportistu tika veikts nedaudz ātrākā tempā. Savukārt, kad atkal paliku viens, tad atkal iegāju "savā" tempā, kas noteikti varēja būt ātrāks.

Kaut orientēšanās prasmes gan pazūd krietni lēnāk, tomēr tas, kas pazūd visupirms ir spēja ātri pieņemt lēmumu par labāko variantu, un vairāk ir arī muļķīgu kļūdu, kad neizdari to, ko vajadzētu izdarīt, kas manā gadījumā ir nepārliecināšanās kompasā par virzienu, kad to vajadzētu darīt, vai arī vairāk paļaujoties uz to, ka "gan jau kontrolpunkts priekšā būs". Tā kopumā tādās muļķīgās kļūdās savācās vismaz 5-6 minūtes. Bija arī kaut kādas sīkākas kļūdas, bet tās pie šī brīža gatavības droši vien pat nevar ieskaitīt kā būtiskas. Pēc finiša, gan pētot labākos variantus, sapratu, ka vairākos etapos būtu varējis izvēlēties drošākus variantus vairāk pa ceļiem, kas gan būtu palīdzējuši izvairīties no atsevišķām kļūdām, gan arī būtu bijusī labāki, ņemot vērā, ka pa ceļiem tomēr spēju pārvietoties krietni ātrāk.

Taču gala rezultāts tāpat bija visnotaļ labs - abi mērķi tika izpildīti gandrīz ar ideālu precizitāti, proti, 10.vieta un rezultāts 1h59'56". Protams, pēc finiša jau vienmēr var atrast, kur varēja ātrāk, labāk. Arī šeit, atmetot tās rupjās kļūdas, iespējams, varētu pie veiksmes aizķerties Top6. Bet skaidrs, ka kļūdījās arī citi.

Lielākais gandarījums bija par to, ka uz pārējo fona neizskatījos nemaz tik slikti. Garajos etapos etapu laiki pat atsevišķās reizēs no līderiem atpalika pavisam maz. Tā pašā garākajā etapā tiku pie trešā labākā laika. Arī distances beigu daļā, kad pēdējās apmēram 20 minūtes jau organismu bija pārņēmis ūdens un enerģijas trūkums, kad skrienot kalnā, jutu, ka galva griežas un soli visu laiku velk uz vienu pusi, labākajiem zaudēju relatīvi maz.

Garās distances karte ar manu ceļu

Diena Pļaviņu mežā bija labi pavadīta, un kaut ar kārtīgu noguruma devu nākamajās dienās, tomēr biju gandarīts un priecīgs, ka pa mežu ar karti vēl varu tīri normāli skriet - pat neskatoties uz to, ka īpaši gatavojies šim pasākumam nebiju, ar karti vairums skrējienu bija aprīlī un maijā, un, ja neskaita treniņmaratonu maija vidū, tad arī divas stundas nebiju skrējis, šķiet, vismaz gadus divus.

Sprints

Vēl pirms starta Pļaviņās biju nolēmis, ka šogad noteikti vēl gribētu nostartēt Latvijas čempionātā vidējā distancē un stafetē, kas notiks septembra sākumā. Taču gluži nejauši viss sakrita tā, ka pārādījās iespēja piedalīties arī Latvijas čempionātā sprinta distancē, kas šogad notika Valmieras ielās.

Orientēšanās pilsētā visai daudz atšķiras no tā, kas ir mežā - ātrums ir daudz, daudz lielāks, karte jāspēj skrienot lasīt daudz ātrāk, labākie varianti jāizvēlas vēl ātrāk, daudz svarīgāka ir etapu plānošana "uz priekšu", un arī pieeja variantu izvēlei ir pavisam cita - ir ātri jāspēj novērtēt kartē vai tuvāk būs apskriet mājai pa labo vai kreiso pusi, jo pat lieki desmit metri var būt papildus 1-2 sekundes, kas beigās uz tikai pāris šādām kļūdainām izvēlēm var izšķirt pat vairākas vietas finiša rezultātos.

Ja pa mežu ar karti biju tomēr šogad skrējis, tad pilsētvidē pēdējo reizi orientējies biju 2013.gadā Lieldienu balvā, kur toreiz vēl pamanījos izmežģīt potīti. Līdz ar to vairāk kā septiņus gadus sprinta orientēšanās prasmes slīpējis netiku. Vienīgais, kas pa šiem gadiem droši vien nebija pazudis, bija skriešanas ātrums.

Iesildījies pirms starta biju gluži labi. Izskrēju arī vairākus ātrus posmus ar iesildīšanās karti, kas bija uzzīmēta apkārt skolai, kuras teritorijā bija jāgaida sava starta minūte. Iesildoties gan jutu, ka sprinta kartē, kur mērogs ir krietni mazāks viss pienāk krietni ātrāk, un lielā ātrumā nolasīt visu kartē neizdodas nemaz tik raiti. Bet cerēju, ka kaut vai šis īsais laiks kur paguvu to sev atgādināt iesildoties, nāks par labu arī trasē. Pirmo reizi arī startēju ar SI-AIR bezkontakta atzīmēšanās čipu, kas nozīmēja, ka kontrolpunktos nevajadzēs pilnībā atzīmēties, bet tas reģistrēs manu atzīmēšanos jau esot pavisam tuvu punktam. Īpašas skaidrības gan par to, kā būt drošam, ka esmu atzīmējies gan nebija, un saņēmu pamācību, ka pēc katra punkta tas jāpieliek pie auss, kur jādzird pīkstiens. Tā nu pēc katra punkta vicināju roku gar ausi.

Startēju kā pirmais no elites grupas, un tā kā iepriekšējā minūtē pirms manis neviens nestartēja, tad nezināju arī, kurā virzienā no starta visi skrien.

Starta brīdī paķerot karti piedzīvoju pirmo apjukumu, jo vairākas sekundes kartē nespēju atrast starta trijstūri un attiecīgi arī pirmo punktu. Šķiet, pat stāvot uz vietas, grozīju karti no vienas puses uz otru, līdz beidzot startu izdevās kartē atrast. Kā pēc finiša izrādījās, tad uz pirmo punktu labākajam laikam zaudēju 10 sekundes, kā minimums puse no tā uz kartes grozīšanu un super lēnu kustēšanos pirmajos metros.

Nākamais misēklis gadījās uz trešo punktu, kur pieskrēju un atzīmējos pie nepareizā punkta. Ātri gan to aptvēru un turpat blakus bija arī īstais punkts, bet arī tur pāris sekundes zaudēju. Pēc etapu laikiem redzams, ka līdz trešajam punktam jau labākajam laikam uz to brīdi zaudēju 21 sekundi, kas ir vairāk kā nepiedodami sprinta distancē.

Fonā var redzēt arī kļūdaini paņemto punktu

Tālāk gan gāja krietni gludāk, un lai arī dažas kļūdainas variantu izvēles bija (uz 5. un 17.KP, kā arī uz 8.KP neredzēju, ka var vēl vairāk noīsināt etapu, izskrienot caur mājām), tomēr pašam likās, ka veicas tīri labi, kaut visvairāk piekliboja tieši plānošana vairākus etapus uz priekšu.

Kā pirmais no grupas startēju un pēc nepilnām 15 minūtēm tobrīd kā pirmais arī finišēju. Pēc pirmajām ziņām no distances dzirdēju, ka mans rezultāts arī radio kontrolpunktos turās kā labākais. Aiz manis startēja vēl 27 dalībnieki, tāpēc par to kāda vieta būs beigās atlika vien gaidīt. Kamēr atsildījos, tur kur informatoru dzirdēt nevarēja lielākā daļa dalībnieku jau bija finišējuši, un atgriežoties sacensību arēnā biju nobīdīts uz otro vietu. Distancē vēl bija atlikuši divi sportisti un vispirms Jānis Tamužs par četrām sekundēm mani apsteidzot nobīdīja uz trešo vietu, un pēc tam jau pavisam drīz Andris Jubelis mūs visus nobīdīja vēl pa vienu vietu zemāk. 

Sprinta karte ar manu ceļu

Tā nu Latvijas čempionātu biju noslēdzis ar ceturto vietu četras sekundes aiz bronzas un 33 sekundes aiz zelta. Skaidrs, ka vismaz bronza palika tur, kur startā meklēju sevi kartē. Un, lai arī neliels rūgtums ir, ka medaļa bija tik tuvu, laikam jau pēc 7 gadu pārtraukuma atgriežoties sprinta distancē, tas nebūt nav peļams rezultāts. Un galu galā šogad orientēšanās Latvijas čempionātos skriešu vēl!

Video no LTV sporta ziņām