svētdiena, 2020. gada 24. maijs

Vajag tikai vēlmi

. . .

Vai tu skrietu, ja tev par to nedotu medaļu?
Vai tu skrietu, ja nebūtu sacensību?
Vai tu skrietu, ja vairs nekad nebūtu sacensību?

Kad dzīve iegriežas neierastās sliedēs, tad bieži izrādās, ka vienu vai otru lietu esam darījuši tikai kaut kādu ārējo iemeslu vadīti.
Tagad, kad sacensību kalendārs ir kļuvis pilnīgi tukšs, izrādās, ka līdz ar sacensību datumu pazušanu pazūd arī vēlme skriet. Dažus pie skrietgribēšanas notur vēl cerība, ka drīz jau atkal būs sacensības, kur varēs sacensties ar sevi vai citiem, vai kārt kaklā finišētāja vai varbūt pat uzvarētāja medaļu. Bet, ja nu sacensību vairs nebūtu nekad? Vai skrietu arī tad? Tāpat vien?
Nevar noliegt, ka arī man pašam patīk sacensties, un rezultāti un sacensību grafiks ir tas, ka kādreiz ir dzinis uz priekšu. Bet pāri visam tik un tā ir bijis skriešanas prieks.
Šogad pavasarī, kad sacensības tika atceltas vai pārceltas vienas pēc otras, bija tāds iekšējs miers. Es nesatraucos, ka pazuda sacensības, jo nekam speciāli negatavojos. Es skrēju vienkārši tāpat, nevis tāpēc, ka gribēju kaut kur startēt. Es skrēju visu ziemu. Brīžiem vairāk, brīžiem mazāk. Brīžiem ātrāk, brīžiem lēnāk. Bet tāpēc, ka gribēju skriet. Un skrienu joprojām. Un nevis tāpēc, ka gaidu, ka atkal varēšu kaut kur startēt. Vai ari tāpēc, ka būtu jānomet kilogrami. Vai arī tāpēc, ka kāds saka, ka vajag. Ir vienkārši vēlme skriet, vēlme kustēties, vēlme izvēdināt galvu.
Miers. Mežā.
Šajā laikā atkal esmu pasācis paskriet mežā ar karti. Visu laiku ir bijusi vēlme, bet kaut kā nav sanācis. Nav sanācis sevi piespiest piepildīt vēlmi ieiet mežā ar karti biežāk kā reizi gadā. Bet šogad esmu bijis jau, šķiet, reizes sešas. Te, protams, liela uzslava arī Latvijas Orientēšanās federācijai, kas ir izdomājusi veidu, kā šajā laikā rast iespēju, lai ļautu piepildīt cilvēkiem savu vēlmi paskriet mežā ar karti. Un arī tad, ja to var darīt sev brīvi izvēlētā laikā, vēlmi piepildīt ir daudz vienkāršāk.
Pirms nedēļas piepildīju vēl vienu vēlmi. Noskrējām maratonu. Tepat pa Ogres un Ikšķiles, un Tīnūžu un Turkalnes lielākiem un mazākiem ceļiem. Maratonu nebiju skrējis kopš 2016.gada. Patiesībā pat vairāk par 25 kilometriem nebiju skrējis, šķiet, kopš 2017.gada. Bet izrādās, ka vēl varu. Pēc divi tūkstoši trīssimt kalorijām, pēc diviem kilogramiem un pēc 42.6 kilometriem Garmin pulkstenī (42.6 tāpēc, lai būtu pavisam droši, ka maratons patiesi ir noskriets) atkal bijām atpakaļ Ogres stadionā. Turpat, kur divas stundas un piecdesmit astoņas minūtes agrāk bijām sākuši savu sestdienas rīta skrējienu. Un vēlme pamēģināt, vai vēl varu, tika piepildīta. Lai arī maratons vienmēr ir bijis apzīmējums kaut kam grūtām, bija vieglāk kā biju gaidījis.
Maratonisti
Lai arī nākotnē gan jau arī atkal startēšu sacensībās un arī no tā atkal būs prieks, tomēr šobrīd ir sanācis pārliecināties, ka, ja ir vēlme, un vēlme ir iekšā nevis kaut kur no ārpuses uzlikta, tad vajag to piepildīt. Galvenais, lai pašam par to ir prieks!

Vai tu kādam palīdzētu, ja tev par to nepateiktu paldies?
Vai tu darītu darbu, ja tev par to neatlīdzinātu?
Vajag tikai vēlmi...un darīt!

Nav komentāru :

Komentāra publicēšana

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...